Sākums Dzīvnieki Apkakles pekars

Apkakles pekars

Vašingtonas konvencijas II pielikums

Klasifikācija

Izplatība savvaļā

Apkakles pekari sastopami abos Amerikas kontinentos no ASV dienvidu štatiem (dzīvo Arizonā, Ņūmeksikā un Teksasā) līdz pat Argentīnas ziemeļu daļai. Areālā plaši izplatīti, un populācija ir stabila, lai arī pastāv medību spiediens un cilvēka darbība pārmaina dzīves vidi.

Vai ir tiesa, ka

Aizsardzība

Apkakles iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.

Dzīves vide un pielāgojumi

Pekari spēj pielāgoties visdažādākajiem dzīves apstākļiem un apdzīvo visdažādākos biotopus, t.sk. mežus, sausos tropu mežus, tropu lietus mežus, stepes un tuksnešus.

Pekari labi jūtas arī cilvēka mītņu tuvumā, izmantojot priekšrocību baroties ar atkritumiem. Dažu ASV pilsētu apkārtnē izveidojušās ievērojamas pekaru populācijas (tādas ir Fīniksas un Tūsonas piepilsētās Arizonā), kur tie kaitē puķkopjiem, nopostot apstādījumus un barojoties ar puķu sīpoliem.

Neparasta īpatnība ir pekaru – tropu sugas – spēja izdzīvot arī vidē, kur nakts temperatūra nokrītas līdz 0oC un ziemās veidojas sniega sega, kā tas ir pekaru areāla ziemeļdaļā.

Barība un barošanās

Barība ir ļoti daudzveidīga atkarībā no dzīves vietas. Pekari ēd saknes, bumbuļus, augļus, sēklas, augu zaļās daļas, sēnes, kukaiņus, zivis, vardes, olas, čūskas, maitas. Ir iespaids, ka pekariem nekaitē klaburčūsku inde. Tropu mežos pekari barojas ar dažādiem augļiem (reģistrētas 128 barības augu sugas, t.sk. vismaz 25 sugu palmas, kuru augļus pekari ēd), papildinājums ir sīki mugurkaulnieki un bezmugurkaulnieki. Savukārt tuksnešos pekaru barībā ir pārsvarā opuncijas un agaves.

Sabiedriskā uzvedība

Pekari ir sabiedriski un dzīvo grupās, kurās var būt gan mazāk par sešiem, gan vairāk par 30 dzīvniekiem. Baru saziņā ir ne vien skaņu, bet arī smaržu signāli (teritorijas marķējums) – ar dorsālā dziedzera izdalīto spēcīgo muskusu pekari iezīmē ne vien koku stumbrus un akmeņus, bet arī cits citu. Par teritorijas iezīmējumu kalpo arī fekāliju kaudzes. Teritoriju aizstāv abu dzimumu pekari.

Vairojas tikai bara dominējošais tēviņš. Pārējie bara tēviņi drīkst dzīvot barā, bet nedrīkst tuvoties mātītēm meklēšanās laikā. Tāpēc atšķirībā no daudziem citiem nagainajiem dzīvniekiem, pekariem nav nepieciešams veidot vecpuišu grupas.

Vairošanās un dzīves cikls

Pekariem nav īstas vairošanās sezonas – var vairoties cauru gadu, bet lielākais skaits mazuļu izaug lietus sezonā. Grūsnība ilgst gandrīz 5 mēnešus, un metienā visbiežāk ir divi mazuļi, bet var būt 1–4. Mazuļi sver 500–900 g un tūlīt pēc piedzimšanas spēj sekot mātei. Ar mātes pienu barojas apmēram 6 nedēļas.

Uz dzemdību laiku mātīte atstāj baru, pretējā gadījumā pastāv risks, ka pārējie bara locekļi tikko dzimušos mazuļus apēd. Nākošajā dienā māte atgriežas barā, bet mazuļiem drīkst tuvoties vienīgi to vecākās māsas, kas nereti piedalās mazuļu kopšanā.

Dzimumgatavību pekari sasniedz apmēram gada vecumā.

Dzīves ilgums – līdz 24 gadiem (reģistrēts nebrīvē).

Dažādi fakti

Pekaru tēviņi un mātītes ārēji maz atšķiras.

Pekariem ir vāja redze un laba dzirde, kas arī der par izskaidrojumu to trokšņainajam dzīvesveidam.

Gadsimtiem Centrālamerikas un Dienvidamerikas indiāņi ķēruši, piejaucējuši un kā mājas mīluļus turējuši pekaru mazuļus. Pekarēnus nereti noķer un piejaucē arī ASV.

Galvenie dabiskie ienaidnieki – koijoti, pumas, jaguāri, meža kaķi.

Pekari ir viena no svarīgākajām medījamo dzīvnieku sugām Arizonā. Teksasā medību sezonā nošauj vairāk kā 20 000 apkakles pekaru.

Pekarus mēdz saukt arī par muskuscūkām vai Meksikas cūkām, lai gan tagad zināms, ka pekari nav cūkas, bet iedalāmi atsevišķā – pekaru dzimtā. Pekariem un cūkām ir daudz anatomisku un fizioloģisku atšķirību.

Pieteikties jaunumiem

Mūsu atbalstītāji un sadarbības partneri