Šķirnes vēsture

Uzskata, ka mājas ēzeļu (Equus asinus) sencis ir Āfrikas savvaļas ēzelis (Equus africanus). Īstie savvaļas ēzeļi tagad mīt tikai Āfrikas ziemeļos. Kritiski apdraudētā suga savvaļā sastopama Eritrejā, Etiopijā un Somālijā, nav drošu ziņu, vai suga vēl saglabājusies Džibutijā, Ēģiptē un Sudānā.

Ēzeļus domesticēja pirms 3000–6000 gadiem, visticamāk, vai nu Ēģiptē vai Mezopotāmijā. Mūsdienās pasaulē ir ap 44 000 000 mājas ēzeļu. Lielākoties tos izmanto tādam pašam darbam kā pirms 6000 gadu – jāšanai, kravu nešanai, ratu vilkšanai. Ēzeļus var izmantot arī aršanā, kulšanā, ūdens uzvilkšanā, dzirnavās un citos darbos. Tie noder kā kompanjoni zirgiem, aitu ganīšanā, kā mājas mīluļi. Nedaudzus arvien audzē arī gaļas vai piena ieguvei.

Domā, ka Puatū ēzeļu šķirne izveidojusies 18. gs. sākumā Puatū reģionā Francijā, iespējams – no romiešu šeit savulaik ievestajiem ēzeļiem. Līdz  20. gs. sākumam Puatū ēzeļus plaši izmantoja mūļu (ēzeļu un zirgu krustojumu) ieguvei visā Eiropā. Mūsdienās, kad ēzeļu vietā izmanto lauksaimniecības mašīnas, vajadzība pēc darba mūļu vairošanas samazinājusies, bet Puatū ēzeļi tiek saglabāti kā izcila un skaista vēsturiskā ēzeļu šķirne.

Šķirnes īpašības

Puatū ēzeļus no citām ēzeļu šķirnēm atšķir to milzīgais augums un pinkainais kažoks.

Puatū ēzeļi ir viena no lielākajām ēzeļu šķirnēm – pēc šķirnes standartiem tēviņiem augstumam plecā jābūt vismaz 1,40 m, mātītēm – 1,35 m. No citām Eiropas ēzeļu šķirnēm tikpat lieli ir vienīgi Andalūzijas ēzeļi.

Puatū ēzeļu mežonīgi pinkainie kažoki ir lielā cieņā, bet mūsdienās daudzi audzētāji higiēnas apsvērumu dēļ savus ēzeļus cērp.

Puatū ēzeļiem ir draudzīgs un pakļāvīgs raksturs.