Ķīnas zilā aita
Klasifikācija
- Chordata – hordaiņu tips
- Mammalia – zīdītāju klase
- Artiodactyla – pārnadžu kārta
- Bovidae – dobradžu dzimta
- Pseudois nayaur – zilā aita
- Pasuga: Pseudois nayaur szechuanensis – Ķīnas zilā aita
Izplatība savvaļā un dzīves vide
Ķīnas zilā aita ir viena no divām zilās aitas pasugām, kas sastopama Ķīnas vidienē (Cjinhai, Gaņsu, Sičuaņa, Juņnaņa, Ninsjas apgabalos) ar rietumu izplatības robežu pie Tibetas. Tās ir sastopamas kalnu apvidos līdz 1000 m augstumā virs jūras līmeņa. Zilās aitas apdzīvo klajas nogāzes un plakankalnes zālājus, kalnu pļavas un tuksnešus.

Ķermeņa uzbūve un pielāgojumi
Ķīnas zilās aitas nav sevišķi lielas – to augums skaustā ir līdz 85 cm, svars – 32 līdz 53 kg.
Ragi ir abu dzimumu pārstāvjiem. Mātītēm ragi ir daudz īsāki nekā tēviņiem.
Zilās aitas nav patiesi zilas – to kažoks var būt tonī no brūnpelēka līdz pelēkzilam. Šāds krāsojums tām ļauj labi saplūst ar apkārtni – kalnu ainavu, nogāžu brūngano zāli un klintīm (jo sevišķi zilajam slāneklim, kāds bieži sastopams zilo aitu apdzīvotajos kalnos). Kažoks arī pasargā no bieži mainīgajiem un vides apstākļiem.
Zilās aitas arī īsti nav aitas. Tām gan piemīt tipiskās aitu īpatnības – nav bārdas, nav tulznu uz ceļgala locītavām, nav asas smakas, mātīšu ragi ir ļoti nelieli un gandrīz nefunkcionāli. Taču tām ir arī tipiskās kazu īpatnības – plata aste ar kailu, neapmatotu apakšpusi, uz priekškājām ir izteiktas svītras, kājām ir lieli rudimentārie pirksti, ragu uzbūve un krāsa arī ir kā kazām. DNS pētījumi pierāda, ka zilās aitas ir tuvāk radnieciskas kazām, nevis aitām.
Tās veikli pārvietojas pa stāvām klintīm un kraujām, tādējādi arī izvairoties no to galvenā dabiskā ienaidnieka – sniega leoparda.
Barošanās
Augēdājas, vasarā pārtiek galvenokārt no zāles un citiem lakstaugiem, bet ziemā – sausas zāles, krūmu dzinumiem, ķērpjiem un sūnām.
Zilās aitas ir aktīvas visā dienas garumā – tās pārmaiņus atpūšas un ganās ar zāli apaugušās stāvās kalnu nogāzēs un kalnu pļavās.
Vairošanās
Zilās aitas ir sabiedriskas un dzīvo dažāda lieluma grupās. Vairošanās sezonā pieaugušie tēviņi pievienojas mātīšu grupām. Kad riesta sezona galā, tēviņi dodas prom un dzīvo pa vienam vai apvienojas vecpuišu baros, bet daži tēviņi paliek pie mātītēm arī visa gada garumā.
Vairošanās sezonā zilo aitu baros parādās konkurence un agresija starp viena dzimuma dzīvniekiem – gan starp tēviņiem, gan arī mātītēm. Tēviņi veic demonstrējumus, ārda ar ragiem veģetāciju, draud cits citam un badās.
Vairošanās sezona ir no novembra līdz janvārim. Riests ilgst mēnesi, bet tā sākuma laiks ir atšķirīgs, iespējams, lai grūsnības laikā būtu pieejama viskvalitatīvākā barība.
Grūsnība ilgst 160 dienas, jēri dzimst maijā līdz jūlija sākumā. Dzimst viens mazulis, retāk – dvīņi. Jēri ar mātes pienu barojas sešus mēnešus.
Zilās aitas dzimumgatavību sasniedz pusotra gada vecumā, bet tēviņi vairoties parasti sāk tikai, kad sasnieguši septiņu gadu vecumu.
Sugas saglabāšana
Zilajai aitai un tās pasugām izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme), to koordinē Parīzes zoodārzs Francijā.
Informācijas avoti:
https://animaldiversity.org/accounts/Pseudois_nayaur
Wildlife Institute of India (2014) National Studbook of Blue sheep (Pseudois nayaur), Wildlife Institute of India, Dehradun and Central Zoo Authority, New Delhi. Technical Report under the project (TR-2015/001) pages 28