Ziemeļbrieži savvaļā izplatīti ziemeļu puslodē tundras zonā. Eiropā senākos laikos savvaļas ziemeļbriežu areāls sniedzās tālāk uz dienvidiem nekā šobrīd. Vācijā ziemeļbrieži bija sastopami līdz Romas laikiem, Britu salās līdz Viduslaikiem, Polijā – līdz 16. gs.
Somijā starp meža ziemeļbriežu un pussavvaļā mītošo mājas ziemeļbriežu baru apdzīvotajiem rajoniem izveidoti žogi, lai novērstu dzīvnieku savstarpēju krustošanos.
Aizsardzība
■ 2015. gadā ziemeļbriedis iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā kā jutīga suga (Vulnerable – VU).
■ Meža ziemeļbrieža nebrīves populācijas dati no 2001. gada tiek reģistrēti Eiropas ciltsgrāmatā (ESB), to uztur Hunnebūstrandas zoodārzs ("Nordens Ark") Zviedrijā.
■ Ziemeļbriedis iekļauts Bernes konvencijas III pielikumā kā aizsargājama dzīvnieku suga Eiropā.
Dzīves vide un pielāgojumi
Ziemeļbrieži apdzīvo arktisko un subarktisko tundru, skrajus mežus, arī klajumus kalnos 2300–3000 m augstumā.
Ziemeļbrieži spēj pārvietoties lielos attālumos. Pavasara un rudens migrācijas ziemeļbriežiem raksturīgas Ziemeļamerikā, bet Eiropas meža ziemeļbrieži dzīvo kā nometnieki. Ziemeļamerikas ziemeļbriežu bari gadā veic ap 5000 km – tas ir garākais reģistrētais sauszemes dzīvnieka veiktais ceļš. Pārvietošanās laikā bari veic 19–55 km dienā. Savukārt skrienot ziemeļbrieži var sasniegt 80 km/h.
Ziemeļbrieži ir arī labi peldētāji un peld ar ātrumu 6,5 km/h, bet vajadzības gadījumā sasniedz pat 10 km/h.
Dzīvot stipra sala apstākļos palīdz biezais, labi siltumizolējošais kažoks. Lielie, platie nagi palīdz pārvietoties pa sniegu.
Barība un barošanās
Ziemeļbriežu barība daudzveidīgāka ir vasarā, kad tie barojas ar kārklu un bērzu lapām un dzinumiem, sēnēm, zāli, grīšļiem un dažādiem citiem augiem. Svarīga barības daļa ir ķērpji, sevišķi ziemā, bet īpašs kārums tas acīmredzot nav.
Pielāgojums dzīvei arktiskajos apstākļos ir spēja saost un sameklēt ķērpjus un citu barību zem sniega.
Atsevišķos gadījumos ziemeļbrieži redzēti ēdam augēdājiem neraksturīgu barību – lemingus, lašus, putnu olas.
Sabiedriskā uzvedība
Dzīvo baros.
Vairošanās un dzīves cikls
Riests notiek oktobrī. Tēviņi cīnās savā starpā, kas daļai no tiem nes ievainojumus un pārpūli. Ziemeļbriežu tēviņu galvenais mērķis šai laikā ir tikt pie harēma, vai – jaunākajiem tēviņiem – vienkārši vazāties apkārt un censties sapāroties ar pēc iespējas lielāku skaitu mātīšu.
Dominējošie tēviņi savāc 5–15 mātīšu grupas. Šajā periodā tie laiku netērē barības meklēšanai un novājē.
Grūsnība ilgst 7,6 mēnešus. Maijā–jūnijā ziemeļbriežu mātei dzimst viens, daudz retāk – divi mazuļi. Ziemeļbriedēni piedzimstot sver ap 5–9 kg. Atšķirībā no citu briežu mazuļiem tie nav plankumoti (meža ziemeļbriežu mazuļi ir rudi, mājas ziemeļbriežiem – melni). Jau dienu vecs ziemeļbriedēns ir gana veikls, lai varētu noskriet cilvēku. Ar mātes pienu barojas vismaz mēnesi, nereti – vairākus mēnešus līdz pat ziemai.
Dzimumgatavību sasniedz 1,5–3,5 gadu vecumā.
Dzīves ilgums 10–15 gadi, nebrīvē – 20 gadi. Savvaļā mātītēm ir ilgāka dzīve nekā tēviņiem, pat virs 15 gadiem. Tēviņu vidējais dzīves ilgums savvaļā ir 4,5 gadi, jo tie biežāk krīt par upuri plēsoņām periodā, kad pašus novājinājis riests.
Dažādi fakti
Ziemeļbrieži ir vienīgā briežu suga, kurai ragi ir abu dzimumu dzīvniekiem. Vecākiem tēviņiem ir milzīgi un sarežģīti ragu vainagi, kamēr mātīšu ragi ir daudz mazāki un vienkāršākas uzbūves. Vecie tēviņi ragus met drīz pēc riesta beigām, bet mātītēm ragi paliek līdz pat pavasarim.
Ziemeļbriežu tēviņa ragi ir otri lielākie mūsdienu briežu ragi (platumā var sasniegt metru, garumā – 135 cm), atpaliekot vienīgi no aļņa.
Ziemeļbriežiem pārvietojoties, tos pavada knikšķēšana, ko rada cīpslu berze pār kājas kaulu.
Dažādām ziemeļbriežu pasugām variē ķermeņa lielums. Kopumā var teikt, ka tālāk uz dienvidiem dzīvojošās ziemeļbriežu pasugas ir lielāka auguma dzīvnieki nekā to ziemeļu radinieki.
Ziemeļbriežiem (kā sugai) visā areālā reģistrēti dažādi dabiskie ienaidnieki. Visefektīvākais ziemeļbriežu dabiskais ienaidnieks ir vilks, sevišķi ziemā. Brūnie lāči (un ļoti retajos satikšanās gadījumos) leduslāči medī visu vecumu ziemeļbriežus, bet visbiežāk par upuri krīt novārgušie dzīvnieki. Klinšu ērgļi medī ziemeļbriedēnus. Tiņi nozog tikko dzimušus mazuļus, bet arī (gan daudz retākos gadījumos) nogalina novārgušus pieaugušos dzīvniekus. Vasarās ziemeļbriežiem kaitē asinssūcēji kukaiņi. Vienā gadījumā vesels ziemeļbrieža ķermenis atrasts Grenlandes haizivs kuņģī. Ar kritušiem ziemeļbriežiem barojas lapsas, kraukļi un plēsīgie putni. Ziemeļamerikā, kur ziemeļbriežiem raksturīgas masveida migrācijas, ziemeļbriežu migrācija ietekmē vairāku plēsoņu sugu populāciju svārstības.
Santaklausa (Sala vecīša) kamanas velk lidojoši ziemeļbrieži. Pirmoreiz tie minēti 1823. gadā klajā nākušā poēmā "Svētā Nikolasa vizīte" – tajā kamanas velk astoņi brieži, kas visi arī nosaukti vārdos. Uzskats, ka Rūdolfs ir viens no šiem briežiem, ir nepareizs – ziemeļbriedis Rūdolfs pirmoreiz minēts Roberta Meja 1939. gadā izdotajā grāmatiņā bērniem "Ziemeļbriedis Rūdolfs ar sarkano degunu".
Mājas ziemeļbriedis
Uzskata, ka ziemeļbrieža domestikācija sākusies Vecajā pasaulē starp Bronzas un Dzelzs laikmetu (pirms aptuveni 3000 gadu) un pakāpeniski izplatījusies pa visas Eirāzijas ziemeļiem. Mājas ziemeļbriežus tur baros un ļauj brīvi pārvietoties.
Domesticētie ziemeļbrieži ir īsākām kājām un smagāki nekā savvaļas ziemeļbrieži.
20. gs. beigās (70. gados) pasaulē bija ap 3 miljoniem mājas ziemeļbriežu, lielākā daļa no tiem – PSRS, kur gadā tika iegūti 32 000 tonnu ziemeļbrieža gaļas un 650 000 kažokādu. Kopš PSRS sabrukšanas ziemeļbriežu ganu skaits Krievijā dramatiski samazinājies.
Saberztu ziemeļbriežu ragu pulveris Āzijas tirgos tiek pārdots kā afrodiziaks.
Vienīgi Sibīrijā ziemeļbriežus izmanto arī jāšanai.
Ziemeļbriežiem ir svarīga vieta arktisko tautu kultūrā. Daudzas Sibīrijas, Skandināvijas un Amerikas vietējās kultūras attīstījušās, balstoties uz ziemeļbriežu ganīšanu. Ziemeļbriedim ir svarīga ekonomiskā loma arktisko tautu dzīvē, t.sk. inuitiem, sāmiem, evenkiem, čukčiem.
