Sākotnēji vilks bija plašāk izplatītais zīdītājdzīvnieks pasaulē, kas bija sastopams visā ziemeļu puslodē – Ziemeļamerikā un Eirāzijā – uz ziemeļiem no 20º ziemeļu platuma. Tagad vilks izzudis lielākajā daļā Rietumeiropas (nav vairs sastopams Austrijā, Beļģijā, Īrijā, Lielbritānijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Šveicē u.c.). Pašlaik vilki sastopami galvenokārt nomaļās un cilvēka neskartās vietās. Sugas lielais sākotnējais areāls samazinājies par apmēram trešdaļu vajāšanas (indēšanas, medību) dēļ, vilkus vainojot lopu iznīcināšanā. Situācija uzlabojās 20. gs. 70. gados, kad vilkus sāka aizsargāt ar likumu, mainījās zemes apsaimniekošanas prakse, notika lauku iedzīvotāju masveidīga pārcelšanās uz pilsētām. Sekas bija vilka populācijas atkopšanās un dabiska atjaunošanās daļā bijušā areāla.
Tomēr sugu arvien apdraud konkurence ar cilvēku saistībā ar mājlopiem, cilvēka aizspriedumi pret vilkiem kā bīstamiem dzīvniekiem, kā arī izmaiņas dzīves vidē.
Vilkiem aprakstītas 39 pasugas (to skaits arvien var mainīties). Latvijā sastopama pelēkā vilka Eiropas pasuga – Canis lupus lupus.
Aizsardzība
■ Pelēkajam vilkam izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme).
■ Pelēkais vilks iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
■ Iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga Eiropā.
■ Iekļauts Eiropas Savienības Sugu un biotopu direktīvas II un IV pielikumā kā suga, kuras aizsardzībai jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (II pielikums) un kam vajadzīga stingra aizsardzība (IV pielikums).
■ Iekļauts Latvijas ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396).
Dzīves vide un pielāgojumi
Vilks ir sauszemes dzīvnieku suga ar vienu no plašākajiem areāliem. Lai arī vilkiem nav tik izcilas pielāgošanās spējas kā, piemēram, koijotiem, vilki apdzīvo visdažādākos biotopus – arktisko tundru, mežus, prērijas, tuksnešus, kalnus un pat piepilsētas.
Pelēkais vilks Latvijā sastopams galvenokārt vēra tipa mežos un purvu biotopos ūdenstilpju tuvumā. Midzeņus iekārto labi apslēptās, grūti pieejamās un sausās vietās – uz purvu salām, aizaugušās gravās, ar krūmiem un niedrēm aizaugušās ūdenstilpju piekrastēs u.tml. Ja netiek traucēti, vienu un to pašu midzeni vilku pāris izmanto vairākus gadus pēc kārtas.
Barība un barošanās
Vilks ir plēsējs, kas barību iegūst, medījot barā, atņemot medījumu citiem plēsoņām vai sameklējot kritušus dzīvniekus. Barību atrod ar ožas palīdzību. Medījuma sugas atkarīgas no ģeogrāfiskās vietas. Vilki baros medī tādus lielus medījumus kā aļņus, briežus, bizonus, muskusvēršus, ziemeļbriežus. Vilki regulē savu medījuma sugu populācijas, izmedījot vārgos, vecos un nepieaugušos dzīvniekus.
Pelēkā vilka pamatbarība Latvijā – savvaļas un mājas pārnadži, galvenokārt stirnu, staltbriežu un aļņu mazuļi un meža cūkas. Vilki sekmīgi medī arī zaķus, lapsas un peles ("peļo" līdzīgi lapsai). Pieaugušam staltbriedim uzdrīkstēsies uzbrukt tikai 5–10 īpatņu liels bars.
Vilki, protams, ēdīs arī mājlopus un atkritumus, ja tādi gadīsies pa zobam. Tomēr mājlopu zudumi vilku dēļ ir stipri pārspīlēti, jo vilki priekšroku dod savvaļas medījumam. Reizēm vilku ēdienkartē nonāk mājas suņi, jo vilki prot no mājām aizvilināt nepiesietus suņus.
Vienā maltītē izsalcis vilks var apēst 10 kg gaļas, bet parasti pietiek ar 2–6 kg. Vilki izmanto visu medījuma ķermeni līdz ar kauliem un daļu apspalvojuma.
Vilki medībās dodas naktī un veic lielus attālumus. Diennaktī var veikt pat 200 km. Bara teritorija var aptvert 130–13 000 km², vidēji – 200 km², bet bara teritorijas "kodols" ir 35 km².
Vilka galvenie barības iegūšanas līdzekļi ir tā zobi, ar kuriem iespējams panākt 10 000 kPa lielu spiedienu. Tāda paša lieluma mājas suņiem ir tikai puse no vilka zobu spēka. Vilku zobu uzbūve ir labāk piemērota kaulu saberšanai nekā citiem mūsdienu savvaļas suņiem, izņēmums ir tikai hiēnu specializētie zobi.
Sabiedriskā uzvedība
Vilku barā ir 2–36 dzīvnieki, visbiežāk 5–9. Bara lielums atkarīgs no biotopa un medījuma daudzuma. Barā parasti ir alfa pāris (dominējošais tēviņš un mātīte) un viņu pēcnācēji, ieskaitot iepriekšējo gadu jaunos vilkus. Baros var ietilpt arī neradnieciski jaunpienācēji. Pa vienam dzīvo veci vilki vai jaunuļi, kas vēl meklē savu teritoriju.
Katrā barā ir stingra hierarhija, dominancei darbojoties secībā – alfa tēviņš, alfa mātīte, tad attiecīgi pārējie. Gadījumā, ja alfa tēviņš tiek savainots vai citu iemeslu dēļ vairs nespēj uzturēt savu dominanci, tā vietu hierarhijā ieņem rangā nākošais ("beta") tēviņš. Rangs bara hierarhijā nosaka, kuri dzīvnieki drīkst vairoties un kuri pirmie tiks pie barības. Par "omega" sauc hierarhijā viszemāko vilku.
Vairošanās un dzīves cikls
Vilku barā vairojas vienīgi dominējošais pāris (alfa mātīte un alfa tēviņš). Šis pāris ir monogāms, bet, vienam no alfa dzīvniekiem ejot bojā, tā vietu ieņems cits dzīvnieks.
Dzimumgatavību sasniedz 2–3 gadu vecumā. Grūsnība ilgst 60–75 dienas. Metienā ir 1–14 mazuļi, parasti 4–7. Vilcēni dzimst akli un kurli, svars to piedzimstot ir 450–500 g. 10–15 dienu vecumā atveras acis, bet mazuļi šajā laikā vēl arvien spēj kontrolēt vienīgi priekškājas, tādēļ vēl 5¬–10 dienas pārvietojas rāpojot.
Pirmajās nedēļās māte pie vilcēniem pavada visu laiku, bet barību piegādā visi bara locekļi. Ar mātes pienu mazuļi barojas 45 dienas. Papildus no 2 nedēļu vecuma saņem atrītu gaļu no visiem bara locekļiem – šajā laikā vilcēniem parādās piena zobi (piena zobu skaits – 28, bet īstie zobi būs 42). Pēc 45 dienu vecuma vilcēni sāk ēst piegādātu veselu gaļu. Vilcēnu spēles un cīņas par barību nosaka to turpmāko vietu bara hierarhijā. Jaunie vilki attīstās strauji, jo līdz ziemas sākumam tiem jābūt pietiekami masīviem un izveicīgiem, lai spētu medīt kopā ar baru. 8–10 mēnešu vecumā jaunie vilki sāk aktīvi piedalīties medībās. Jaunie vilki atstāj dzimto baru 2–3 gadu vecumā, kad sasnieguši dzimumgatavību.
Dzīves ilgums savvaļā var sasniegt 13 gadus, bet parasti dzīvo 5–6 gadus. Bojāeja parasti saistīta ar vecumu vai ievainojumiem, kas gūti medībās vai cīniņos ar citiem vilkiem. Nebrīvē var nodzīvot 15–20 gadus.
Dažādi fakti
Vilks ir lielākā no 41 savvaļas suņu sugas. Ķermeņa garums – 1–1,3 m tēviņiem, 0,87–1,17 m mātītēm, svars – tēviņiem līdz 80 kg (bet vidēji 55 kg), mātītēm vidēji 45 kg. Jo tālāk uz ziemeļiem vilki dzīvo, jo salīdzinoši lielāks ir to augums un gaišāks kažoks.
Vilku parastais pārvietošanās ātrums ir 8 km/h, skriešanas ātrums – 55–70 km/h.
Vilkiem praktiski nav dabisko ienaidnieku. Vientuļiem vilkiem vai vilcēniem var uzbrukt vilki no citiem bariem vai koijoti. Tie nogalina vilcēnus, ja tos atrod.
Vilki spēj krustoties ar mājas suņiem un radīt auglīgus pēcnācējus. Parasti satiekoties vilkam un sunim, vilks nogalinās suni, bet daudzās populācijās suņu un savvaļas vilku krustošanos apstiprina ģenētiskie pētījumi, kas vienlaikus apliecina arī, ka šādas krustošanās notiek reti. Vilku un suņu hibrīdi ir veselīgi dzīvnieki. Daudzās valstīs vilku un suņu hibrīdu turēšana, vairošana un importēšana ir ar likumu aizliegta.
Starp vilku un suņu hibrīdiem aptuveni 45% izskatās kā tipiski vilki, pārējie ir ar dažādās pakāpēs izmainītu kažoka krāsu.
Vilku kažokā iespējami visi suņiem iespējamie toņi – balts, sarkans, brūns, melns. Melnie (melānistiskie) vilki vairāk sastopami Ziemeļamerikā, bet interesants izņēmums ir Itālija, kur melni vilki sastāda 20–25% visas populācijas. Ģenētiskie pētījumi rāda, ka melnā kažoka krāsa ir mutācija, kas vispirms parādījusies mājas suņiem, bet uz vilkiem pārgājusi krustošanās rezultātā.
Mājas suņi
Vilkus uzskata par visu mājas suņu (Canis lupus familiaris) šķirņu senčiem, bet šim viedoklim ir arī apstrīdētāji. No vilkiem cēlušies arī savvaļā atgriezušies suņi – Austrālijas dingo (Canis lupus dingo) un Jaungvinejas savvaļas suņi (Canis lupus halstromi).
Ģenētisko pētījumu rezultāti liecina, ka vilki tikuši domesticēti vismaz divreiz, varbūt pat piecreiz, un vilka pieradināšana, iespējams, sākusies Austrumāzijā jau pirms 100 000 gadu. Arvien nav pilnīgas skaidrības, kad un kur mājas suņi īsti izcēlušies. Vairākums arheologu uzskata, ka suņi no vilkiem atzarojušies pirms 15 000–35 000 gadu Eirāzijā, no kurienes izplatījušies citur pasaulē. Nav zināms arī, kura vilku pasuga tikusi pieradināta – ir viedokļi par Tibetas pasugu, kura žokļa uzbūve ir vislīdzīgākā suņa žoklim, bet citi uzskata, ka suņa sencis ir Indijas vilks, kas ir augumā neliela vilku pasuga ar pakļāvīgu raksturu.
Cilvēku veiktā suņu selekcija pēc dažādām īpašībām – lieluma, izskata, agresivitātes, paklausības un daudzām īpašām prasmēm, radījusi plašu dažādu suņu šķirņu klāstu. Suņu šķirnes lielumā variē no sīkās čivavas (1,5 kg) līdz milzīgajiem mastifiem (90 kg).
Vilki un mājas suņi ģenētiski ir tuvu radniecīgi. Vilkiem ir lielāks smadzeņu tilpums nekā suņiem, lielākas ķepas, dzeltenas acis, garākas kājas un lielāki zobi nekā mājas suņiem.
