Žirafes sastopamas Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. Savvaļā pašlaik ir ap 100 000 žirafu, bet to skaits samazinās. Žirafes jau ir izzudušas gandrīz visā Āfrikas rietumdaļā. Dienvidāfrikā, kur žirafes bija jau izzudušas, tās reintroducētas medību rezervātos.
Žirafēm ir deviņas pasugas. Rīgas zoodārzā pārstāvētās Rotšilda žirafes dabā sastopamas Ugandā un Kenijas ziemeļu un centrālajā daļā.
Aizsardzība
■ Žirafe 1996. gadā iekļauta Pasaules Sarkanajā grāmatā, 2016. gadā atzīta par jutīgu sugu (VU – Vulnerable).
■ Sugai izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme), pašlaik to koordinē "Opel-Zoo" Vācijā.
■ Iekļauta Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
Dzīves vide un pielāgojumi
Sausas savannas, skraji meži, sevišķi, kur pārsvarā ir žirafu iecienītais barības augs – akācijas. Tā kā žirafes dzer reti, tām nav nepieciešamības pastāvīgi uzturēties ūdenskrātuvju tuvumā.
Barība un barošanās
Augēdājas, pārtiek no lapām, ziediem un augļiem. Barībā izmanto daudzas koku sugas, bet visvairāk akācijas – galvenā žirafu barība ir akāciju lapas. Žirafu mātītes ir izvēlīgākas barības augu izvēlē, labprātāk ēdot barojošākus augus.
Barošanās aizņem 16–20 stundas dienā. Žirafēm kopumā vajadzīgs mazāk barības nekā citiem lielajiem augēdājiem, jo lapas ir barojošākas nekā zāle, un arī tāpēc, ka žirafēm gremošanas sistēma darbojas efektīvāk. Pieaudzis žirafu tēviņš dienā var patērēt pat 66 kg barības. Tomēr vietās, kur barības avots ir nabadzīgs, žirafes iztiek ar tikai 7 kg barības dienā.
Plūkt lapas no koku galotnēm žirafei palīdz garā mēle (45 cm), šaurais purns un elastīgā augšlūpa. Akācijām ir adatas, bet žirafu dzerokļi tās saberž.
Atgremojot apēsto barību, žirafes neapguļas kā daudzi citi atgremotāji dzīvnieki.
Ja pieejams ūdens, dažreiz padzeras. Nedēļā patērē ap 7,5 litru ūdens, taču spēj bez dzeršanas iztikt vairākas nedēļas, pat mēnešus.
Žirafes arī ēd savannas zemi vietās, kur tā bagāta ar sāļiem un minerālvielām.
Sabiedriskā uzvedība
Žirafes ir sabiedriskas un dzīvo 10–20 dzīvnieku baros, novēroti arī 70 dzīvnieku bari. Var būt mātīšu grupas, tēviņu grupas, mātīšu grupas ar mazuļiem, vai dažāda dzimuma un vecuma žirafu grupas. Žirafes klaiņo arī vienatnē, ja tā vēlas.
Tēviņi baros nodibina noteiktu hierarhiju, ko nosaka spēkojoties. Tēviņi nostājas blakus viens otram un, vēzējot galvas, dod triecienus viens otram pa sāniem.
Vairošanās un dzīves cikls
Žirafes ir poligāmas, tēviņi rūpīgi sarga mātītes no citu tēviņu uzmanības. Pārošanās notiek lietus sezonā, dzemdības – gada sausajos mēnešos. Grūsnība ilgst ap 15 mēnešiem (400–468 dienas). Žirafu māte dzemdē, stāvot kājās vai ejot, un žirafēns piedzimstot krīt no 2 m augstuma. Žirafēns dzimstot sver vidēji 50–58 kg. Parasti dzimst viens mazulis, retos gadījumos – divi. Žirafēni ar mātes pienu barojas 12–13 mēnešus.
Kad mazuļi ir 3–4 mēnešus veci, mātes tos nogādā "bērnudārzos". Žirafu mātes uz maiņām pieskata "bērnudārzus". Tas ļauj žirafēnu mātēm doties tālākās gaitās – līdz 200 m tālu – baroties un pie ūdens.
Žirafēm mazuļi var dzimt ik pēc 20–30 mēnešiem.
Žirafu tēviņi dzimumgatavību sasniedz 4–5 gadu vecumā, bet vairoties sāk 7 gadu vecumā. Mātītes dzimumgatavību sasniedz 3–4 gadu vecumā, bet vairoties parasti sāk vēl pēc gada. Mātītes spēj vairoties līdz 20 gadu vecumam.
Dzīves ilgums – 10–15 gadi, nebrīvē 20–27 gadi, rekords – 36 gadi.
Dažādi fakti
Žirafēm ir 9 pasugas. Tām visām ir atšķirīgs plankumojums. Arī katrai žirafei ir individuāls plankumu raksts, kas tāds saglabājas uz visu mūžu. Mainīga ir tikai krāsas intensitāte – tā atkarīga no gadalaika un arī dzīvnieka veselības.
Žirafe ir augstākais sauszemes dzīvnieks. Augstuma rekords ir 5,88 m. Žirafu mātītes ir par 0,7–1 m zemākas par tēviņiem.
Žirafes spēj skriet ar ātrumu 32–56 km/h un šādā gaitā veic lielus attālumus.
Žirafu tēviņi sver līdz 1930 kg, mātītes – līdz 1180 kg.
Žirafei vajadzīgs ļoti maz miega, mazāk nekā gandrīz visiem citiem zīdītājdzīvniekiem. Diennaktī žirafe ir aizmigusi 10 minūtes–2 stundas, vidēji – 1,9 stundas dienā.
Žirafēm ir ļoti liela sirds – tā sver 10 kg un garuā sasniedz 60 cm. Tas arī saprotams, jo žirafes sirdij jārada apmēram divreiz lielāks asinsspiediens nekā cilvēka sirdij, lai asinsriņķošana varētu pacelties žirafes ķermeņa augstumā, t.sk. nodrošinot ar skābekli smadzenes.
Žirafes kakls sastāv no 7 pagarinātiem skriemeļiem tāpat kā gandrīz visiem citiem zīdītājiem. Kakla garums var sasniegt 3,3 m.
Ir vairākas teorijas par to, kāpēc izveidojies žirafu garais kakls. Parastais skaidrojums ir, ka tāds evolūcijas gaitā attīstījies, lai žirafes varētu baroties ar lapām koku galotnēs, kam citi dzīvnieki netiek klāt. Ir vēl cita teorija – ka garie kakli attīstījušies sākotnēji tēviņiem, tā dodot garkaklainākajiem dzīvniekiem priekšrocības "kaujās ar kakliem", kas savukārt ļāva šiem dzīvniekiem dominēt un izpelnīties mātīšu uzmanību. Šī teorija balstās uz norādēm, ka žirafes ļoti bieži barojas ar zemiem krūmiem (tad kāpēc kaklam būtu jābūt garam?), kā arī, ka tēviņu kakli ir garāki nekā mātītēm. Tomēr šī otrā teorija plašu atzinību nav ieguvusi.
Parasti domā, ka žirafes neizdod nekādas skaņas. Tā nav tiesa. Žirafes savā starpā sazinās ar infraskaņu, bet reizēm izdod arī cilvēka ausij saklausāmu balsi. Žirafu māte ar mazuli sazinās, izdodot svilpieniem līdzīgas skaņas, bet pazudušu mazuli meklējot, māte bauro. Žirafēnu atbilde mātei izklausās pēc blēšanas vai ņaudēšanas. Tāpat žirafes dažādas skaņas izdod riesta laikā.
Žirafēm ļoti svarīga ir redze, ko tās ļoti labi izmanto sava lielā auguma dēļ. Žirafes tā spēj lielā attālumā pamanīt plēsoņas. Aizsardzībai noder arī plankumainais tērps, kas ļauj maskēties lapotnē. Žirafes visneaizsargātākās ir, kamēr guļ uz zemes, pieliekušās barojas no zemes vai dzer.
Galvenie dabiskie ienaidnieki – lauvas, bet žirafes medīt var arī leopardi un hiēnas, tāpat iespējami krokodilu uzbrukumi. Plēsoņas parasti uzbrūk jaunām, novārgušām vai vecām žirafēm. Pieaugušās žirafes pret šiem plēsoņām sevi parasti spēj aizstāvēt, zibenīgi sperot ar priekškājām.
Augstais stāvs un garās kājas dod daudz priekšrocību. Taču tajā pašā laikā žirafēm tas var radīt grūtības mitrās, purvainās vietās. Arī lielās upes ierobežo žirafu gaitas.
Garā mēle (45 cm) žirafēm palīdz ne vien baroties, bet arī ļauj tikt galā ar kukaiņiem, kas nometušies jebkurā vietā uz žirafes "sejas". Melnais pušķis žirafes astes galā palīdz aizdzīt mušas un citus kukaiņus. Žirafes no ērcēm pasargā strazdi Buphagus africanus, kas nometas uz žirafu muguras vai kakla un nolasa ērces.
Žirafes latīniskajā nosaukumā vārdā "camelopardalis" izmantots eiropiešu izmantotais agrīnais žirafu nosaukums, kas dzīvniekam piedēvēts, atsaucoties uz to, ka žirafe izskatās pēc kamieļa un leoparda reizē. Angļu valodā vārdu "Camelopard" žirafes apzīmēšanā lietoja 14.–19. gs. Žirafes šādi arvien sauc afrikandu valodā (Dienvidāfrikā).
Vārds "žirafe" radies no arābu vārda "ziraafa" vai "zurapha", kas nozīmē "dzīvnieku bars" vai "garš". Vārdu "Giraffa" angļu valodā lieto no 16. gs.
