Mājas lama ir viena no domesticētajām lamu formām.
Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka mājas lamas domesticētas pirms 4000–6000 gadu Peru. Mājas lamas sencis ir gvanaka (Lama guanicoe).
Uzskata, ka inku impērijas kultūra un ekonomika veidojās ap mājas lamām. Inku impērijas robežas sakrita ar mājas lamu izplatības areālu. Laikā, kad spāņi iekaroja Ameriku, inki sudraba raktuvēs kravu pārvietošanai izmantoja ap 300 000 lamu. Piedevām lamu gaļu izmantoja pārtikā, vilnu – apģērbu darināšanā, no sariem vija virves, no ādas gatavoja sandales, no taukiem lēja sveces, un kaltētus ekskrementus izmantoja kā kurināmo.
Mājas lamas acīmredzot ir vienīgais dzīvnieks, ko Jaunās Pasaules vietējās tautas domesticējušas tieši izmantošanai nastu nešanā. Lama ir izturīgs dzīvnieks, kas spēj pārnēsāt kravu lielos attālumos, pie tam augstkalnu apstākļos. Savukārt mūsdienās lamas audzē galvenokārt vilnas ieguvei. Tās cērp ik pa 2 gadiem, no viena dzīvnieka vienā reizē iegūst ap 3 kg vilnas.
Pašlaik pasaulē ir ap 3 miljoniem mājas lamu. Gandrīz 70% no tām ir Bolīvijā, lielu skaitu tur arī Argentīnas, Čīles, Ekvadoras un Peru vietējās tautas. Mūsdienās mājas lamas audzē arī fermās Ziemeļamerikā, Eiropā un Austrālijā.
Dzīves vide un pielāgojumi
Mājas lamas ir atkarīgas no cilvēka. To dabiskās dzīves vietas ir Altiplano plakankalnē Andos – augstkalnu apstākļos 2300–4000 m virs jūras līmeņa.
Mājas lamām ir ļoti augsts hemoglobīna līmenis un eritrocītu (sarkano asinsķermenīšu) daudzums asinīs. Šīs abas īpatnības kalpo kā pielāgojums dzīvei augstkalnu apstākļos retinātā gaisā, kas satur maz skābekļa.
Barība un barošanās
Mājas lamas ir augēdājas – barojas ar zāli, ķērpjiem, krūmu zariem un lapām.
Dzīvojot sausā kalnu klimatā, organismam nepieciešamo ūdeni lamas iegūst ar barību.
Sabiedriskā uzvedība
Mājas lamas ir sabiedriski dzīvnieki un labprāt dzīvo līdz 20 dzīvniekiem lielās grupās. Dominējošais tēviņš apsargā grupu, kurā ir līdz 6 pieaugušajām mātītēm un to tekošā gada mazuļi, un viņš agresīvi padzen no grupas teritorijas visus citus tēviņus vairošanās vecumā.
No ģimenes grupas padzītie jaunie tēviņi veido "vecpuišu" bariņus. Sasnieguši vairošanās vecumu, viņi cenšas pārņemt kādu mātīšu grupiņu. Vecie, padzītie tēviņi parasti dzīvo vienatnē.
Lamas modri seko, vai grupu neapdraud plēsoņas, piemēram savvaļas suņi – koijoti, arī pumas. Par brīdinājuma signālu kalpo īpaša vokalizācija. Lamas uzbrūk, sper, kož un spļauj ikkatram potenciālajam ienaidniekam.
Lamas ir izteikti teritoriālas un pat nebrīvē aizsargā savas teritorijas, neatkarīgi, vai tās ir apžogotas vai ne. Ja mājas lamas tur kopā ar aitām, tās iekļaus aitas savā "ģimenē" un aizstāvēs tāpat kā pārējos grupas locekļus. Tāpēc mājas lamas Andos nereti izmanto par "sargiem" aitām, kazām un zirgiem. Pievienojot dažas mājas lamas aitu ganāmpulkā, krasi samazinās savvaļas suņu nodarītie zaudējumi.
Lamu grupai ir kopīgas "mazmājiņas", kurās uzkrājas spiru kaudzes, tās kalpo arī teritorijas iezīmēšanai.
Vairošanās un dzīves cikls
Mājas lamas ir poligāmas. Vairošanās var notikt cauru gadu. Mātītes ik gadus dzemdē pa mazulim. Mātītēm nav estrus cikla, bet notiek t.s. inducētā ovulācija – olnīcas izdala olšūnu 24–36 stundas pēc pārošanās. Grūsnība ilgst ap 360 dienām (gandrīz 12 mēnešus). Tikko piedzimis mazulis sver ap 10 kg un ar mātes pienu barojas līdz 3–5 mēnešu vecumam.
Māte mazuli aizsargā un aprūpē līdz apmēram gada vecumam. Tēva loma mazuļa aprūpē ir drīzāk netieša – tas apsargā grupas teritoriju, lai mātītēm un mazuļiem būtu pietiekami barības. Kad jaunās mājas lamas sasniedz gada vecumu, dominējošais tēviņš tās padzen no grupas. Dzimumgatavību sasniedz 2–3 gadu vecumā.
Mātītēm ir četri zīdekļi.
Mājas lamu dzīves ilgums var sasniegt 20 gadus.
Dažādi fakti
Mājas lama ir lielākā no lamām. Pieaudzis dzīvnieks sver 130–155 kg, augstums plecā – 1,21 m, ķermeņa garums no galvas līdz astei – ap 1,20 m.
Mājas lamām krustojoties ar citām lamām (gvanakām, alpakām), dzimst auglīgi pēcnācēji.
Informācijas avoti
Nowak R.M. 1991. Genus Lama – Guanaco, Llama, and Alpaca. – Walker's Mammals of the World. 5th Edition. Volume II: 1353. Baltimore & London: The Johns Hopkins University Press.
Portman C. 2004. Lama glama. Animal Diversity Web. http://animaldiversity.org/accounts/Lama_glama/. Accessed on 6 October 2017.
