Prževaļska zirgi ir vienīgie mūsdienās saglabājušies savvaļas zirgi.
Par zirgu taksonomiju viedokļi arvien dalās. Pēc jaunākajiem pētījumiem zirgi būtu jāpavieno vienā sugā Equus ferus, kurai ir trīs pasugas – Equus ferus ferus (izmirušais tarpans), Equus ferus przewalskii (Prževaļska zirgs) un Equus ferus caballus (mājas zirgs). To pamato mitohondriju DNS pētījumi, kas liecina, ka Prževaļska zirgs un mūsdienu mājas zirgs veidojušies no kopēja senča, nošķiroties pirms 150–250 tūkstošiem gadu.
Prževaļska zirgi XX. gs. otrajā pusē bija pilnībā izzuduši savvaļā. Mongolijā un Ķīnā pašlaik populācija atjaunota ar reintrodukcijas palīdzību, un skaits palielinās. Prževaļska zirgs ir izmiris savā kādreizējā areālā Kazahstānā, Krievijā un Ukrainā.
Mūsdienās galvenie faktori, kas apdraud reintroducētās Prževaļska zirga populācijas, ir nelielais populāciju lielums un nelielā izplatības teritorija pati par sevi, potenciālā hibridizācija ar mājas zirgiem, mājas zirgu un citu mājlopu radītā konkurence uz ganībām un ūdeni, un pēdējā laikā – arī nelegāla izrakteņu ieguve un ar to saistītie traucējumi.
Nonākot kontaktā ar mājas zirgiem, Prževaļska zirgiem draud gan hibridizācija, gan infekcijas. Tie var inficēties ar mājas zirgu pārnēsāto kumeļu ienāšu izraisītāju – baktēriju Streptococcus equi, kā arī babeziozes izraisītājiem – vienšūņiem Babesia equi un B. caballi.
Bažas rada arī tas, ka Prževaļska zirgu skaits ir bijis samazinājies ārkārtīgi mazs, genofondu pakļaujot ģenētiskajam "pudeles kakliņam". Starptautiskās ciltsgrāmatas populācijā zaudēti 60% unikālu Prževaļska zirgam raksturīgu gēnu, un tie nav atgūstami. Tomēr atbilstošs populācijas menedžments var palīdzēt turpmāk samazināt tālākus inbrīdinga depresijas radītus zaudējumus. DNS analīzes rāda, ka Prževaļska zirgiem arvien ir augstāka kodola un mitohondriju DNS daudzveidība nekā daudzām mājas zirgu šķirnēm.
Aizsardzība
■ Iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā kā nopietni apdraudēta suga (EN – Endangered).
■ Sugai izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme). Pašlaik to koordinē Prāgas zoodārzs Čehijā.
■ Prževaļska zirga nebrīves populācijas dati no 1959. gada tiek reģistrēti starptautiskajā ciltsgrāmatā (ISB).
■ Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) I pielikumā kā suga, kurai draud izmiršana un kuru tieši vai netieši apdraud starptautiskā tirdzniecība.
Dzīves vide un pielāgojumi
Prževaļska zirgi savulaik apdzīvoja stepes un pustuksnešus. Mūsdienās lielākā daļa Prževaļska zirga bijušā areāla pārveidota aramzemēs un ganībās, un Prževaļska zirgu reintrodukcijai nācās atvēlēt pustuksnešus ar ierobežotiem ūdens resursiem.
Pētot Mongolijā reintroducēto Prževaļska zirgu uzvedību, noskaidrots, ka to izmantotās platības ietver ganības, pastāvīgu ūdens avotu, meža pudurus un klinšainas kalnu nogāzes. Kalnos tie dodas līdz 2500 m augstumam virs jūras līmeņa.
Prževaļska zirgi barības meklējumos pavada lielāko daļu dienas. Dienā ganās pustuksnesī, pēc saulrieta dodas uz dzeršanas vietām un baroties mežā, no rīta atgriežas tuksnesī.
Prževaļska zirgi ir modri un tramīgi, lai izvairītos no plēsoņām. Smakas un skaņas tie uztver lielā attālumā. Acis ir tālu galvas sānos, kas nodrošina plašu redzes lauku (vienīgais "aklais punkts" ir tieši galvas aizmugurē).
Barība un barošanās
Prževaļska zirgi barojas ar augu barību – ēd zāli un dažādus citus lakstaugus, kā arī augļus. Dažreiz ēd arī mizu, lapas un pumpurus.
Barību nokož ar priekšzobiem, sakošļā – ar lielajiem vaigu zobiem. Zirgiem žokļos katrā pusē zobu rindā ir pa 3 priekšdzerokļiem un 3 dzerokļiem.
Sabiedriskā uzvedība
Prževaļska zirgiem raksturīga poligāmija (poligīnija) – tēviņi veido harēmus ar 15–20 ķēvēm. Viens ērzelis var būt dominējošā lomā vairākus gadus. Tas cenšas pasargāt grupas locekļus no briesmām, kā arī nosaka grupas pārvietošanos.
Dažreiz vairākas šādas grupas apvienojas lielākos baros ar 100 vai vairāk zirgiem.
Kad jaunie Prževaļska zirgu tēviņi aptuveni 2 gadu vecumā atstāj savu dzimto grupu, sākumā tie pievienojas vecpuišu grupām, kurās ir gan jaunie tēviņi, gan veci ērzeļi, kas vairs nespēj uzturēt harēmus. Sasnieguši 5 gadu vecumu, jaunie tēviņi sāk mēģināt izveidot savus harēmus. Tie pārņem citu ērzeļu harēmus, atvilina no sāncenšiem atsevišķas mātītes, vai arī tiem pievienojas jaunās mātītes, kas 2–3 gadu vecumā atstājušas savas dzimtās grupas.
Prževaļska zirgi nav teritoriāli. Mongolijas Centra provincē Prževaļska zirgu grupu izmantotās platības bija 1,2–24 km², Gobi tuksnesī – 150–825 km².
Vairošanās un dzīves cikls
Prževaļska zirgiem savvaļā visvairāk kumeliņu dzimst aprīlī–jūnijā.
Grūsnība ilgst vidēji 335 dienas (11–12 mēnešus). Dzimst viens kumeliņš, kas sver 25–30 kg. Stundu pēc piedzimšanas tas jau spēj turēties kājās un sekot mātei. Dažu nedēļu vecuma sāk nomēģināt zāli, bet mātes piens ir pamatbarība vismaz 8–13 mēnešus.
Ķēvēm ir 2 zīdekļi, kas atrodas cirksnī.
Prževaļska zirgu tēviņi dzimumgatavību sasniedz dzīves 5. gadā, mātītes – 4. gadā.
Lielākais reģistrētais Prževaļska zirga dzīves ilgums ir 34 gadi.
Prževaļska zirga atklāšanas, izmiršanas un atjaunošanas vēsture
Prževaļska zirgi minēti jau vissenākajā mongoļu sacerējumā – "Mongoļu slepenā vēsture". Aprakstot Čingishana karagājienu pret tangutiem 1226. gadā, minēts, ka, sastopoties ar savvaļas zirgiem, Čingishana zirgs satrūcies, izslējies pakaļkājās un karavadoni nometis.
Tomēr ārpus Āzijas stepēm par Prževaļska zirgiem nekas nebija zināms vēl vairākus gadsimtus. Karla Linneja darbā "Systema Naturae" (1758), kurā ievērojamais zviedru dabas pētnieks sāka aprakstīt visas pasaules dzīvnieku un augu sugas, Mongolijas savvaļas zirgi netika minēti. Rietumos par tiem pirmoreiz uzzināja no skotu ārsta Džona Bella apraksta "Ceļojums no Sanktpēterburgas uz Pekinu" (1763). 1719.–1722. gadā Bells pavadījis Krievijas caru Pēteri Lielo ekspedīcijā un piemin, ka savvaļas zirgi sastopami Ķīnas un Mongolijas robežas rajonā.
Par Mongolijas savvaļas zirga oficiālo atklājēju kļuva Nikolajs Prževaļskis – poļu izcelsmes ceļotājs un pētnieks, kurš XIX gs. beigās pēc Krievijas cara Aleksandra Otrā rīkojuma veica vairākas ekspedīcijas uz Centrālāziju ar mērķi sasniegt Tibetu. 1879. gadā atgriežoties no savas otrās Centrālāzijas ekspedīcijas, viņš pārveda dāvanā saņemta nošauta dzīvnieka galvaskausu un ādu. Sanktpēterburgas Zinātnes akadēmijas Zooloģijas muzejā tos izpētīja Ivans Poļakovs, secināja, ka tas ir zinātnei vēl nepazīstams savvaļas zirgs, un jaunatklāto sugu 1881. gadā nosauca Prževaļska vārdā – Equus przewalskii.
Rietumu zoodārzi ieinteresējās par Prževaļska zirgu iegūšanu savām kolekcijām un sāka izsūtīt dzīvnieku ķeršanas ekspedīcijas. Daudzas no tām atgriezās tukšā, jo izrādījās, ka ārkārtīgi tramīgos un straujos savvaļas zirgus noķert ir gandrīz neiespējami. Tomēr 1897.–1902. gadā četras ekspedīcijas guva sekmes. Dzīvus Prževaļska zirgus izdevās sekmīgi sagūstīt vienīgi, zirgu baru trenkājot, līdz varēja noķert kumeliņus, kad tie nogura un atpalika no bara. 53 no noķertajiem kumeļiem izdevās nogādāt rietumos dzīvus. Vēlāk, XX gs. 30.–40. gados savvaļā izdevās noķert vairs tikai dažus Prževaļska zirgus, un lielākā daļa no tiem drīz aizgāja bojā. Viena Prževaļska zirgu ķēvīte – Orļica III, kuru 1947. gadā noķēra ka kumeliņu, bija pēdējais dzīvnieks, kas pievienojās Prževaļska zirga genofondam Eiropā.
Līdz pat XVIII gs. beigām Prževaļska zirgi apdzīvoja plašu areālu, kas aptvēra Krievijas stepes, Kazahstānu, Mongoliju un Ķīnas ziemeļus. Kad 1879. gadā sugu atklāja, tā vēl bija sastopama lielā daļā minētā rajona, bet turpmāk skaits strauji samazinājās. Prževaļska zirga pēdējā savvaļas populācija izdzīvoja līdz XX gs. vidum Mongolijas dienvidrietumos, blakus esošajās Ķīnas Gansu un Sjiņdzjanas provincēs un Iekšējā Mongolijā (arī Ķīnas teritorijā). Pēdējais Prževaļska zirgs – ērzelis – savvaļā tika redzēts 1969. gadā Džungārijas Gobi tuksnesī Mongolijas dienvidos, novērotājs bija Mongolijas zinātnieks N. Dovčins. Vēlākās kopējās padomju un mongoļu zinātnieku ekspedīcijas, kuras organizēja ar mērķi atrast pēdējos Prževaļska zirgus, nevainagojās ar panākumiem. Prževaļska zirgs bija savvaļā izmiris, tā savvaļas populācija bija pilnībā izzudusi.
Prževaļska zirga izmiršanai Mongolijā un Ķīnā min vairākus faktorus – politiskās izmaiņas šajās valstīs, medības, militāros manevrus, mājlopu radīto konkurenci, zemes pastiprinātu izmantošanu un cita starpā zaudētu piekļuvi svarīgām ūdens dzeršanas vietām. Papildus ietekmi uz palikušo nelielo savvaļas populāciju droši vien atstāja arī 1945., 1948. un 1956. gada bargās ziemas.
Savvaļā Prževaļska zirgi bija izzuduši, bet zoodārzos to skaits pieauga. Tomēr tikai 12 no 54 Prževaļska zirgiem, kas no savvaļas bija nonākuši rietumu zoodārzos, atstāja ieguldījumu nebrīves populācijas genofondā. Vēl divi tagadējās populācijas priekšteči bija hibrīdi – 1906. gadā Halles zoodārzā Vācijā dzimušais savvaļā ķerta Prževaļska zirgu ērzeļa un Mongolijas mājas zirgu ķēves pēcnācējs un Askanija Novā Ukrainā dzimušais Prževaļska zirgu ērzeļa un tarpana tipa mājas zirgu ķēvītes pēcnācējs. Lai arī sugas genofondā iepludinātas mājas zirgu asinis, tagadējie dzīvnieki ģenētiski ir ļoti tuvi oriģinālajiem savvaļas zirgiem.
XX gs. 90. gados Mongolijā sāka Prževaļska zirgu reintrodukciju savvaļā. Mongolija kļuva par pirmo no sugas kādreizējā areāla valstīm, kurā izveidojusies īsta, savvaļas apstākļiem pielāgojusies reintrodukcijas izcelsmes Prževaļska zirgu populācija. Tā arvien ir vienīgā.
Reintrodukcija Mongolijā sākās 1994. gadā divās aizsargājamās dabas teritorijās. 1992.–2004. gadā reintrodukcijas vietā Gobi tuksnesī izlaida 90 nebrīvē dzimušus Prževaļska zirgus un 2007. gadā – vēl 3. Savukārt otrajā reintrodukcijas vietā Mongolijas Centra provincē 1992.–2000. gadā izlaida 84 Prževaļska zirgus). 2004. gadā Mongolijā izveidoja vēl trešo reintrodukcijas vietu. 2004.–2005. gadā šeit izlaida 21 Prževaļska zirgu, 2011. gadā – vēl 4.
Reintrodukciju Ķīnā sāka 2001. gadā rezervātā Sjiņdzjanas provincē (Xinjaing), 2010. gadā – arī otrā vietā – rezervātā Gansu provincē. Tomēr Ķīnā gandrīz visi izlaistie dzīvnieki ziemā tiek iedzīti aplokos un piebaroti. Prževaļska zirgu reintrodukcija plānota arī Kazahstānā un Krievijā.
2014. gada janvārī Prževaļska zirga starptautiskajā ciltsgrāmatā reģistrēti 1988 dzīvi savvaļā un nebrīvē dzīvojoši Prževaļska zirgi. Arī daļa nebrīvē esošo savvaļas zirgu dzīvo nevis šaurās ekspozīcijās, bet gan lielos aplokos, t.sk. ap 4 km² lielā platībā Levijarē Francijā, 30 km² platībā Askanija Novas rezervātā Ukrainā un 700 km² platībā Hortobāģas nacionālajā parkā Ungārijā. Liela (ap 60) Prževaļska zirgu grupa mīt arī neapžogotā teritorijā Černobiļas slēgtajā zonā Ukrainā.
Mongolijā savvaļā pašlaik ir ap 387 reintroducētu un savvaļā dzimušu Prževaļska zirgu. Populācija savvaļā vairojas un aug skaitā. 2009./2010. gada ziema bija ļoti barga, un daudzi zirgi aizgāja bojā, jo sevišķi Gobi tuksnesī, bet kopš tā laika skaits atkal atjaunojies un turpina pieaugt.
Prževaļska zirgu vairošanas programmā nebrīvē izmantotas dažādas mūsdienīgas metodes, to skaitā embriju pārstādīšana, Prževaļska zirgu embrijus agrīnā attīstības stadijā pārstādot mājas poniju ķēvītēm iznēsāšanai līdz dzemdībām.
Dažādi fakti
Prževaļska zirgs var krustoties ar mājas zirgu, radot dzīvotspējīgus pēcnācējus. Tomēr Prževaļska zirgi no mājas zirgiem atšķiras lielākā mērā nekā dažādas mājas zirgu šķirnes savā starpā. Prževaļska zirgam ir 66 hromosomas (2n – diploīdais skaits), bet mājas zirgiem – 64.
Prževaļska zirgi ir nelieli zirdziņi – to ķermeņa garums ir ap 210 cm, augstums plecā – ap 120 cm. Prževaļska zirgs ir drukns, īsām kājām un īsu kaklu, pēc izskata tas atgādina poniju. Galva ir masīva, purns – garš, žoklis – spēcīgs.
Prževaļska zirgiem ir dažādas ārējās pazīmes, kas tos atšķir no mājas zirgiem – melnās krēpes ir īsas un (zirgam esot labā formā) stāvas, uz galvas nav cekula, astes augšdaļā ir īsi pamata sari, tumšā muguras viduslīnija sniedzas no krēpēm līdz pat astei, uz priekškājām ir vairākas tumšas svītras. Ziemā Prževaļska zirgi uzaudzē biezas krēpēs, ko atšķirībā no mājas zirgiem ik pavasari nomet reizē ar pārējo ziemas kažoku.
Informācijas avoti
King S.R.B., Boyd L., Zimmermann W., Kendall B.E. 2015. Equus ferus ssp. przewalskii. – The IUCN Red List of Threatened Species 2015: e.T7961A97205530. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2015-2.RLTS.T7961A45172099.en. Accessed on 31 August 2020.
Lu, J. 2002. Equus caballus przewalskii. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Equus_caballus_przewalskii/. Accessed on 31 August 2020.
Nowak R.M. 1991. Genus Equus – Horses, Zebras, and Asses. – Walker's Mammals of the World. 5th Edition. Volume II: 1304–1319. Baltimore & London: The Johns Hopkins University Press.
