Plankumainais batagurs
Klasifikācija
- Chordata – hordaiņu tips
- Reptilia – rāpuļu klase
- Testudines – bruņrupuču kārta
- Geoemydidae – melnvēdera bruņrupuču dzimta
- Batagur borneoensis – plankumainais batagurs (agrāk – kalagurs)
Izplatība savvaļā
Plankumainais batagurs senāk bijis plaši izplatīts Dienvidaustrumāzijā. Mūsdienās tas sastopams vairs tikai Malaizijā (Malakas pussalā), Taizemes dienvidos, Indonēzijā (Sumatras ziemeļos un Kalimantānas rietumos) un Brunejā.
Vēl pirms 20 gadiem suga daudzviet tās areālā bija bieži sastopama. Tagad plankumainais batagurs ir viens no visapdraudētākajiem upju bruņrupučiem Dienvidaustrumāzijā. Trīs paaudžu laikā populācija samazinājusies par 80%, turklāt turpina samazināties.
Plankumaino bataguru skaita samazināšanās galvenais iemesls ir nelegāla medīšana pārtikai un tirdzniecībai. Kaitē arī olu ievākšana pārtikai. Plankumaino bataguru dēšanas vietas un dējumus iznīcina smilšu norakšana pludmalēs, tāpat arī apbūve un citas cilvēka darbības.
Vai ir tiesa, ka
- Plankumainie bataguri pārtiek no augļiem, ko ūdenī samet pērtiķi?
- Plankumainajam bataguram riesta laikā galva kļūst koši sarkana?
- Plankumainie bataguri ir poligāmi?
Dzīves vide
Plankumainais batagurs apdzīvo upju grīvas, mangrovju purvus, strautus un citus iesāļa ūdens biotopus paisuma zonā. Dēj olas pludmalēs līdzīgi jūras bruņrupučiem.
Dzīvesveids un pielāgojumi
Plankumainie bataguri dzīvo ūdenī. Veikli peldēt palīdz peldplēves starp kāju pirkstiem. No ūdens uz sauszemes iznāk, lai sauļotos, un krastā arī nedaudz barojas. Sauļoties ierīkojas uz augu ceriem.
Būdami uz sauszemes, ir diezgan bailīgi un, tikko mana briesmas, tūlīt ielec ūdenī. No plēsoņām glābjas, slēpjoties ūdenī zem siekstām, augiem vai krasta pārkares. Tumšais krāsojums (brūns, zaļgans, melns) palīdz būt neuzkrītošākiem un saplūst ar fonu (spilgtas krāsas parādās tikai riesta sezonā). Maskēties palīdz arī Dienvidaustrumāzijas upju dūņām un sanesām bagātie ūdeņi.
Kā visus bruņrupučus, no plēsoņām daļēji pasargā bruņas. Plankumainie bataguri ir vientuļnieki. Var būt agresīvi arī savā starpā, sevišķi tēviņi riesta sezonā.
Barība un barošanās
Plankumainie bataguri ir pārsvarā augēdāji. Tie pārtiek no mangrovju augļiem, ūdenī sakritušiem augiem, upmalas augu dzinumiem un lapām. Pamatbarība var būt krasta zāle. Dažkārt ēd gliemjus un vēžveidīgos.
Dažkārt barojas ar atkritumiem, sevišķi augļiem, ja ciematu iedzīvotāji tos sagāž ūdenī. Labprāt ēd mangrovju augļus, kas sakrīt ūdenī, kad lapotnē ar tiem barojas pērtiķi – languri.
Vairošanās un dzīves cikls
Plankumainie bataguri vairojas 1–2 reizes gadā. Visticamāk dēšanas laiku nosaka lietavu sezonalitāte – dēj sausajā sezonā, atkarībā no apdzīvotās vietas. Riesta sezonā abu dzimumu plankumainie bataguri maina krāsu un kļūst košāki. Mātītēm galva kļūst sarkanīga. Tēviņiem brūnpelēkās vai zaļganās bruņas kļūst gaišpelēkas vai krēmkrāsas, izceļas melnie plankumi. Galva kļūst balta, uz galvas virsas kļūst košā sarkana josla – it kā dzīvnieks būtu ticis nokrāsots. Košās krāsas palīdz mātītēm ēnainajos mangrovju biezokņos vieglāk atrast tēviņus.
Plankumainie bataguri ir poligāmi – riesta sezonā gan tēviņi, gan mātītes pārojas ar vairākiem partneriem. Tēviņi cīnās par mātītēm.
Mātītes dodas uz dēšanas vietām pludmalē līdz pat 3 km attālumā no upes grīvas, kurā dzīvo. Ja tuvumā nav smilšainu pludmaļu, plankumainie bataguri meklē smilšainas krastmalas augšup pa upi. Mātītes dēj 1–2 reizes gadā, izdējot 10–25 lielas olas. Bataguru mātītes iznāk no jūras, izrok smiltīs ap 30 cm dziļu bedrīti, iedēj tajā olas, aizber ligzdu un atgriežas jūrā.
Olu attīstība smiltīs ilgst 70–90 dienas. Mazuļi izkļūst no olas, tās čaulu pāršķelšanai izmantojot īpašu “olas zobu”. Tikko izšķīlušies, bruņurupuči nekavējoties izrokas no smiltīm, dodas uz jūru un pa to aizceļo uz upes grīvu – to pašu, kuru apdzīvo to vecāki.
Plankumainie bataguri dzimumgatavību var sasniegt jau 6 gadu vecumā, bet lielākoties tēviņi sāk vairoties 7–10 gadu vecumā, mātītes – apmēram 15 gadu vecumā.
Dažādi fakti
Plankumainie bataguri ir vidēji līdz lieli bruņurupuči. Mātītes ir lielākas par tēviņiem. Mātītes var garumā pārsniegt 60 cm, bet tēviņi parasti neizaug lielāki par 30–40 cm. Svars – līdz 25 kg.
Informācijas avoti
Kegler B. 2011. Callagur borneoensis. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Callagur_borneoensis/. Accessed on 25 November 2021.
Shepherd C., Horne B.D., Guntoro J., Cota M. 2021. Batagur borneoensis. – The IUCN Red List of Threatened Species 2021: e.T163458A1009824. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2021-1.RLTS.T163458A1009824.en. Accessed on 25 November 2021.
Mūsu atbalstītāji un sadarbības partneri
