Klinšu dasijs

Lasiet par dasijiem Rīgas zoodārzā:

Mihailova A., Dzene K. 2009. Klinšu damanu Procavia capensis vairošanās Rīgas zoodārzā. – Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs 2008. 50.–53. lpp.

Aizsardzība

Klinšu dasiju nebrīves populācijas dati no 2008. gada tiek reģistrēti Eiropas ciltsgrāmatā (ESB), pašlaik to uztur Zagrebas zoodārzs Horvātijā.

Dzīves vide un pielāgojumi

Klinšu dasiji apdzīvo dažādus biotopus – no sausiem tuksnešiem līdz lietus mežiem, kā arī kalnos līdz 4300 m augstumā. Dasijiem nepieciešamas klinšainas, krūmainas vietas, kur ir pietiekami paslēptuvju starp akmeņiem un dzīvošanai piemērotu alu. Dasiji paši alas nerok, bet apdzīvo citu dzīvnieku – cauruļzobju vai surikatu – alas. Kad dasiju iztraucē, tas šaujas uz alu vai paslēptuvi akmeņos. Lai arī dasijs nav liels dzīvnieks, izmisīgās situācijās tās sevi enerģiski aizsargā, mežonīgi kozdams.

Dasiji izskatās drukni, bet ir aktīvi un kustīgi, bez piepūles skrien augšup pa stāvām, gludām klintīm. Tam palīdz pielāgojums – mīksti, gumijai līdzīgi spilventiņi uz pēdām, ko sviedriem līdzīgs sekrēts pastāvīgi uztur mitrus.

Dasijiem ir salīdzinoši vāja termoregulācija (organisms nav pilnībā homotermisks, to ķermeņa temperatūra svārstās atkarībā no vides temperatūras). Tāpēc dasiji lielāko daļu laika pavada, grupās vai pa vienam sauļojoties, jo sevišķi ziemā, kad tas kalpo kā svarīgs enerģijas saglabāšanas mehānisms. Ziemā dasijiem nepieciešams arī vairāk barības. Dasiji ir aktīvi dienā, bet vēlu un tikai uz īsiem brīžiem nāk ārā no alām, kad laiks ir vēss un apmācies, un lietus laikā ārā nenāk nemaz. Lai saglabātu siltumu, tie alās bieži saspiežas kopā čupiņās.

Dasiju kažoka biezums atkarīgs no dzīves vietas apstākļiem. Tuksnesī dasijiem vilna ir īsa, bet aukstākos apstākļos dzīvojošajiem – daudz biezāka.

Barība un barošanās

Klinšu dasiji ēd praktiski visus pieejamos augus – zālaugus un krūmus, sevišķi lobēlijas un krustaines. Ēd pat tādus nakteņu un eiforbiju dzimtas augus, kas visiem pārējiem dzīvniekiem ir indīgi. Garšo augu jaunie dzinumi, pumpuri, augļi un ogas, bet sausajā sezonā 75% no barības sastāda zālaugi. Retāk ēd kukaiņus un to kāpurus.

Barojoties dasiji turas alas tuvumā, bet var doties līdz 50–100 m attālumā no tās. Visaugstākā barošanās aktivitāte ir agri no rīta un vēlu pēcpusdienā, tomēr kopējais barojoties pavadītais laiks ir augēdājam visai īss – mazāk par stundu dienā.

Dasiji labi kāpj kokos un staigā pa zariem, lai tiktu klāt svaigām lapām.

Dasiji var vairākas dienas izturēt bez dzeramā ūdens, organismam vajadzīgo šķidrumu uzņemot ar barības augiem.

Sabiedriskā uzvedība

Dasiju ģimenes vienība sastāv no viena pieauguša teritoriāla tēviņa (var būt arī otrs, rangā zemāks tēviņš), vairākām radnieciskām pieaugušām mātītēm un mazuļiem. Grupā var būt 2–26 dzīvnieki, bet visbiežāk 4–10. Vairāku ģimeņu kolonijā var būt līdz 80 dasijiem. Teritoriālais tēviņš ir kolonijas līderis un modrākais dzīvnieks. Kamēr pārējā grupa barojas, vai nu šis tēviņš vai viena no mātītēm dežurē uz augsta akmens vai zarā un, ja draud briesmas, dod trauksmes signālu – asu rējienu, un visa grupa tad šaujas uz slēptuvēm. Dasiju saziņā aprakstīts 21 dažāds balss signāls, t.sk. “dziesmas”.

Vairošanās un dzīves cikls

Grūsnība ilgst 202–245 dienas. Metienā ir 1–6, visbiežāk – 2–3 mazuļi. Mazuļi piedzimst 170–240 g smagi, labi attīstīti un redzīgi, un jau nākošajā dienā ņipri pārvietojas. Pēc 2 nedēļām sāk nomēģināt cieto barību. Ar mātes pienu barojas 10 nedēļas. Dzimumgatavību sasniedz 16–17 mēnešu vecumā, bet pieaugušā izmērus sasniedz 3 gadu vecumā.

Dasiju dzīves ilgums ir 8–10 gadi. Nebrīvē reģistrēta 11 gadu nodzīvošana.

Dažādi fakti

Dasiji ārēji atgādina nelielus trušus, bet visā citā ziņā tie ir pilnīgi atšķirīgi no trušiem un vairāk radnieciski ziloņiem un citiem nepārnadžiem. Tomēr plaši izteiktais apgalvojums, ka dasiji ir tuvākie mūsdienu ziloņu radinieki, varētu arī nebūt pilnīgi pareizs. Pēdējās uz morfoloģiskajiem un molekulārajiem pētījumiem balstītās klasifikācijas rāda, ka ziloņiem visradnieciskākā mūsdienu dzīvnieku grupa ir sirēnu kārta (lamantīni, dugongi, jūras govis), bet dasiji ietilpst vienā apakšgrupā ar ziloņiem un sirēnām.

Dasiju ķermeņa lielums ir atkarīgs no nokrišņu daudzuma vidē, kur tas dzīvo, jo nokrišņi tieši ietekmē dasiju pamatbarību – augus. Parasti rajonos, kur mitrāks, dasiji ir lielāki nekā sausajās dzīves vietās.

Klinšu dasiju komunālajās atejas vietās veidojas lielas kaudzes, ekskrementiem un urīnam pakāpeniski sarecot lipīgā masā. Šo vielu – hiraceumu (hyraceum, no dasiju nosaukuma) – izmanto epilepsijas, konvulsiju un “sieviešu kaišu” ārstēšanā.

Dasijiem uz muguras ir dorsālais dziedzeris. Kad dasijs satraucas, tā muguras sari izslejas, atsedzot dziedzeri. Tas ir dasijiem raksturīgs agresijas demonstrējums.

Dasiju tēviņa dzimumorgānu lielums sezonāli mainās. Maijā–janvārī ārpus vairošanās sezonas dasiju tēviņu sēklinieki ir nelieli (un apstājusies spermatozoīdu ražošana), savukārt februārī, sākoties riesta sezonai, sēklinieki ievērojami palielinās.

Dasiju galvenie dabiskie ienaidnieki ir leopardi un ērgļi. Tos var medīt arī lapas, zebiekstes un mangusti.

Dažviet, kur izveidojušās ļoti lielas dasiju populācijas, tie no savas klinšu dzīves vides var izplatīties uz cilvēku apdzīvotām vietām, kur kaitē, ieviešoties kanalizācijas sistēmās un mūra sienās. Dasijus apvaino arī, ka Dienvidāfrikā tie ganībās konkurējot ar aitām uz barību, un to skaitu pieprasa samazināt. Tomēr pētījumi rāda, ka dasiji lauksaimniecībai nerada vairāk par 1% zaudējumu gadā.

Dažas vietējās ciltis ir iecienījušas dasiju gaļu. Vietējie iedzīvotāji dasijus no alām izvilina, ar svilpīti atdarinot dasija balsi, un dasiji tad nespēj noturēties, nepalūrējuši no alas.