Klasifikācija
■ Chordata – hordaiņu tips
■ Mammalia – zīdītāju klase
■ Artiodactyla – pārnadžu kārta
■ Camelidae – kamieļu dzimta
■ Vicugna vicugna – vikunja
Izplatība savvaļā
Vikunjas sastopamas Dienvidamerikas kalnu rajonos. Visvairāk to ir Peru (aptuveni puse populācijas), kā arī Argentīnā, Bolīvijā un Čīlē. Suga introducēta arī Ekvadorā. Pašlaik vikunju savvaļas populāciju uzskata par stabilu, bet savulaik bija pamats nopietnām bažām par sugas izdzīvošanu. Uz vikunju likteni atsaucas tas, ka to vilna ir starp smalkākajām un vērtīgākajām pasaulē.
Inku impērijas laikos 16. gs. savvaļā bija ap 1,5 miljonu vikunju, un inki vērtīgo vilnu ieguva, vikunjas noķerot, nocērpot un atkal atlaižot. Līdz ar inku impērijas sabrukumu beidzās arī tik saudzīga prakse, un Amerikas iekarotāji vikunju vilnu (un gaļu) ieguva, tās bariem nogalinot. Pieprasījums pēc vikunju vilnas tikai palielinājās.
1965. gadā pārmedīšanas dēļ savvaļā bija palicis vairs tikai ap 6000 vikunju. Sugu apdraudēja gan medības, gan konkurence ar mājlopiem (dzīves vides noplicināšana). Vikunjas no izmiršanas izglāba enerģiski sugas saglabāšanas pasākumi – nacionālo parku veidošana, malu medību ierobežošana un vilnas tirdzniecības kontrole.
Tagadējais vikunju izplatības areāls ir ap 250 000 km². Pašlaik savvaļā ir ap 350 000 vikunju, un skaits palielinās. Vilnas iegūšana atļauta vienīgi ar senajām inku metodēm – dzīvniekus nocērpot un atlaižot dabā.
2008. gadā, balstoties uz populācijas vērtējumu, sugu varēja izņemt no Pasaules Sarkanās grāmatas sarakstiem. Taču, ja vikunju saglabāšanas pasākumi netiks turpināti, skaits var atkal samazināties.
Potenciāls drauds vikunju saglabāšanā ir alpaku un vikunju hibrīdu veidošana ("pakovikunjas"), ko komerciālos nolūkos veic gan Andos, gan audzētavās citur pasaulē.
Lasiet vairāk!
Vai ir tiesa, ka
■ Atšķirībā no kamieļiem, vikunjām ūdens jādzer ik dienas?
■ Vikunju priekšzobi aug visu mūžu?
■ Gan jaunie tēviņi, gan mātītes nepaliek dzīvot ģimenes grupā?
Aizsardzība
■ No 1969. gada nebrīves populācijas dati tiek reģistrēti starptautiskajā ciltsgrāmatā (ISB), to uztur Cīrihes zoodārzs Šveicē.
■ 1985. gadā vikunjai izveidota apdraudēto sugu vairošanas Eiropas programma (EEP), kuru koordinē Cīrihes zoodārzs Šveicē.
■ Vikunja iekļauta Vašingtonas konvencijas (CITES) I pielikumā kā suga, kurai draud izmiršana un kuru tieši vai netieši apdraud starptautiskā tirdzniecība.
■ 1979. gadā iekļauta Bonnas konvencijas I un II pielikumā kā migrējošā suga, kuras saglabāšanai jāveic konkrēti aizsardzības pasākumi (I pielikums, un kurai ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss un kuras saglabāšanu varētu veicināt starptautiskā sadarbība, noslēdzot līgumus tās aizsardzībai (II pielikums).
Dzīves vide un pielāgojumi
Vikunjas sastopamas 3 200–5 750 m augstumā virs jūras līmeņa. Aktīvas dienā. Nakti un rītu pavada kalnu nogāzēs. Pa dienu dodas zemāk ganīties stepēs, sāls purvos un mitrājos, pēcpusdienās atgriežas nogāzēs.
Uzmanīgi un tramīgi dzīvnieki. No ienaidnieka glābjas, strauji aizbēgot pa stāvajām kalnu nogāzēm.
Parasti uzturas ne tālāk kā 2 km attālumā no dzeramā ūdens, jo, atšķirībā no citiem kamieļu dzimtas pārstāvjiem, vikunjām ūdens nepieciešams ik dienas.
Barība un barošanās
Vikunjas pārtiek galvenokārt no zemiem daudzgadīgajiem zālaugiem. Šādas barības iegūšanai piemēroti garie priekšzobi, kas pastāvīgi aug tāpat kā grauzējiem, un ir klāti ar emalju tikai no vienas puses.
Sabiedriskā uzvedība
Vikunjas dzīvo 6–10 dzīvnieku grupās – viens pieaugušais tēviņš pulcē mātīšu un jaunuļu baru. Dominējošais tēviņš seko, lai grupas locekļi neizklīstu tālāk kā 50 m no grupas, padzen citus pieaugušos tēviņus, nosaka, kurš drīkst būt par grupas locekli un cik lielai jābūt grupas teritorijai. Ģimeņu grupās dažreiz netiek pieņemtas pat jaunas mātītes. Ja grupai draud briesmas, dominējošais tēviņš dod trauksmes signālu (svilpjošu skaņu) un nostājas starp grupu un ienaidnieku, kamēr grupas locekļi aizbēg drošībā.
Vikunjas ir viena no retajām nagaino dzīvnieku sugām, kam ir sava barošanās teritorija (7–30 ha), ko apsargā cauru gadu, un atsevišķa nakšņošanas teritorija.
Pieaugušie tēviņi, kam nav savas grupas, pavada laiku kā vientuļnieki vai pievienojas tēviņu bariem, kuros visbiežāk ir 15–25 dzīvnieki, bet skaits var sasniegt arī 150. Šie vecpuišu bari nav sevišķi stabili, un starp dalībniekiem nav hierarhijas.
Vikunjām ir stingri tualetes ieradumi – visi grupas locekļi defekācijai un urinācijai izmanto noteiktu vietu, veidojot kopīgu spiru kaudzi.
Vairošanās un dzīves cikls
Savvaļā vikunju riesta laiks ir martā–aprīlī, mazuļi dzimst februārī–martā. Grūsnība ilgst ap 11 mēnešiem (330–350 dienas). Tikko piedzimis vikunju mazulis sver 4–6 kg. 15 minūtes pēc dzimšanas mazulis pieceļas kājās un spēj sekot mātei. Mazulis ar mātes pienu barojas vismaz 10 mēnešus.
Dominējošais tēviņš aizdzen no grupas gan jaunos tēviņus (jau 4–9 mēnešu vecumā), gan mātītes (10–11 mēnešu vecumā). Jaunās mātītes tad parasti tiek pieņemtas citā grupā. Mātītes sāk pāroties apmēram 2 gadu vecumā, vairošanās aktivitāte var turpināties vēl 19 gadu vecumā.
Dzīves ilgums savvaļā – 15–20 gadi. Nebrīvē var sasniegt 24 gadus.
Dažādi fakti
Vikunja ir mazākais kamieļu dzimtas pārstāvis
Vikunja skrienot spēj sasniegt ātrumu 47 km/h augstkalnu apstākļos (4 500 m v.j.l.).
Informācijas avoti
Lichtenstein G., Baldi R., Villalba L., Hoces D., Baigún R., Laker J. 2008. Vicugna vicugna. The IUCN Red List of Threatened Species 2008: e.T22956A9402796.http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2008.RLTS.T22956A9402796.en. Downloaded on 31 July 2017.
Nowak R.M. 1991. Genus Vicugna – Vicuña. – Walker's Mammals of the World. 5th Edition. Volume II: 1353. Baltimore & London: The Johns Hopkins University Press.
Kim D. 1999. Vicugna vicugna. Animal Diversity Web. http://animaldiversity.org/accounts/Vicugna_vicugna/. Downloaded on 31 July 2017.
