Servals
Klasifikācija
- Chordata – hordaiņu tips
- Mammalia – zīdītāju klase
- Carnivora – plēsēju kārta
- Felidae – kaķu dzimta
- Leptailurus serval – servals
Izplatība savvaļā
Servals ir plaši izplatīts Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras – sastopams visur, izņemot tropu lietus mežus un tuksnešus. Savukārt Āfrikas ziemeļdaļā servali sastopami tikai atsevišķās vietās. Suga agrāk mitusi, bet izzudusi Alžīrijā. Suga izzudusi, bet atkal reintroducēta Tunisijā.
Vērtē, ka servalu skaits kopumā ir stabils. Pēdējos gados populācija paplašinās un suga izplatās uz jauniem rajoniem. Tā notiek Dienvidāfrikas Republikas centrālajā un ziemeļrietumu daļā, Gabonā, Centrālāfrikas Republikā, Ugandā un Namībijā. Savukārt Dienvidāfrikas Republikas dienvidos servali ir izzuduši.
Āfrikas valstis, kurās mūsdienās sastopami servali: Angola, Benina, Botsvāna, Burkinafaso, Burundija, Centrālāfrikas Republika, Čada, Dienvidāfrikas Republika, Džibutija, Eritreja, Etiopija, Gabona, Gambija, Gana, Gvineja-Bisava, Kamerūna, Kenija, Kongo Demokrātiskā Republika, Kongo Republika, Kotdivuāra, Libērija, Malāvija, Mali, Mozambika, Namībija, Nigēra, Nigērija, Ruanda, Senegāla, Sjerraleone, Somālija, Sudāna, Svatini, Tanzānija, Togo, Uganda, Zambija un Zimbabve.
Būtiskākais faktors, kas var apdraudēt servalus, ir mitrāju platību samazināšanās. Mitrāji ir servaliem vissvarīgākais biotops ar vislielāko sugas pamatbarības – grauzēju – blīvumu. Attiecīgi mitrājos ir arī visaugstākais servalu blīvums. Var teikt, ka servala aizsardzības atslēga ir mitrāju aizsardzība Āfrikā.
Servaliem kaitē arī zālāju biotopu dedzināšana un pārganīšana, jo arī tas samazina servalu medījuma – sīko zīdītāju – daudzumu.
Arvien pastāv servalu produktu komerciālā tirdzniecība, tie Āfrikā ir pieprasīti izmantošanai ceremonijās un tautas medicīnā. Dažās Āfrikas valstīs servalu ādiņas izmanto tautas tērpos, nereti – mazāk pieejamo leopardu ādu vietā.
Dažviet Āfrikas lauku rajonos servalus vajā, lai gan patiesībā tie mājlopiem un mājputniem kaitē tikai retumis, toties tiem ir nozīmīga loma grauzēju skaita ierobežošanā.
Vai ir tiesa, ka
- Servals ir kaķis ar visgarākajām kājām?
- Servali palecas 3 metru augstumā un ķer lidojošus putnus?
- Servali dzīvo dzeloņcūku alās?
Aizsardzība
Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
Dzīves vide
Servali sastopami gandrīz visu veidu savannās un pļavās Āfrikā. Svarīgs ir arī ūdens tuvums. Vislielākais servalu blīvums ir upju un citu ūdenskrātuvju aizaugušajos krastos un niedrājos.
Servali izvairās dzīvot tropu lietus mežos un tuksnešos. Tomēr tie sastopami upju ielejās, kas iesniedzas pustuksnesī un pat tuksnesī, tāpat – mežmalās un skrajos mežos, kuros ir daudz pļavu.
Servali sastopami arī kalnu pļavās un bambusu audzēs līdz pat 3000 m augstumam virs jūras līmeņa (piemēram, Kilimandžaro).
Varētu teikt, ka cilvēka darbība servaliem nāk par labu. Servali neapdzīvo biezus mežus, un mežu izciršana, kas lielākajai daļai dzīvnieku kaitē, servaliem rada piemērotāku dzīves vidi, mežu vietā nākot klajiem savannas tipa biotopiem. Servali labi pielāgojas arī dzīvei lauksaimniecības zemēs, kur netrūkst barības – grauzēju. Kamēr vien servalus nevajā, tie lauku rajonos sekmīgi dzīvo līdzās cilvēkam.
Servalu dabiskie ienaidnieki ir lielie plēsēji – leopardi, hiēnas un lauvas, kas var nogalināt servalu mazuļus un dažkārt arī pieaugušos servalus.
Pielāgojumi
Servali dzīvo galvenokārt uz zemes, vislabprātāk uzturas garā zālē un spēj skrienot un lecot ātri veikt nelielus attālumus.
Veģetācijā maskēties palīdz plankumainais tērps. Pamatkrāsa ir dzeltenbalta līdz zeltaina, ķermeņa apakšpuse gaišāka, bieži – balta, un viss kažociņš ir izraibināts ar tumšiem plankumiem, kas daudzviet sakārtoti joslās.
Servals ir pielāgots sīko zīdītāju medīšanai garā zālē. Ķermenis ir ļoti slaids, garas kājas, garš kakls. Servalam ir proporcionāli visgarākās kājas visā kaķu dzimtā. Piemēram, pieaudzis servals plecā ir ap 60 cm augsts – vairāk nekā par 20 cm augstāks par tikpat smago savvaļas kaķi – ocelotu (Leopardus pardalis). Garā zālē medniekam šāds paaugstināts ķermenis ir liela priekšrocība, jo ļauj labāk ieklausīties apkārtējās skaņās.
Servala ausis ir ļoti lielas, izcili piemērotas medījuma meklēšanai pēc dzirdes.
Garie, kustīgie kāju pirksti un spēcīgie, līkie nagi kalpo medījuma izķeksēšanai no alām vai veģetācijas.
Barība un barošanās
Servals ir specializēts sīko zīdītāju mednieks, tā pamatbarība ir grauzēji. Dažreiz ēd arī putnus, rāpuļus un posmkājus. Servali pārtiek no 70–4000 g smagiem dzīvniekiem, bet vairāk nekā 90% no medījumiem ir nelieli un nepārsniedz 200 g.
Biežākās servalu medījuma sugas ir dažādi zālē dzīvojoši grauzēji – daudzzīdekļu peles Mastomys, vlei žurkas Otomys, peles Mus u.c. Ēd arī ūdensžurkas, smilšracējus, smilšu peles, kāpelētājpeles, somainās peles, krūmu žurkas un melnās žurkas. Barībā reģistrēti arī citi sīkie zīdītāji – ciršļi (Soricidae), zeltainie kurmji (Chrysochloridae), meldru žurkas (Thryonomyidae) un krūmu zaķi (Lepus saxatilis). Dažreiz servali nomedī lielākus zīdītājdzīvniekus – jaunas Tompsona gazeles un dukerus.
Putni ir nākošais iecienītākais servalu medījums. Medī pat diezgan lielus uz zemes dzīvojošus putnus – dažādus vistveidīgos (līdz 4 kg), melnvēdera sīgas (Lissotis melanogaster, sver 1,8–2,7 kg), flamingo (1,2–4 kg) un dažādu sugu dumbrvistiņas (līdz 3 kg). Daudz biežāk ēd dažādus sīkus putniņus – cīruļus, čipstes, audējputnus, ķauķus, bezdelīgas, punduržubītes u.c.
Retāki medījumi ir čūskas, ķirzakas, vardes, krabji, sienāži, circeni un siseņi.
Servali dažreiz nolaupa mājputnus, kā arī jaundzimušus jērus un kazlēnus, bet tas notiek reti.
Servali ir aktīvi galvenokārt naktī. Barības meklējumos tie ik nakti veic ap 2–4 km un medījumu visbiežāk nolūko pēc dzirdes. Servals lēni staigā un periodiski apstājas ieklausīties. Tas var pat apsēsties un sēdēt 15 minūtes, sekojot apkārtnes skaņām. Kad servals sadzird kustību, tas nosaka precīzu virzienu un tad uzbrūk medījumam lēcienā līdzīgi, kā to dara lapsa. Atsevišķs lēciens var būt 3,6 metrus tāls un vairāk nekā metru augsts.
Servali redzēti palecamies 2–3 metrus augstu gaisā, ķerot lidojošus putnus vai kukaiņus.
Servali arī iztausta alas un plaisas, meklējot ligzdas ar putnēniem un grauzējus, un spēj izzvejot no ūdens zivis.
Liels traucēklis medībās ir spēcīgs vējš, kas neļauj uztvert skaņas. Tāpēc servali vējainās naktīs medī maz.
Vairošanās un dzīves cikls
Servali ir vientuļnieki. Savvaļā vienkop novēroti vairāki servali var būt vienīgi vai nu pāris pārošanās periodā vai māte ar mazuļiem.
Servali var vairoties cauru gadu, bet visvairāk mazuļu dzimst aptuveni mēnesi pirms peļveidīgo grauzēju vairošanās pika. Mātītes var dzemdēt līdz divām reizēm gadā.
Servalu mātīšu estruss jeb meklēšanās periods ir īss – tikai 1–4 dienas. Grūsnība ilgst 74 dienas. Mātīte migu ierīko augu biežņā, labprāt izmanto arī neapdzīvotas cauruļzobju vai dzeloņcūku alas. Metienā visbiežāk ir 2 mazuļi, bet var būt 1–4. Tikko dzimuši servalu kaķēni sver ap 250 g.
Kad mazuļi sasnieguši mēneša vecumu, māte līdztekus zīdīšanai sāk tiem gādāt uz migu arī medījumu. 6 mēnešu vecumā, kad izauguši pastāvīgie ilkņi, jaunie servali var sākt doties medībās paši. Dažkārt vecāki jaunajiem servaliem atļauj vēl gadu vai mazliet ilgāk palikt dzimtajā teritorijā.
Par servalu dzimumgatavības sasniegšanu un dzīves ilgumu ir informācija vienīgi no nebrīves. Mātītes dzimumgatavību sasniedz, kad kļuvušas gadu vecas, bet jauno tēviņu pirmā pārošanās reģistrēta 17 mēnešu vecumā.
Bāzeles zoodārza datu reģistrā ir servalu mātīte, kas 14 gadus pēc kārtas ik gadus dzemdējusi mazuļus un kopumā nodzīvojusi 19 gadus un 9 mēnešus.
Dažādi fakti
Servalu ķermeņa garums ir 59–92 cm (ieskaitot galvu), plus īsa aste 20–38 cm. Svars – 7–13,5 kg. Tēviņi ir nedaudz lielāki par mātītēm.
Servalu taksonomija pašlaik tiek pārskatīta. Jaunāko molekulāro pētījumu rezultāti liecina, ka servala vistuvākie radinieki ir Āfrikas zelta kaķis (Caracal aurata) un karakals (Caracal caracal). Šīm trim sugām ir kopīgs sencis, no kura tās izveidojušās pirms 5,4 miljoniem gadu.
Servala plankumainais kažoks mazliet atgādina geparda kažoku, un abu sugu ādas reizēm jauc.
Mēdz būt arī melni servali (melāniski indivīdi), visbiežāk – Kenijas un Etiopijas kalnu rajonos.
Informācijas avoti
Nowak R.M. 1991. Genus Felis – Small Cats, Lynxes, and Cougar. – Walker’s Mammals of the World. 5th Edition. Volume II: 1187–1206. Baltimore & London: The Johns Hopkins University Press.
Sunquist M.E., Sunquist F.C. 2009. Serval Leptailurus serval. – Wilson D.E., Mittermeier R.A. (eds). The Mammals of the World, Volume 1: Carnivores. Pp. 141–142. Barcelona: Lynx Edicions.
Thiel C. 2019. Leptailurus serval (amended version of 2015 assessment). The IUCN Red List of Threatened Species 2019: e.T11638A156536762. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2019-3.RLTS.T11638A156536762.en. Accessed on 8 April 2021.