Visa apdraudēto Madagaskaras milzukāmju savvaļas populācija koncentrēta vairs tikai niecīgā 200 km² teritorijā Morondavas apkārtnē Madagaskaras rietumu piekrastē. Skaita samazināšanos vēsturiski veicinājušas gan klimata pārmaiņas, Madagaskaras dienvidrietumos pastiprinoties sausumam, gan dzīves vides pārmaiņas cilvēka darbības rezultātā.
Lauka pētījumi rāda, ka populācija turpina strauji samazināties. 1996.–2000. gadā milzukāmju sastopamības blīvums krities par 60%. Sugas apdzīvotajai teritorijai pa vidu izbūvēts ceļš, uzlabojusies rajona pieejamība un pastiprinājušās medības ar suņiem, un turpinās arī mežu izciršana un izdedzināšana.
Izteikta arī doma par toksoplazmozes un Hanta vīrusa ietekmi uz populāciju, kas gan vēl nav ar faktiem noskaidrots. Madagaskaras austrumos vairākas grauzēju sugas jau pierādījušās uzņēmīgas pret Hanta vīrusu.
Aizsardzība
■ 1996. gadā Madagaskaras milzukāmis iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā kā nopietni apdraudēta suga (EN – Endangered).
■ Madagaskaras milzukāmju nebrīves populācijas dati tiek reģistrēti starptautiskajā ciltsgrāmatā (ISB).
Dzīves vide un pielāgojumi
Milzukāmji dzīvo vienīgi smilšainajos Madagaskaras piekrastes lapkoku mežos. Aktīvi naktī. Pārvietojas gan skrienot, gan lēkājot. Spēj palekties gandrīz metra augstumā, un šī iemesla dēļ angliski tos sauc par milzu lēcējžurkām.
Milzukāmjiem acīmredzot ir tāda pati ekoloģiskā niša kā trušiem. Būvē apjomīgas, dziļas alu sistēmas, kurām var būt līdz sešām ieejām. Pat regulāri lietotās alas ieejas milzukāmji pastāvīgi aizkrauj ar sausām lapām un citu meža substrātu, lai pasargātu savas mītnes no plēsoņu, jo sevišķi Madagaskaras zemes žņaudzējčūsku viesošanās.
Barība un barošanās
Barojas galvenokārt ar kritušiem augļiem. Lodājot pa meža substrātu, uzlasa gan augļus, gan riekstus, sēklas un lapas. Mēdz arī grauzt koku mizu un no augsnes izrakt saknes un bezmugurkaulniekus.
Sabiedriskā uzvedība
Madagaskaras milzukāmji dzīvo ģimenēs, kurās ietilpst pāris un tā pēdējo divu metienu mazuļi.
Vairošanās un dzīves cikls
Pretēji daudziem citiem grauzējiem, milzukāmji ir monogāmi – pāris paliek kopā, līdz kāds no abiem bet bojā. Milzukāmji ir teritoriāli, pie tam pāra teritoriju (ap 3,5 ha) visā gada garumā aktīvi aizstāv abi pāra dzīvnieki. Teritoriju iezīmē ar urīnu, fekālijām un smirddziedzeru sekrētu.
Grūsnība ilgst 102–138 dienas. Dzemdības notiek lietus sezonā decembrī–aprīlī. Metienā parasti ir 1–2 mazuļi. Mazuļus aprūpē abi vecāki. 4–6 nedēļu vecumā mazuļi pamazām sāk iznākt no alas un pētīt tuvāko apkārtni. Jaunie tēviņi pie vecākiem paliek gadu, līdz, dzimumgatavību sasnieguši, grupu atstāj, lai bez lielas kavēšanās dibinātu paši savu ģimeni. Jaunās mātītes dzimumgatavību sasniedz ne ātrāk kā 2 gadu vecumā un pie ģimenes parasti paliek vēl gadu, līdz to pamet nākošā gada aprīlī, sākoties vairošanās sezonai.
Grauzēju vidū neparastas ir tēviņa uzstājīgās rūpes par pēcnācējiem – tēvs mazuļus sargā, riskējot pats ar savu dzīvību. Pieaugušie tēviņi nereti seko klaiņojumos saviem pēcnācējiem – jaunajiem tēviņiem, lai pasargātu tos no plēsoņām.
Par dzīves ilgumu savvaļā trūkst precīzu datu. Madagaskaras milzukāmjiem ir divi galvenie dabiskie ienaidnieki – fosa (sīks Madagaskaras endēmais plēsējs no viveru dzimtas) un Madagaskaras zemes žņaudzējčūska. Pētījumā atklājies, ka sausajā sezonā no visiem plēsoņām par upuri kritušajiem milzukāmjiem 65,7% tikuši fosu, bet 35,5% – žņaudzējčūsku nomedīti.
Dažādi fakti
Milzukāmis ir lielākā Madagaskaras grauzēju suga – tā svars sasniedz 1,2 kg, ķermeņa garums ir 30–35 cm (plus aste 21–25 cm).
Latviešu valodā lietotais nosaukums "milzukāmis" ir maldinošs. Šiem interesantajiem grauzējiem ir maz kopīga ar kāmjiem, suga pieder nevis kāmju dzimtai (Cricetidae), bet Āfrikas peļu dzimtai (Nesomyidae).
Madagaskaras milzukāmju vietējais nosaukums ir votsovotsa.
