Glodene

Aizsardzība

Iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā kā aizsargājama dzīvnieku suga, kura ir komerciāli izmantojama, bet kuras izmantošanas nosacījumi jānosaka konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.

Dzīves vide

Glodenes Latvijā visvairāk dzīvo vietās, kur meža zemsedzē daudz koku celmu un sakņu – sausos priežu silos, meža klajumos, izcirtumos un mežmalās. 

Citur areālā glodenes dzīvo arī virsājos, pļavās un – jo īpaši Lielbritānijā – cilvēka tuvumā – parkos, zem dzīvžogiem un piepilsētu dārzos. Glodene ir vērtīgs dārza iemītnieks, kas to pasargā no kaitēkļiem, īpaši kailgliemežiem.

Dzīvesveids un pielāgojumi

Glodenēm ievērojama daļa dzīves paiet pazemē – ierokoties smilšainā augsnē, starp koku saknēm, zem akmeņiem u.c. – mitrā un vēsā vidē, kāda tām patīk vislabāk.

Pazemes dzīves veida dēļ tās bieži paliek cilvēka nepamanītas pat, dzīvojot tā tiešā tuvumā. Tomēr siltās (ne pārāk karstās) dienās glodenes iznāk virszemē un slēpjas zem saules sasildītiem veciem celmiem vai akmeņiem. Grūsnas mātītes var iznākt sildīties tiešos saules staros – šķiet, ka tām vairāk nepieciešams siltums. Savukārt viskarstāko dienas laiku glodenes pavada zem zemes.

Areāla ziemeļu daļā sugai raksturīga ziemošana. Ziemu pārlaiž dziļākās alās – līdz 80 cm dziļi zem zemes, turklāt bieži vienuviet ziemo vairāki desmiti glodeņu. 

Latvijā glodenes ziemošanas vietās ierīkoties sāk septembra beigās, bet no ziemošanas parādās aprīlī–maija sākumā. Salīdzinoši – Lielbritānijā ziemošana ilgst no oktobra līdz martam.

Glodenes 2–3 reizes gadā met ādu.

Glodenēm ir ļoti laba oža – to nodrošina labi attīstīts t.s. vomeronazālais jeb Jakobsona orgāns. Glodenes pēc ožas atrod medījumu, atpazīst sugasbrāļus un izvairās no plēsoņām. Glodeņu savstarpējā saziņā liela loma ir feromoniem – ķīmiskām vielām, kas ļauj atpazīt, piemēram, sugasbrāļa dzimumu.

Glodenēm ir jāsargās no plēsoņām – čūskām un plēsīgajiem putniem (piemēram, klijāniem). Tāpat kā daudzas citas ķirzakas, glodene briesmu situācijā spēj nomest asti. Nomestā aste ar laiku ataug (reģenerējas). Ataugusī jaunā aste pēc krāsas un iekšējās struktūras atšķiras no vecās.

Barība un barošanās

Glodenes ir gaļēdājas, to pamatbarība ir kailgliemeži un sliekas. Var ēst arī dažādus citus bezmugurkaulniekus.

Vairošanās un dzīves cikls

Vairošanās sezona dažādās areāla vietās atšķiras. Piemēram, Lielbritānijā glodeņu pārošanās notiek aprīlī–maijā, bet mazuļi dzimst augustā–septembrī. Tālāk dienvidos – Spānijā, kur ir vēl siltāks, pārošanās sākas jau martā. Latvijā glodeņu pārošanās laiks ir maija beigas–jūnijs, mazuļi dzimst augustā.

Glodeņu mātītes mazuļus dzemdē ik gadu. Raksturīga poligāmija (gan poliginija, gan poliandrija).

Glodenes ir oldzīvdzemdētājas – mātes ķermenī attīstās olas, bet mazuļus dzemdē (varētu teikt – tie izšķiļas dzemdību brīdī). 

Glodenes kopumā nav teritoriālas, tomēr tēviņi vairošanās sezonas laikā var kļūt agresīvāki. Savvaļā dažkārt novēro abu dzimumu glodenes ar kodumu pēdām, pie kurām vainojami tēviņi.

Grūsnības periods ilgst ap 3 mēnešiem (3–5). Mātīte dzemdē 3–26 mazuļus, visbiežāk – 6–12. 

Mazuļi pirmajā dzīves gadā ļoti strauji aug un jau gada vecumā sasniedz 10 cm garumu. Turpmāk augšana ir lēnāka, līdz 3–4 gadu vecumā  sasniedz pieauguša dzīvnieka izmērus. Šajā laikā sasniedz arī dzimumgatavību.

Glodene ir, iespējams, visilgāk dzīvojošā ķirzaka pasaulē. Sugas ilgdzīvotības rekords ir 54 gadi (nebrīvē). Līdz šim nav datu, ka šādu dzīves ilgumu būtu sasniegusi kādas citas sugas ķirzaka.

Dažādi fakti

Latvijā glodene senatnē saukta par sens kaparčūsku.

Lai arī glodenes ķermenis ir čūskveidīgs un tā pēc izskata atgādina čūsku, glodene bioloģiski pieder nevis čūskām, bet ķirzakām. Glodene ir bezkāju ķirzaka ar ļoti garu un gludu ķermeni. Ķermenis ir vienmērīga platuma, galva neizceļas, jo ir tikpat plata kā viduklis, un aste ir strupa.

Glodenei labi izceļas vairākas pazīmes, kuras atšķir ķirzakas no čūskām. Glodenes acīm ir plakstiņi (čūskām to nav), vēderu sedz zvīņas (čūskām – vairodziņu virkne).

Glodene nav čūska, un nepamatots ir arī apgalvojums, ka glodene būtu indīga.

Pieaugušas glodenes garums ir ap 20 cm (12–35 cm).

Pieaugušās glodenes ir pelēkbrūnas līdz kaparbrūnas. Retos gadījumos uz muguras ir koši zili plankumi – to novēro tēviņiem, visbiežāk – areāla austrumu daļā. Ir dzimumu dimorfisms ārējā izskatā – mātītēm visgarām mugurai un sāniem ir vairākas tumšas svītras, bet tēviņiem tādu nav. 

Informācijas avoti

Agasyan A., Avci A., Tuniyev B., Crnobrnja-Isailović J., Lymberakis P., Andrén C., Cogălniceanu D., Wilkinson J., Ananjeva N.B., Üzüm N., Orlov N.L., Podloucky R., Tuniyev S., Kaya U., Nettmann H.K., Böhme W., Sterijovski B., Vogrin M., Corti C., Pérez Mellado V., Sá-Sousa P., Cheylan M., Pleguezuelos J., Tok C.V., Sindaco R., Borczyk B., Schmidt B. 2021. Anguis fragilis. – The IUCN Red List of Threatened Species 2021: e.T47113126A216974823. Accessed on 19 September 2022.

Latvijas Daba 2022. Glodene Anguis fragilis (L.). SIA Gandrs. https://www.latvijasdaba.lv/rapuli/anguis-fragilis-l/. Skatīts 19.09.2022.

Moravec J., Gvoždík V. 2019. Přehlížená rozmanitost slepýšů (The Neglected Diversity of Slow Worms). – Živa 5/2019: 254–256.

Shortridge A. 2019. Anguis fragilis. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Anguis_fragilis/. Accessed on 19 September 2022.