Kinkažu

Dzīves vide un pielāgojumi

Kinkažu apdzīvo sausos tropu mežus, Amazones lietus mežus, tropu mūžzaļos mežus un mežastepi, bet palmu džungļos dzīvot izvairās.

Kinkažu dzīve saistās galvenokārt ar kokiem. Dienu tie pavada koka dobumā, tā izvairoties no tiešiem saules stariem, bet naktī ceļo pa lapotni barības meklējumos. Kinkažu lielākās aktivitātes periods ir apmēram no plkst. 19.00 līdz pusnaktij, un pēc tam atkal pirms ausmas. Veikli pārvietojas pa zariem, bet kļūst lēnāki un piesardzīgāki, kad jāpārkāpj uz otra koka zarotni. Kad pienāk rīts, atgriežas atpūsties tajā pašā kokā.

Barība un barošanās

Kinkažu pamatbarība ir dažādu koku augļi, bet ēd arī ziedus un lapas. Gandrīz pusi barības sastāda vīģes – cauru gadu bagātīgi pieejama barība, kas pie tam ir barojoša un satur daudz kalcija.

Kinkažu ir ārkārtīgi gara mēle, kā dēļ vēl, pirms bija vairāk ziņu par kinkažu barības sastāvu, uzskatīja, ka to pārtikā noteikti jābūt kukaiņiem un nektāram. Vismaz dažām kinkažu populācijām noteiktā sezonā kukaiņi, jo sevišķi skudras, tiešām ir nozīmīga barības daļa. Ēd arī nektāru, medu un, kad gadās, arī sīkus mugurkaulniekus.

Kinkažu veikli izmanto tvērējasti. Nereti barojas kājām gaisā – ar asti un pakaļkājām karājoties zaros, bet ar priekškājām sniedzoties pēc augļiem.

Kinkažu ir koku sēklu izplatītāji un, iespējams, arī apputeksnētāji. Ēdot augļus, kinkažu apēd arī lielu daudzumu sēklu, kas iziet cauri dzīvnieka barības traktam neskartas. Pētījumos atklāts, ka koku sēklas pēc iziešanas cauri kinkažu gremošanas sistēmai labāk dīgst. Tā kā kinkažu reizēm barojas ar koku ziedu nektāru, to sejas apmatojumā sakrājas putekšņi, kas pēc tam tiek pārnesti uz nākošajiem ziediem.

Par kinkažu mazāk priecīgi ir kokospalmu audzētāji, ja to plantācijās šiem zvēriņiem iepaticies baroties ar nenobriedušajiem kokosriekstiem.

Sabiedriskā uzvedība

Kinkažu sastopami pa vienam, pāros vai mazās grupiņās. Tipiska kinkažu grupa ir viena mātīte kopā ar diviem tēviņiem. Gan mātītes, gan tēviņi pārojas ar vairākiem partneriem.

Vairošanās un dzīves cikls

Pārošanās var notikt jebkurā gada laikā, bet parasti sakrīt ar vietējo bagātīgākās augļu ražas sezonu. Grūsnība ilgst 112–118 dienas. Parasti dzimst viens, retāk divi mazuļi. Tikko dzimuši mazuļi sver 150–200 g. Mazuļiem 7.–19. dienā atveras acis un tie sāk nogaršot cietu barību. 7 nedēļu vecumā jaunie kinkažu sāk izmantot tvērējasti. Par mazuļiem rūpējas galvenokārt māte, tēviņš tikai labprāt uzturas ģimenes tuvumā un dažreiz spēlējas ar mazuļiem. Kad mazuļi beidzot atšķirti no pupa, māte tos vienkārši novieto blakus kokā, kamēr pati barojas.

Dzimumgatavību tēviņi sasniedz 1,5 gadu, mātītes – 2,25 gadu vecumā.

Maz zināms par kinkažu dzīves ilgumu dabā, bet jādomā, ka tie dzīvo ilgi, ja jau vairošanās temps ir tik lēns. Nebrīvē var nodzīvot ilgāk par 55 gadiem.

Dažādi fakti

Kinkažu ir vairākas īpatnības, kuru dēļ tie savulaik bija iedalīti primātu kārtā kā “Lemur flavus“, nevis plēsēju kārtā, pie kuras īstenībā pieder. Kinkažu dzīvo kokos un tiem ir vairāki attiecīgi pielāgojumi – garā tvērējaste (savas funkcionalitātes dēļ saukta par “piekto kāju”), izveicīgi, nagaini pirksti un apvēršamas pakaļkāju pēdas. Ārkārtīgi lokanais mugurkauls palīdz, pārvietojoties pa zariem un sniedzoties pēc barības. Turoties zaros ar kājām, kinkažu ķermeni spēj pagriezt 180º leņķī – unikāla īpašība, kāda nepiemīt kinkažu tuvākajiem radiniekiem jenotiem un degunlācīšiem.

Tā kā kinkažu dzīvo kokos, dabisko ienaidnieku tiem ir maz. Plēsoņām par upuri tie biežāk krīt, kamēr dienā atpūšas migās. Kinkažu ienaidnieki no gaisa ir harpijas un Izidora ērgļi. Novērots arī, ka dažreiz ar kinkažu barojas jaguāri.