Sarkanie vilki savulaik bija izplatīti viscaur Dienvidāzijā un Austrumāzijā, ieskaitot Krievijas dienvidus un kalnu rajonus Altajā, Tjanšanā un Pamirā. Mūsdienās suga izzudusi vairāk nekā 75% kādreizējā izplatības areāla. Lielākā daļa tagadējo sarkanā vilka populāciju ir sadrumstalotas un turpina samazināties.
Mūsdienās sarkanais vilks sastopams Bangladešā, Butānā, Indijā, Indonēzijā, Kambodžā, Ķīnā, Laosā, Malaizijā, Mjanmā, Nepālā un Taizemē. Bija sastopams, bet tagad izzudis Afganistānā, Kazahstānā, Kirgizstānā, Korejas Republikā (Dienvidkorejā), Krievijā, Mongolijā, Singapūrā, Tadžikistānā, Uzbekistānā un, visticamāk, nu jau arī Vjetnamā.
Sarkano vilku visvairāk apdraud barības sugu populāciju samazināšanās, piemērotas dzīves vides samazināšanās, vajāšana, mājas suņu pārnēsātās slimības un iespējams, starpsugu konkurence.
■ Sarkanie vilki pārtiek no dzīvniekiem, kas ir 2–3 un pat vairāk reizes lielāki par pašiem vilkiem?
■ Sarkanie vilki atņem medījumu leopardiem?
■ Vietējie iedzīvotāji atņem medījumu sarkanajiem vilkiem?
Aizsardzība
■ 1986. gadā iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā, 2004. gadā atzīts par apdraudētu sugu (Endangered – EN).
■ Sarkanajam vilkam 2006. gadā izveidota apdraudēto sugu vairošanas Eiropas programma (EEP). Pašlaik to koordinē Obtēras zoodārzs Francijā.
■ Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
Dzīves vide un pielāgojumi
Sarkanie vilki apdzīvo dažādus biotopus – sausus un mitrus mežus, krūmājus, stepi. Tie sastapti augstu kalnos – līdz pat 5300 m virs jūras līmeņa. Nav sastopami tuksnesī.
Vissvarīgākais sarkano vilku dzīves vidē – lai būtu pietiekami medījuma. Piemēram, Indijas aizsargājamās dabas teritorijās vislielākās sarkano vilku populācijas ir sausajos tropu mežos un mitrajos lapkoku mežos, kur arī dzīvo visvairāk briežu dzimtas dzīvnieku.
Citi svarīgi faktori biotopa izvēlē ir cilvēka radīti traucējumi, tīģeru klātbūtne (negatīvi faktori), ūdens pieejamība un piemērotas vietas alām (pozitīvi faktori).
Sarkanie vilki alas izrok paši vai paplašina un pielāgo citu dzīvnieku raktās, vai arī izmanto klinšu alas. Sīki izpētītai sarkano vilku alu sistēmai bijušas sešas ieejas, vismaz 30 m garu sazarotu un savstarpēji savienotu tuneļu labirints, kā arī četras lielas migu kameras. Jādomā, ka šāda alu sistēma bija izveidojusies vairāku sarkano vilku paaudžu gaitā.
Sarkanie vilki var būt aktīvi jebkurā dienas laikā, bet vislielākā aktivitāte parasti ir agri no rīta (piemēram, ap plkst. 7.00–8.00) un pēc tam atkal novakarē (17.00–18.00).
Sarkanie vilki labprāt uzturas klajākās vietas, un tos bieži pa dienu redz atpūšamies uz džungļu ceļiem, takām, sausās upju gultnēs vai izcirtumos.
Sarkanajiem vilkiem arī ļoti patīk ūdens. Kad apēsts medījums, bars skrien padzerties. Sarkanie vilki arī nereti redzami atpūšamies seklā ūdenī neatkarīgi no tā, vai laiks ir vai nav karsts.
Barība un barošanās
Sarkanie vilki ir gaļēdāji, kas var barībā izmantot dažādus medījumus – no nelieliem dzīvniekiem (grauzējiem, zaķiem) līdz pat ļoti lieliem (piemēram, vēršu dzimtas pārstāvjiem – gauriem (Bos gaurus), kuri svarā var sasniegt 1000–1500 kg). Tomēr visiecienītākais medījums ir vidēja lieluma zālēdāji, kuru ķermeņa masa ir 40–60 kg, tātad – dzīvnieki, kas 2–3 reizes pārsniedz svarā pašus medniekus. (Sarkanie vilki nebūt nav starp lielākajiem suņu dzimtas pārstāvjiem. To ķermeņa garums ir 88–113 cm. Tēviņi sver 15–21 kg, mātītes ir mazākas – 10–17 kg.)
Sarkanie vilki visbiežāk medī briežus, savvaļas cūkas, kalnu kazas un aitas, antilopes, pat pērtiķus. Pētījumos Indijas dienvidos atklāts, ka šajā rajonā galvenā sarkano vilku medījuma suga ir aksisbriedis (Axis axis), bet daudz medī arī zaķus. Savukārt Indijas centrālajā daļā un Butānā galvenais medījums ir lielāka briežu suga – sambarbriedis (Rusa unicolor). Dienvidaustrumāzijā mitrajos tropu mežos, kur sarkano vilku bari ir mazāki, tie vairāk medī mazākas sugas – sarkano mundžaku (Muntiacus muntjak) un peļubriežus (Tragulus). Pētījumā Laosā noskaidrots, ka šajā rajonā galvenās sarkano vilku medījuma sugas ir mundžaki (nelieli brieži) un sambarbrieži (ļoti lieli brieži), bet ēd arī savvaļas cūkas, Ķīnas goralus (Capricornis milneedwardsii), koku dzeloņcūkas (Atherurus macrourus) un dažādus citus grauzējus, kā arī civetas, cūkāpšus (Arctonyx collaris) un pat Himalaju lāci (Ursus thibetanus).
Barībā izmanto arī ogas, kukaiņus, ķirzakas un maitas.
Sarkanie vilki medī baros. Medījumu tie atrod pēc smaržas un izseko, nereti no ievērojama attāluma. Kad mērķis panākts, bars to aplenc un uzbrūk no vairākām pusēm. Atšķirībā no citiem suņiem, sarkanie vilki upurim nepārkož rīkli. Sīkākus medījumus tie nogalina ar strauju sitienu pa galvu, bet lielākiem izgāž zarnas, un tie mirst no asiņu zaudējuma un šoka mazāk nekā 2 minūšu laikā. Piemēram, pat neliels sarkano vilku bariņš – 2–3 pieaugušie dzīvnieki – ar 50 kg smagu briedi tiek galā ātrāk par 2 minūtēm.
Bara locekļi savstarpējo konkurenci uz barību atrisina nevis cīniņos, bet, ēdot, cik ātri spēj. Pieaudzis sarkanais vilks var apēst līdz pat 4 kg gaļas stundā.
Sabiedriskā uzvedība
Sarkano vilku baros visbiežāk ir 5–10 pieaugušie dzīvnieki, bet var būt līdz pat 20. Bars kopīgi medī un kopīgi audzina mazuļus. Vislielākā priekšrocība ir medības barā, kas dod iespēju efektīvi nomedīt vairāk barības. Dienvidāzijas mūžzaļajos tropu mežos sarkano vilku bari ir mazāki, visticamāk, tāpēc, ka pieticīgāka barības bāze un mazākas medījuma sugas.
Dažādu baru dzīvnieki kontaktējas savā starpā un var īslaicīgi apvienoties lielākos baros (klanos). Piemēram, Indijas dienvidos sarkano vilku baros ir vidēji 8,3 pieaugušie dzīvnieki, un šāda bara teritorija ir ap 40 km². Gada daļā, kad var medīt tikai pieaugušos aksisbriežus, bari biežāk apvienojas klanos, savukārt laikā, kad aksisbriežiem ir mazuļi, sarkanie vilki medī nelielos baros.
Katru baru veido dominējošs monogāms pāris un tā pēcnācēji. Barā ir dominances hierarhija, un zemākā ranga dzīvnieki pakļaujas dominējošajiem. Sarkanie vilki ir ļoti saticīgi savā starpā. Grupas ietvaros praktiski nav nekādu konfliktu un kautiņu, ja neskaita kucēnu cīņas rotaļājoties.
Vairošanās un dzīves cikls
Indijā sarkano vilku pārošanās sezona ir septembrī–novembrī, un mazuļi dzimst galvenokārt novembrī–martā.
Grūsnība ilgst 60–62 dienas.
Indijā, kur daudz medījuma, metienā ir daudz mazuļu – visbiežāk 5–10, bet var būt līdz pat 12. Tomēr Dienvidaustrumāzijā, kur nabadzīgāka barības bāze, sarkanajiem vilkiem mazuļu skaits metienos ir mazāks.
Tikko piedzimuši mazuļi, vairāki bara locekļi sāk apgādāt māti un ar laiku arī mazuļus ar atrītu barību. Kucēni atrītu gaļu no barotājiem sāk pieņemt 3 nedēļu vecumā.
70–80 dienu vecumā jaunie sarkanie vilki atstāj migu, bet 7 mēnešu vecumā sāk aktīvi piedalīties medībās. Dzimumgatavību sasniedz aptuveni gada vecumā.
Nebrīvē reģistrēts dzīves ilgums 15–16 gadi.
Mātītēm ir 12–16 zīdekļi, kas ļauj tām izaudzināt lielus mazuļu metienus.
Sarkanais vilks – specializēts plēsējs
Sarkanais vilks ir viena no trim suņu dzimtas sugām, kam ir īpašas anatomiskās un etoloģiskās adaptācijas, lai barotos tieši ar gaļu, un šos plēsējus mēdz apzīmēt ar terminu "hiperplēsoņas".
Gandrīz visiem pārējiem suņu dzimtas pārstāvjiem zobi ir pielāgoti visēdāju barošanās tipam, savukārt sarkanajiem vilkiem ir tieši gaļēdājiem specializēti zobi – uzlaboti priekšzobi un mazāka izmēra dzerokļi, pie tam apakšžoklī ir samazināts dzerokļu skaits (atšķirībā no pārējiem suņiem, kam ir 42 zobi, sarkanajiem vilkiem ir 40).
Tieši hiperplēsoņām raksturīga dzīve un medības baros, kas ļauj efektīvāk nomedīt un apēst lielu skaitu medījumu.
Tā kā efektīvāki mednieki spēj nodrošināt ar barību vairāk pēcnācēju, hiperplēsoņām ir lielāki metieni un mātītēm attiecīgi lielāks piena dziedzeru skaits nekā citām suņu dzimtas sugām.
Tajā pašā laikā liela mazuļu skaita produkcija nosaka, ka jābūt lielam baram, kas spēs visus mazuļus apgādāt ar barību un apsargāt. Piemēram, 10–12 kucēnu sekmīgai izaudzināšanai nepieciešams, lai barā būtu vismaz 7 pieaugušie sarkanie vilki.
Savukārt, tā kā lieliem sarkano vilku bariem nepieciešams liels medījuma – zālēdāju – daudzums, sugai nepieciešama liela medību teritorija. Sarkano vilku populācijai vajadzīga piecreiz lielāka medību teritorija nekā, piemēram, tīģeru populācijai. Tik lielas teritorijas prasību nav nevienai citai Āzijas dzīvnieku sugai.
Sarkanā vilka gadījumā barības ieguves specializācija devusi ne vien priekšrocības, bet arī kļuvusi par vienu no apstākļiem, kāpēc sarkano vilku populācijas turpina izzust.
Kas visvairāk apdraud sarkanos vilkus?
Nepietiekama barības bāze
Medījuma dzīvnieku skaita sarukšana, visticamāk, ir galvenais faktors, kas izsauca sarkano vilku populāciju izzušanu areāla ziemeļu daļā un kā dēļ arvien turpina samazināties palikušās populācijas.
Viscaur Kambodžā, Laosā, Vjetnamā un Ķīnas dienvidaustrumos savvaļas zālēdāji ir cilvēka pārmedīti, t.sk. aizsargājamajās teritorijās. Visu šo sugu populācijas šajā reģionā ir samazinājušās tiktāl, ka vai nu pilnībā izzudušas vai zaudējušas ekoloģisko kapacitāti. Tā noticis pat ar mundžakiem un meža cūkām, un šī problēma var liegt sarkanā vilka atjaunošanas iespēju šajā reģionā.
Barības dzīvnieku blīvums ir pietiekami augsts vienīgi lielajās aizsargājamajās teritorijās Indijas centrālajā un dienvidu daļā, un arī sarkanā vilka populācijas ir stabilas. Savukārt Indijas ziemeļaustrumos turpinās gan medījuma sugu, gan sarkanā vilka populāciju samazināšanās.
Dzīves vides samazināšanās
Piemērotas dzīves vides izzušana, pārveidošana un sadrumstalošana nopietni apdraud sarkanos vilkus Dienvidāzijā. To veicina mežu izciršana, palmu un gumijkoku plantāciju ierīkošana, lauksaimniecības stādījumu un ganību paplašināšana, kā arī infrastruktūras attīstība – hidroelektrostaciju aizsprostu būve, apūdeņošanas projekti, lielceļu būve u.c. Dabiskie meži tiek strauji sadrumstaloti pat Laosā un Kambodžā. Vjetnamā palicis maz dabiska biotopa platību, kas pārsniegtu 50 km². Sevišķi smaga šī problēma ir aizsargājamajās teritorijās Indonēzijā, it īpaši Sumatrā.
Mājas suņu pārnēsātās slimības
Sarkanie vilki ir uzņēmīgi pret trakumsērgu, suņu mēri, suņu parvovīrusu un sarkoptisko kašķi, ko nereti pārnēsā mājas suņi. Sarkanos vilkus sevišķi jutīgus pret infekcijām dara tas, ka tie dzīvo lielos baros un daudz draudzīgi kontaktējas savā starpā. Rezultātā sarkanie vilki daudz straujāk nodod infekcijas cits citam nekā, piemēram, šakāļi, kas dzīvo kā vientuļnieki.
Slimības nereti izraisa krasas skaita svārstības sarkano vilku baros. Sevišķi bīstami tas ir, ja populācijas lielums ir jau tik mazs, ka dzīvnieku skaits var vairs nespēt atjaunoties. Vietēja infekcijas uzliesmojuma dēļ sarkanie vilki var pēkšņi izzust no kāda rajona.
2011.–2012. gada suņu mēra epidēmija Kambodžā sarkanos vilkus gandrīz noveda līdz izzušanai valsts austrumos un ziemeļos (tagad gan novērojumi liecina, ka populācijas sākušas atjaunoties). Sarkano vilku bojā eja no suņu mēra konstatēta arī aizsargājamajās teritorijās Taizemē.
Vajāšana
Iedzīvotāji iznīcina sarkanos vilkus, lai pasargātu mājlopus. Lai arī sarkanie vilki mājlopiem uzbrūk ļoti reti un ir tikai viens ziņojums par uzbrukumu cilvēkam, sarkanos vilkus indē un šauj visā izplatības areālā. Sava nozīme ir arī mednieku nepatikai pret sarkanajiem vilkiem kā konkurentiem uz medījumu, kas pie tam uzbrūk barā.
Sarkanie vilki bieži krīt par upuri ēsmai izliktiem ar strihnīnu vai citiem rodenticīdiem saindētiem mājlopu līķiem, un šīs indes Āzijas lauku iedzīvotājiem ir labi pieejamas. Sugu sevišķi jutīgu dara tas, ka baroties atnāk nevis atsevišķi dzīvnieki, bet viss bars.
XX gs. 70. gados un 80. gadu sākumā indēšana izslaucīja sarkanos vilkus no Butānas (tomēr 90. gados suga valstī sāka atjaunoties). Sarkano vilku bojā eja no saindētas ēsmas konstatēta arī Ķīnā, Nepālā, Indijā un Indonēzijā, un, iespējams, izplatīta Dienvidaustrumāzijā. Pieļauj, ka indēšanas kampaņas sekmējušas sarkano vilku izzušanu arī bijušās PSRS valstīs.
Taizemē pie aizsargājamo teritoriju robežām bieži atrod sarkano vilku atliekas ar šāvienu brūcēm, kas liecina par izplatītām malu medībām. Savukārt Vjetnamā, Kambodžā, Ķīnā un Laosā daudz lieto lamatas, kuras nav specifiski domātas tieši sarkanajiem vilkiem, taču tie bieži krīt par upuri.
Plēsoņu konkurence
Tīģeri (Panthera tigris) un leopardi (P. pardus) ir sarkano vilku lielākie konkurenti uz jau tā ierobežotajiem barības resursiem. Attiecības starp konkurējošajiem plēsējiem ir interesantas. Ir gadījumi, kad lielie kaķi nogalina augumā mazākos sarkanos vilkus, bet ir arī gadījumi, kad gan tīģeri, gan leopardi krīt par upuri sarkano vilku bariem.
Sarkanie vilki dažkārt padzen tīģerus no medījuma, bet kopumā labprātāk no tīģeriem izvairās, sevišķi, būdami nelielos baros. Savukārt sarkano vilku un leopardu sadursmēs pārsvars biežāk ir sarkanajiem vilkiem, kuri parasti uzdzen leopardu kokā.
Nav zināms, vai lielie kaķi var negatīvi ietekmēt sarkano vilku skaitu, bet skaidrs, ka konkurenci starp plēsēju sugām arvien saasina cilvēks, strauji izmedījot savvaļas zālēdājus.
Kur medījuma blīvums ir zems, ar sarkanajiem vilkiem konkurē arī klaiņojošie suņi.
Cilvēks kā konkurents
Cilvēks, nesamērīgi izmedījot savvaļas dzīvnieku populācijas, ir lielākais konkurents, kas samazina sarkano vilku un citu plēsēju barības bāzi. Taču Indijā un, iespējams, arī citur, sarkanie vilki cieš arī no tiešas cilvēka konkurences uz to medījumu jeb tā saucamā kleptoparazītisma.
Daļa Indijas džungļu ciemu iedzīvotāju nemaz nebēdājas par sarkano vilku klātbūtni. Sarkanie vilki cilvēkiem neuzbrūk un, saduroties ar cilvēku, atkāpjas. Vietējie iedzīvotāji to izmanto, sekojot sarkanajiem vilkiem, noskatoties, kā tie medī, un, kad sarkanie vilki nogalinājuši medījumu, cilvēki tos padzen un pievāc gaļu.
Informācijas avoti
Chacon R. 2000. Cuon alpinus. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Cuon_alpinus/. Downloaded on 3 September 2020.
Kamler J.F., Johnson A., Vongkhamheng C., Bousa A. 2012. The diet, prey selection, and activity of dholes (Cuon alpinus) in northern Laos. – Journal of Mammalogy 93(3): 627–633.
Kamler, J.F., Songsasen, N., Jenks, K., Srivathsa, A., Sheng, L. & Kunkel, K. 2015. Cuon alpinus. – The IUCN Red List of Threatened Species 2015: e.T5953A72477893. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2015-4.RLTS.T5953A72477893.en. Downloaded on 3 September 2020.
Nowak R.M. 1991. Genus Cuon – Dhole. – Walker's Mammals of the World. 5th Edition. Volume II: 1080–1081. Baltimore & London: The Johns Hopkins University Press.
