Ķīnas zilā aita

Aizsardzība

• Zilajai aitai un tās pasugām izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme), to koordinē Parīzes zoodārzs Francijā.
• Pasaules Sarkanajā grāmatā 2014. gadā ievietota kategorijā – suga nav apdraudēta (Least Concern).

Dzīves vide un pielāgojumi

Zilās aitas sastopamas kalnu apvidos 2500–6500 m augstumā virs jūras līmeņa. Apdzīvo klajas nogāzes un plakankalnes, kur aug pietiekami daudz zāles. Izvairās gan no rajoniem, kur trūkst stāvu krauju un klinšu, gan meža apvidiem.

Zilās aitas labi panes vides apstākļu galējības – no kalnu tuksnešu svelmes līdz salam un brāzmainam vējam. Suga sastopama biotopos, no kuriem izvairās daudzas citas savvaļas sugas.

Zilās aitas nav īsti zilas – to kažoks var būt tonī no brūnpelēka līdz šīfera pelēkzilam. Šāds krāsojums tām ļauj labi saplūst ar apkārtni – kalnu ainavu, nogāžu brūngano zāli un klintīm (jo sevišķi zilajam slāneklim, kāds bieži sastopams zilo aitu apdzīvotajos kalnos).

Tā kā ir labs maskēšanās tērps, toties apkārtnē tikpat kā nav krūmu aizsegam, tad, redzēdamas kādu tuvojamies, zilās aitas sastingst un nekustīgi stāv, nereti arī palikdamas neievērotas. Ja saprot, ka tomēr pamanītas, tās veikli metas augšup pa stāvām klintīm un paglābjas drošās, nepieejamās vietās augstāk kalnos.

Zilo aitu galvenie dabiskie ienaidnieki ir sniega leopardi. Lai izvairītos no briesmām, zilās aitas reti dodas tālu no stāvām klintīm un kraujām, pa kurām var ātri tikt drošībā. Turklāt, aitu bariņam ganoties, vienmēr dažas no tām ir sardzē un modri seko, vai netuvojas plēsoņa, un briesmu gadījumā skaļi brīdina pārējās aitas.

Barība un barošanās

Zilās aitas ir augēdājas. Vasarā tās pārtiek galvenokārt no zāles un citiem lakstaugiem, bet ziemā – sausas zāles, krūmu dzinumiem, ķērpjiem un sūnām.

Zilās aitas ir aktīvas visā dienas garumā – tās pārmaiņus atpūšas un ganās ar zāli apaugušās stāvās kalnu nogāzēs un kalnu pļavās.

Sabiedriskā uzvedība

Zilās aitas ir sabiedriskas un dzīvo dažāda lieluma grupās. Baros var būt 5–400 dzīvnieki, grupu lielums atkarīgs no sezonas, barības daudzuma, medību spiediena un traucējumu līmeņa, kā arī no populācijas lieluma paša par sevi. Baru sastāvs bieži mainās, atsevišķiem dzīvniekiem vai grupiņām pievienojoties vai atstājot baru.

Vairošanās sezonā pieaugušie tēviņi pievienojas mātīšu grupām. Kad riesta sezona galā, tēviņi dodas prom un dzīvo pa vienam vai apvienojas vecpuišu baros, bet daži tēviņi paliek pie mātītēm arī visa gada garumā.

Vairošanās sezonā zilo aitu baros parādās konkurence un agresija starp viena dzimuma dzīvniekiem – gan starp tēviņiem, gan arī mātītēm. Auni veic demonstrējumus, ārda ar ragiem veģetāciju, draud cits citam un badās. Mātītes arī kļūst nelaipnas savā starpā un vajadzības gadījumā var pat iekost.

Vairošanās un dzīves cikls

Vairošanās sezona ir novembrī–janvārī, jēri attiecīgi dzimst maijā–jūlija sākumā. Riests ilgst mēnesi, bet tā sākums kalnos dažādā augstumā ir atšķirīgs, iespējams, saistībā ar to, lai grūsnības laikā būtu pieejama viskvalitatīvākā barība.

Grūsnība ilgst 160 dienas, dzimst viens mazulis, retāk – dvīņi. Jēri ar mātes pienu barojas 6 mēnešus.

Zilās aitas dzimumgatavību sasniedz pusotra gada vecumā, bet tēviņi vairoties parasti sāk tikai, kad sasnieguši 7 gadu vecumu.

Dzīves ilgums līdz 12–15 gadiem, bet savvaļā reti pārsniedz 10 gadu vecumu. Nebrīvē reģistrēta 20 gadus un 3 mēnešus veca zilā aita.

Dažādi fakti

Ķīnas zilās aitas nav sevišķi lielas (un mazākas kā to radniecīgās Himalaju zilās aitas) – to augstums plecā ir  līdz 85 cm, svars – 32 līdz 53 kg.

Pieaugušu Ķīnas zilo aitu tēviņu ragi ir vidēji mazāki nekā Himalaju zilo aitu tēviņiem. Salīdzinot ar radniecīgās pasugas aunu ragiem, Ķīnas zilo aitu ragiem ir mazāks uz leju vērsts izliekums, tā vietā raksturīgs ass izliekums uz augšu ragu galos. Ragi ir arī zilo aitu mātītēm, bet daudz īsāki nekā tēviņiem.

Zilo aitu zinātniskais nosaukums Pseudois – “neīstā aita” – sugai nav piešķirts lieki, jo zilajām aitām tiešām piemīt gan kazām, gan aitām raksturīgas īpatnības. Zilajām aitām piemītošās tipiskās aitu īpatnības – nav bārdas, nav tulznu uz ceļgala locītavām, nav asas smakas, mātīšu ragi ir ļoti nelieli un gandrīz nefunkcionāli. Kazu īpatnības – plata aste ar kailu, neapmatotu apakšpusi, uz priekškājām ir izteiktas svītras, kājām ir lieli t.s. rudimentārie pirksti, un zilajām aitām ragu uzbūve un krāsa arī ir kā kazām. Izteikta doma, ka zilās aitas ir “kazas ar dažām aitu pazīmēm”. DNS pētījumi pierāda, ka tā arī varētu teikt, jo zilās aitas ir tuvāk radnieciskas kazām, nevis aitām.

Informācijas avoti

Harris, R.B. 2014. Pseudois nayaur. The IUCN Red List of Threatened Species 2014: e.T61513537A64313015. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2014-3.RLTS.T61513537A64313015.en. Accessed on 01 October 2023.

Nowak R.M. 1991. Genus Pseudois – Bharals, or Blue Sheep. – Walker’s Mammals of the World. 5th Edition. Volume II: 1490–1492. Baltimore & London: The Johns Hopkins University Press.

Smith M. 2002. Pseudois nayaur. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Pseudois_nayaur/. Accessed on 24 November 2020.