Zilā aita jeb Himalaju zilā aita sastopama Butānā, Indijas ziemeļos, Ķīnas ziemeļrietumos, Mjanmas ziemeļos, Nepālā un Pakistānas ziemeļos. Sugu neuzskata par globālā mērogā apdraudētu, bet par pašreizējām skaita izmaiņu tendencēm trūkst informācijas.
Potenciāls apdraudējums ir medības un mājlopu (piemēram, jaku) radītā konkurence uz barību. Pašlaik neviens no šiem faktoriem sugas populāciju būtiski neapdraud. Lielu daudzumu zilo aitu izmedīt traucē tas, ka suga apdzīvo grūti pieejamus kalnu rajonus, turklāt kā salīdzinoši neliels dzīvnieks nemaz nav sevišķi saistošs medību objekts gaļas tirgum. Zilās aitas pārtikai medī vietējie iedzīvotāji, taču, piemēram, Nepālā sugu no medībām daļēji pasargā vietējie reliģiskie ticējumi, bet Ķīnā lopkopjiem aizliegta šaujamieroču turēšana. Dažviet Ķīnā, Nepālā un, iespējams, arī Pakistānā tiek organizētas trofeju medības ārzemju tūristiem, bet ne sugai bīstamos apjomos. Savukārt mājlopi, kas sagādā būtisku konkurenci daudzām citām savvaļas sugām, zilo aitu barošanās biotopus skarbajā kalnu reljefā ietekmē maz.
Aizsardzība
■ Zilās aitas nebrīves populācijas dati no 1997. gada tiek reģistrēti Eiropas ciltsgrāmatā (ESB), to uztur Parīzes zoodārzs Francijā.
Dzīves vide un pielāgojumi
Zilās aitas sastopamas kalnu apvidos 2500–6500 m augstumā virs jūras līmeņa. Apdzīvo klajas nogāzes un plakankalnes, kur aug pietiekami daudz zāles. Izvairās gan no rajoniem, kur trūkst stāvu krauju un klinšu, gan meža apvidiem.
Zilās aitas labi panes vides apstākļu galējības – no kalnu tuksnešu svelmes līdz salam un brāzmainam vējam. Suga sastopama biotopos, no kuriem izvairās daudzas citas savvaļas sugas.
Zilās aitas nav īsti zilas – to kažoks var būt tonī no brūnpelēka līdz šīfera pelēkzilam. Šāds krāsojums tām ļauj labi saplūst ar apkārtni – kalnu ainavu, nogāžu brūngano zāli un klintīm (jo sevišķi zilajam slāneklim, kāds bieži sastopams zilo aitu apdzīvotajos kalnos).
Tā kā ir labs maskēšanās tērps, toties apkārtnē tikpat kā nav krūmu aizsegam, tad, redzēdamas kādu tuvojamies, zilās aitas sastingst un nekustīgi stāv, nereti arī palikdamas neievērotas. Ja saprot, ka tomēr pamanītas, tās veikli metas augšup pa stāvām klintīm un paglābjas drošās, nepieejamās vietās augstāk kalnos.
Zilo aitu galvenie dabiskie ienaidnieki ir sniega leopardi. Lai izvairītos no briesmām, zilās aitas reti dodas tālu no stāvām klintīm un kraujām, pa kurām var ātri tikt drošībā. Turklāt, aitu bariņam ganoties, vienmēr dažas no tām ir sardzē un modri seko, vai netuvojas plēsoņa, un briesmu gadījumā skaļi brīdina pārējās aitas.
Barība un barošanās
Zilās aitas ir augēdājas. Vasarā tās pārtiek galvenokārt no zāles un citiem lakstaugiem, bet ziemā – sausas zāles, krūmu dzinumiem, ķērpjiem un sūnām.
Zilās aitas ir aktīvas visā dienas garumā – tās pārmaiņus atpūšas un ganās ar zāli apaugušās stāvās kalnu nogāzēs un kalnu pļavās.
Sabiedriskā uzvedība
Zilās aitas ir sabiedriskas un dzīvo dažāda lieluma grupās. Baros var būt 5–400 dzīvnieki, grupu lielums atkarīgs no sezonas, barības daudzuma, medību spiediena un traucējumu līmeņa, kā arī no populācijas lieluma paša par sevi. Baru sastāvs bieži mainās, atsevišķiem dzīvniekiem vai grupiņām pievienojoties vai atstājot baru.
Vairošanās sezonā pieaugušie tēviņi pievienojas mātīšu grupām. Kad riesta sezona galā, tēviņi dodas prom un dzīvo pa vienam vai apvienojas vecpuišu baros, bet daži tēviņi paliek pie mātītēm arī visa gada garumā.
Vairošanās sezonā zilo aitu baros parādās konkurence un agresija starp viena dzimuma dzīvniekiem – gan starp tēviņiem, gan arī mātītēm. Auni veic demonstrējumus, ārda ar ragiem veģetāciju, draud cits citam un badās. Mātītes arī kļūst nelaipnas savā starpā un vajadzības gadījumā var pat iekost.
Vairošanās un dzīves cikls
Vairošanās sezona ir novembrī–janvārī, jēri attiecīgi dzimst maijā–jūlija sākumā. Riests ilgst mēnesi, bet tā sākums kalnos dažādā augstumā ir atšķirīgs, iespējams, saistībā ar to, lai grūsnības laikā būtu pieejama viskvalitatīvākā barība.
Grūsnība ilgst 160 dienas, dzimst viens mazulis, retāk – dvīņi. Jēri ar mātes pienu barojas 6 mēnešus.
Zilās aitas dzimumgatavību sasniedz pusotra gada vecumā, bet tēviņi vairoties parasti sāk tikai, kad sasnieguši 7 gadu vecumu.
Jaunajiem tēviņiem nepilna gada vecumā ir taisni, 5 cm gari radziņi un cekuls uz galvas. Otrajā dzīves gadā jaunie tēviņi augumā sasniedz aptuveni divas trešdaļas no pieaugušas mātītes lieluma, un ragi ir 15 cm gari. Sasnieguši 3 gadus, jaunie tēviņi ir pieaugušu mātīšu lielumā, un ragi sasniedz 35 cm. 5–7 gadu vecumā tēviņi ir pilnībā pieauguši, to ragi ir 45–55 cm gari. Vecākajiem, pieredzējušākajiem tēviņiem ragi var sasniegt pat 82 cm.
Ragi ir arī zilo aitu mātītēm, bet daudz īsāki nekā tēviņiem.
Dzīves ilgums līdz 12–15 gadiem, bet savvaļā reti pārsniedz 10 gadu vecumu. Nebrīvē reģistrēta 20 gadus un 3 mēnešus veca zilā aita.
Dažādi fakti
Zilās aitas nav sevišķi lielas – to ķermeņa garums ir 115–165 cm (plus aste 10–20 cm), augstums plecā 75–91 cm, svars – 25–80 kg.
Zilo aitu zinātniskais nosaukums Pseudois – "neīstā aita" – sugai nav piešķirts lieki, jo zilajām aitām tiešām piemīt gan kazām, gan aitām raksturīgas īpatnības. Zilajām aitām piemītošās tipiskās aitu īpatnības – nav bārdas, nav tulznu uz ceļgala locītavām, nav asas smakas, mātīšu ragi ir ļoti nelieli un gandrīz nefunkcionāli. Kazu īpatnības – plata aste ar kailu, neapmatotu apakšpusi, uz priekškājām ir izteiktas svītras, kājām ir lieli t.s. rudimentārie pirksti, un zilajām aitām ragu uzbūve un krāsa arī ir kā kazām. Izteikta doma, ka zilās aitas ir "kazas ar dažām aitu pazīmēm". DNS pētījumi pierāda, ka tā arī varētu teikt, jo zilās aitas ir tuvāk radnieciskas kazām, nevis aitām.
Informācijas avoti
Harris R.B. 2014. Pseudois nayaur. – The IUCN Red List of Threatened Species 2014: e.T61513537A64313015. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2014-3.RLTS.T61513537A64313015.en. Downloaded on 24 November 2020.
Nowak R.M. 1991. Genus Pseudois – Bharals, or Blue Sheep. – Walker's Mammals of the World. 5th Edition. Volume II: 1490–1492. Baltimore & London: The Johns Hopkins University Press.
Smith M. 2002. Pseudois nayaur. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Pseudois_nayaur/. Downloaded on 24 November 2020.
