Dīķa varde
Klasifikācija
- Chordata – hordaiņu tips
- Amphibia – abinieku klase
- Anura – bezastaino abinieku kārta
- Ranidae – varžu dzimta
- Pelophylax lessonae – dīķa varde
Izplatība savvaļā
Dīķa varde ir plaši izplatīta Eiropas ziemeļu, centrālajā un austrumu daļā – no Francijas austrumiem līdz pat Volgai. Suga apdzīvo zemienes, bet areāla dienvidos arī kalnus līdz pat 1500 m augstumā virs jūras līmeņa.
Nav sastopama lielākajā daļā Skandināvijas (ir tikai divas dabiskas atradnes – Norvēģijā pie Oslo un Zviedrijā ziemeļos no Stokholmas), Ibērijas pussalā (Spānijā suga tikai dažās vietās introducēta), lielā daļā Itālijas un Grieķijā. Dīķa varde savulaik izzuda no Lielbritānijas, bet tika atjaunota ar reintrodukcijas palīdzību (vardes reintrodukcijai atveda no Zviedrijas).
Skaits kopumā samazinās. Samazināšanās notiek lielākajā daļā Eiropas, bet suga arvien ir izplatīta un parasta Polijā, Baltijas valstīs, Moldovā, Ukrainā un Krievijā.
Galvenie sugu apdraudošie faktori ir dzīves vides samazināšanās, ko izraisa lauksaimniecības intensifikācija, urbanizācija, ūdenskrātuvju pārbūve, mitrāju nosusināšana un piesārņojums. Kaitē arī plēsīgu zivju ielaišana vairošanās vietās. Papildu faktori teorētiski ir mežu izciršana (areāla ziemeļos) un iespējamā lielākās ezera vardes (Pelophylax ridibundus) radītā konkurence. Bijušās Dienvidslāvijas valstīs sugas populāciju samazināšanos izsauc pieaugošā tirdzniecība ar varžu kājiņām līdztekus ar spēcīgu ūdens piesārņojumu.
Dīķa varde ir izplatīta un ļoti bieži sastopama visā Latvijas teritorijā, daudzviet – kopā ar zaļo vardi.
Vai ir tiesa, ka
- Dīķa vardes neziemo ūdenī?
- Dīķa vardes pārtiek no citām vardēm?
- Lai dīķa vardi atšķirtu no citām sugām, tā jānoķer un jāsaloka kājiņas?
Aizsardzība
- Iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā kā aizsargājama dzīvnieku suga, kura ir komerciāli izmantojama, bet kuras izmantošanas nosacījumi (medību termiņi, ieguves apjomi u.c.) jānosaka konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
- Iekļauta Eiropas Padomes direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (jeb Biotopu direktīvas) IV pielikumā kā suga, kam vajadzīga stingra aizsardzība.
Dzīves vide
Dīķa varde sastopama dažādos makrobiotopos – lapkoku un jauktos mežos, mežastepē, stepē, krūmājos (piemēram, upmalu alksnājos), pļavās, laukos un zāļu purvos.
Bieži atrodama seklā, stāvošā ūdenī, parasti tādā, kur nemīt zivis, – ezeros, dīķos, vecupēs, dūksnājos, peļķēs, māla un grants karjeros, kā ar grāvjos, bieži – ar biezu zāli aizaugušās vietās.
Var dzīvot cilvēka nedaudz pārveidotos biotopos, bet sugai adaptācijas spējas ir ierobežotas.
Dzīvesveids un pielāgojumi
Dīķa vardes dzīvo ūdenī un ūdenstilpes krastā tāpat kā pārējās “zaļās vardes” (ezera varde un zaļā varde). Dīķa vardes ūdenī ne vien nārsto, bet daudz laika tajā pavada arī pārējā laikā.
Aktīvas dienā un arī vakaros krēslā. Tēviņu nārsta dziedāšana visintensīvākā ir vakaros un turpinās visu nakti.
Dīķa varde ziemot dodas septembra beigās–oktobrī. “Zaļo varžu” grupas sugām atšķiras ziemošanas paradumi – dīķa varde ziemo nevis ūdenstilpes dibenā, bet uz sauszemes – bedrēs vai grauzēju alās netālu no ūdens.
* * *
Vardes ir nelieli dzīvnieki ar druknu ķermeni un bez astes. Galva ir plata un plakana. Āda ir kaila, gluda un mitra.
Mugurkaula apakšdaļā skriemeļi saplūstot veido urostilu, kas kopā ar iegurņa kauliem nodrošina stingru un izturīgu ķermeņa pakaļgala skeletu, kam piestiprināti lēkšanai nepieciešamie muskuļi. Garās, spēcīgās kājas piemērotas gan lēkšanai, gan peldēšanai.
Barība un barošanās
Dīķa varde barojas galvenokārt no kukaiņiem, kas sastopami pie ūdens, – pārtiek no vabolēm, kāpuriem un dažādiem lidojošajiem kukaiņiem. Ēd arī citus zivju mazuļus, abiniekus un to kurkuļus.
Vairošanās un dzīves cikls
Dīķa vardes Latvijā nārsto maijā – aptuveni 10.–30.05. Tēviņi kurkst visā nārsta periodā, galvenokārt vakaros un naktīs.
Mātīte sezonā iznērš 2000–3000 ikru. Ikrus nērš nelielās porcijās, tie parasti sakopoti bezveidīgos gļotu kamolos, kas peld pa ūdens virsu.
No ikriem izšķiļas kurkuļi, kas turpina attīstību ūdenī. Kurkuļi ir lieli un kustīgi. Metamorfoze notiek vēl pēc 2,5–3 mēnešiem, šajā laikā kurkuļi garumā sasnieguši līdz 7 cm, turklāt jau pirms metamorfozes ieguvuši zaļi plankumainu nokrāsu. Kad metamorfoze galā, vardulēni, kuru garums šajā laikā ir ap 3 cm, atstāj ūdenstilpi un, tāpat kā pieaugušās vardes, turpmāk dzīvo gan ūdenstilpes krastā, gan ūdenī. Latvijā mazuļi no ūdens parasti iznāk augusta beigās.
Dīķa vardes dzimumgatavību sasniedz trešajā dzīves gadā.
Līdzīgās sugas – “zaļās vardes”
Latvijā sastopamas trīs ļoti līdzīgas “zaļo varžu” sugas – ezera varde, dīķa varde un zaļā varde. Tās ir arī ļoti radniecīgas – zaļā varde (P. esculentus) ir nevis īsta suga, bet radusies, dabiski krustojoties abām pārējām sugām – ezera vardei (P. ridibundus) un dīķa vardei (P. lessonae). Visas trīs sugas ir tik līdzīgas, ka pat zinātniskā informācija par tām nereti ir neskaidra.
Trīs sugas vienkārši pēc izskata nemaz nav iespējams viegli atšķirt, turklāt zaļā varde sastopama jauktās populācijās ar ezera vai dīķa vardi.
Dīķa vardes izplatības areālā iespējamas neprecizitātes, jo suga bieži tiek jaukta ar radniecīgo zaļo vardi, ar kuru turklāt daudzos gadījumos dzīvo vienuviet.
Kādas ir trīs sugu raksturīgākās atšķirības?
| Ezera varde (P. ridibundus): patstāvīga suga | Zaļā varde (P. esculentus): ezera un dīķa vardes hibrīds | Dīķa varde (P. lessonae): patstāvīga suga | |
| Kāju garums (visdrošākā pazīme) | Apakšstilbi garāki par augšstilbiem (ja pakaļkājas saliktas perpendikulāri ķermenim, tās pārklājas locītavās) | Starpstāvoklis – augšstilbi un apakšstilbi līdzīgā garumā (ja pakaļkājas saliktas perpendikulāri ķermenim, tās saskaras locītavās, bet nepārklājas) | Augšstilbi garāki par apakšstilbiem (ja pakaļkājas saliktas perpendikulāri ķermenim, tās nesaskaras locītavās) |
| Tēviņa ārējo rezonatoru krāsa | Melna | Pelēka | Balta |
| Vairošanās biotopi | Lielākoties lielākas ūdenstilpes (“ezeri”) | Lielākoties mazākas ūdenstilpes, bet kopumā var būt abējādi | Lielākoties mazākas ūdenstilpes (“dīķi”) |
| Ziemošanas vieta | Ūdenī | Var ziemot gan ūdenī, gan uz sauszemes | Uz sauszemes |
| Izmēri | Ezera varde var būt ļoti liela | Nav ļoti liela | Nav ļoti liela |
Dažādi fakti
Dīķa vardes ir samērā nelielas – parasti pieaugušie dzīvnieki ir 4,5–5,5 garumā, retāk – līdz 7 cm.
Informācijas avoti
Kuzmin S., Beebee T., Andreone F., Nyström P., Anthony B.P., Schmidt B., Ogrodowczyk A., Ogielska M., Cogalniceanu D., Kovács T., Kiss I., Puky M., Vörös J. 2009. Pelophylax lessonae. – The IUCN Red List of Threatened Species 2009: e.T58643A86643256. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2009.RLTS.T58643A11818386.en. Accessed on 23 May 2022.
Latvijas Daba 2022. Dīķa varde Rana lessonae Cam. SIA Gandrs. https://www.latvijasdaba.lv/abinieki/rana-lessonae-cam/. Skatīts 23.05.2022.
Pupiņš M., Pupiņa A. 2011. Latvijas pieaugušo abinieku sugu lauku noteicējs. Daugavpils: Daugavpils universitāte, Ekoloģijas institūts. 81 lpp. (Dīķa varde 60.–62. lpp.)
Ramos M. 2001. Rana temporaria. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Rana_temporaria/. Accessed on 23 May 2022.
Mūsu atbalstītāji un sadarbības partneri
