Mazais planētājkuskuss
Klasifikācija
- Chordata – hordaiņu tips
- Mammalia – zīdītāju klase
- Marsupialia – somaiņu infraklase
- Diprotodontia – diprotodontu kārta
- Petauridae – planētājkuskusu dzimta
- Petaurus breviceps – mazais planētājkuskuss
Izplatība savvaļā
Mazie planētājkuskusi dabā sastopami Austrālijas ziemeļu un austrumu daļā, Jaungvinejā un Bismarka arhipelāgā. 1835. gadā introducēti Tasmānijā.
Austrālijā suga ir bieži sastopama, populācija ir stabila. Uz skaitu var atsaukties mežu izciršana lauksaimniecības zemēm, mežu ugunsgrēki.
Vai ir tiesa, ka
- Planētājkuskusi lapas pārnēsā astītē?
- Planētājkuskusus dēvē par cukurvāverēm, jo tie iecienījuši saldumus?
- Tikko dzimis planētājkuskusu mazulis nesver pat piektdaļu grama?
Dzīves vide un pielāgojumi
Apdzīvo dažādus mežus, galvenais – lai būtu dobumi migām un pietiekami barības. Viesojas arī plantācijās un dārzos.
Planētājkuskusi dzīvo kokos, ir ļoti kustīgi, veikli kāpelē un planē. Planēšanai izmanto platu ādas kroku, kas stiepjas abos sānos no priekškājiņu ārmalas līdz pakaļējām pēdiņām. No koka uz koku var planēt pat 45 m tālu.
Aktīvi naktī, dienu pavada koka dobumā lapu ligzdā. Lapas ligzdai vāc, pārnēsājot tās astītē. Kad astes līkumā savākts lapu kušķis, aste vairs neder planēšanai, un planētājkuskuss ar lapu kravu uz ligzdas dobumu dodas, lēkšodams pa zariem.
Austrālijas dienvidos, kur klimats ir aukstāks, vēsākā laikā planētājkuskusi var pāriet uz īsu “ziemošanu”.
Barība un barošanās
Mazie planētājkuskusi ir visēdāji, bet sevišķi garšo eikaliptu saldā sula, kā dēļ tos dēvē par “cukurvāverēm”. Dienvidu puslodes pavasara un vasaras mēnešos planētājkuskusi barojas galvenokārt ar kukaiņiem un to kāpuriem (visvairāk – naktstauriņiem un vabolēm), zirnekļveidīgajiem, sīkiem mugurkaulniekiem un putnu olām. Rudenī un ziemā vairāk patērē augu barību – eikaliptu sulu, pumpurus, putekšņus, nektāru.
Sabiedriskā uzvedība
Planētājkuskusi savvaļā dzīvo grupās, kurās ir līdz septiņiem pieaugušajiem dzīvniekiem un to mazuļi. Grupas teritorija aizņem ap pus hektāru un ietver noteiktu skaitu eikaliptu, kas grupai nodrošina barību. Teritorijā ir kopīga slēptuve (ligzda).
Grupa saziņai izmanto gan skaņu, gan smaržu signālus. Katram grupas dzīvniekam ir sava raksturīgā smarža, ko pazīst pārējie grupas locekļi. Grupas locekļus ar smaržu iezīmē arī dominējošais tēviņš.
Katrā grupā ir viens dominējošais tēviņš (retāk divi). Parasti šis tēviņš ir vislielākais un visbiežāk pārojas ar grupas mātītēm. Tikko grupas teritorijā parādās svešs, neiezīmēts un tātad grupai nepiederīgs dzīvnieks, tam nekavējoties uzbrūk. Tēviņi teritoriju iezīmē ar siekalām, kā arī anālā, priekšķepu un pēdu smirddziedzeru sekrētu. Grupas locekļu iezīmēšanai tēviņi izmanto smirddziedzerus uz pieres un krūtīs.
Vairošanās un dzīves cikls
Grūsnība ilgst tikai 16 dienas. Dzimst 1–2 mazuļi, kas sver tikai 0,19 gramus katrs un turpmākos mēnešus pavada mātes somā. Mātes somu tie sāk atstāt 70 dienu vecumā. No ligzdas sāk iznākt 111 dienu vecumā.
Mātītēm ir četri zīdekļi.
Mātīte neuzsāk nākošo vairošanās ciklu, kamēr no tās vēl atkarīgi iepriekšējā metiena mazuļi. Dažreiz māte sāk nelaipni izturēties pret jau palielajiem mazuļiem, lai tie ātrāk atstātu grupu. Parasti jaunie planētājkuskusi dzimto grupu atstāj 10–12 mēnešu vecumā. Mātītes dzimumgatavību sasniedz pirmā dzīves gada beigās, tēviņi – otrā gada sākumā.
Dzīves ilgums nebrīvē – 10 gadi. Rekords – 17 gadi.
Dažādi fakti
Iespējams, ka mazais planētājkuskuss ir nevis viena, bet vairākas sugas, kas pētījumos vēl jānoskaidro.
Mūsu atbalstītāji un sadarbības partneri
