Purva valabijs

Aizsardzība

Purva valabiju nebrīves populācijas dati no 1999. gada tiek reģistrēti Eiropas ciltsgrāmatā (ESB), pašlaik to uztur “Aquazoo Friesland” Leuvardenā, Nīderlandē.

Dzīves vide un pielāgojumi

Sugas nosaukumam par spīti, purva valabijs nedzīvo vienīgi purvos. Tas tiešām apdzīvo mitrus biezokņus gravās un pat mangrovju audzes, bet sastopams arī mežos augstāk kalnos (līdz pat 1800 m virs jūras līmeņa) un iznāk arī klajākās vietās, kamēr vien tuvumā ir arī krūmu pudurīši, kur patverties. Purva valabiji pa dienu slēpjas zāles vai paparžu biezoknī, baroties iznāk naktī. Kvīnslendā visiecienītākā purva valabiju dzīves vide ir akāciju (Acacia harpophylla) krūmāji.

Atšķirībā no citiem ķenguriem un valabijiem, purva valabijam ir atšķirīga, raksturīga gaita, galvu turot zemu un ķermeni izstiepjot uz priekšu.

Barība un barošanās

Purva valabiji barojas tikai ar augu barību. Aktīvi naktī un bieži barojas grupās. Pārtiek no dažādiem augiem – krūmiem, ganību zāles, arī kultūraugiem. Atšķirībā no pārējiem ķenguriem un valabijiem, labprātāk ēd krūmus nekā zāli, un tam labāk pielāgoti arī purva valabiju zobi. Novēroti ēdam arī koku mizu, adatainu koku dzinumus un pat mājdzīvniekiem indīgus augus – ērgļpapardes un suņustobrus (suņuburkšķus). Ēd, ar priekškājām augus satverot un pieliecot.

Sabiedriskā uzvedība

Purva valabiji ir vientuļnieki, bet bieži barojas grupās. Nav ziņu par teritoriālu uzvedību savvaļā.

Vairošanās un dzīves cikls

Vairošanās notiek cauru gadu. Parasti dzimst pa vienam mazulim, bet var dzimt arī dvīņi.

Tāpat kā daudziem citiem somaiņiem, purva valabiju mātītēm ir divas dzemdes un raksturīga embrionālā diapauze, bet šī ir vienīgā somaiņu suga, kam grūsnība ir ilgāka par estrusa ciklu. Grūsnība ilgst 35–38 dienas, bet estrusa periods ir 29–34 dienas garš. Tas nozīmē, ka mātītes var no jauna sapāroties iepriekšējā grūsnības perioda pēdējās 3–7 dienās. Vienā dzemdē jau attīstās embrijs, kuram atlicis dažas dienas līdz dzimšanai, bet pēc sapārošanās mātītes otrajā dzemdē sāk attīstīties otra apaugļotā olšūna. Pirmajam mazulim piedzimstot, tā zīšana kalpo par stimulu otrā dīgļa attīstības pagaidu apturēšanai (embrionālajai diapauzei), bet attīstība var atkal atsākties, kad pirmais mazulis atstājis mātes somu. Rezultātā mātītes var nepārtraukti vairoties, dzemdējot ik pēc 8 mēnešiem.

Mazulis piedzimstot nav pat gramu smags, tā attīstība turpinās mātes somā, kur pavada 250 dienas (8–9 mēnešus). Ar mātes pienu turpina baroties līdz pat 15 mēnešu vecumam.

Mātītei somā ir 4 zīdekļi.

Purva valabiji dzimumgatavību sasniedz 15–18 mēnešu vecumā. Dzīves ilgums savvaļā var sasniegt 15 gadus.

Dažādi fakti

Purva valabijiem (Wallabia bicolor) ir daudz īpatnību, kas tos atšķir no pārējiem ķenguriem un valabijiem – atšķirīgs hromosomu skaits, atšķirīga zobu uzbūve (labāk piemērota, lai barotos ar lapām un zariem, nevis zāli), dzimumu dimorfisms un īpatnības vairošanās procesā. Visu šo īpatnību dēļ ir pietiekams pamats sugas iedalīšanai atsevišķā ģintī Wallabia. Tomēr citu pētnieku viedoklis ir, ka, tā kā purva valabijs nebrīvē spēj krustoties ar citu valabiju sugu (Macropus agilis), tad arī purva valabiju būtu jāiekļauj ģintī Macropus, kurai pieder lielākā daļa ķenguru un valabiju.

Gadās, ka purva valabiji barojoties rada postījumus lauksaimniecības platībās. Tā dēļ daļa fermeru tos uzskata par kaitīgiem un nereti šauj.

Bundžulangas uzskata, ka purva valabiji ir neēdami, jo pagatavotai gaļai piemītot nepatīkama smaka un garša. Purva valabiju par nederīgu medījumu uzskata arī komerciālie mednieki – tas esot par mazu, lai būtu uzmanības vērts, un tā vilna esot pārāk raupja. Tomēr ik gadus Kvīnslendā tirdzniecībā nonāk ap 1500 purva valabiju ādu.