Lidvāvere sastopama Eirāzijas ziemeļu daļā no Somijas un Baltijas valstīm līdz pat Ziemeļķīnai Klusā okeāna piekrastē. Sastopama Igaunijā, Latvijā, Somijā, Krievijā, Japānā, Mongolijā, Korejā un Ķīnā. Sugu uzskata par izmirušu Lietuvā un, iespējams, arī Baltkrievijā.
Arī Latvijā pēdējos gados lidvāvere nav sastapta. Somijā lidvāvere arvien ir parasta suga, tomēr pēdējās desmitgadēs skaits jūtami samazinājies (populācijas vērtējums 2005. gadā – ap 140 000 mātīšu). Igaunijā reģistrēts ap 50 lidvāveres atradņu, t.sk. arī Latvijas robežas tuvumā.
Lidvāveru Eiropas populācija samazinās galvenokārt, veco mežu izciršanas dēļ samazinoties piemērotai dzīves videi. Uz izplatību negatīvi atsaucas mežu masīvu sadrumstalošana, jo lidvāveres izvairās pa zemi šķērsot plašas klajās teritorijas. Kaitē arī lapkoku izciršana (lapkoki lidvāverēm ir būtisks barības avots ziemā), kā arī satrunējušu un dobumainu koku samazināšanās (dobumi lidvāverēm nepieciešami migām). Sibīrijā lidvāveres arī medī ādu ieguvei.
Aizsardzība
■ Lidvāvere iekļauta Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga Eiropā.
■ Īpaši aizsargājama Latvijā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396).
Somijā lidvāveru saglabāšanas rekomendācijās ietilpst sugas zināmo dzīves vietu aizsardzība – jāsaglabā lidvāveru apdzīvotie koki un teritorija 30 m attālumā ap tiem, kā arī jāsaglabā koku "koridori", lai, tiekot veiktām jebkādām cirtēm, lidvāveru migas koks netiktu izolēts no pārējā meža masīva.
Dzīves vide un pielāgojumi
Lidvāveres vislabprātāk dzīvo vecos jauktajos mežos, jo sevišķi tādos, kur ir apses, bērzi un alkšņi. Svarīgi, lai netrūktu dobumainu koku, kas nepieciešami migām. Lielie lapkoki ir gan svarīgs barības avots ziemā, gan vieta migu ierīkošanai.
Dienu lidvāveres pavada koku dobumos no sūnas un ķērpjiem (visbiežāk usnejām) veidotās migās. Migām var izmantot arī cilvēka izliktus putnu būrīšus, ja vien to skreja ir piemērotā izmērā.
Lidvāveres ir aktīvas naktī, nerada nekādu troksni un reti nonāk uz zemes. Šo iemeslu dēļ cilvēki maz ievēro lidvāveru klātbūtni, un suga var tikt uzskatīta par retu pat, kad konkrētajā rajonā sastopama daudz. Raksturīgākā pazīme, kas vēsta par lidvāveru klātbūtni, ir oranžiem rīsa graudiņiem līdzīgie ekskrementi, kas sakrājas šo zvēriņu apdzīvoto koku pakājē.
Lidvāveres koku galotnēs pārvietojas straujām kustībām. Ja blakus koka zari nav sasniedzami parastā lēcienā, lidvāveres uzskrien savā kokā augstāk un metas planējumā, izvēršot kājas un izplešot lidojamo membrānu. Šādi spēj pārvarēt pat 100 m attālumu, pie tam planējot var mainīt virzienu (stūrēšanai izmanto asti). Uz zemes nonāk reti, bet, ja nonāk, tad pārvietojas lēcieniem.
Lidvāveres nedodas ziemas guļā, tomēr ziemā to diennakts aktivitātes laiks ir īsāks, un gadās arī, ka vairākas diennaktis neatstāj migu.
Barība un barošanās
Augēdājas. Ēd riekstus, priežu sēklas, ogas, noteiktu sugu koku pumpurus un mizu, lapas, skujas un, iespējams, dažreiz arī kukaiņus, putnu olas un mazuļus. Ziemā barojas galvenokārt ar alkšņu un bērzu spurdzēm, vasarā – ar alkšņu lapām. Praktiski visu aktivitātes laiku izmanto barības meklējumiem. Nereti uz ziemu koku dobumos izveido alkšņu un bērzu spurdžu krājumus.
Sabiedriskā uzvedība
Lidvāveres dzīvo pa vienai, bet vairošanās sezonā – ģimenēs.
Vairošanās un dzīves cikls
Poligāmas. Riests notiek agrā pavasarī. Vairošanās migas ierīko kokos vismaz 3 m augstumā. Migu veido no sausas zāles, sūnām un ķērpjiem. Lidvāverēm var būt divi metieni gadā, parasti pirmais ir maijā, otrs – jūnija beigās. Grūsnība ilgst ap 35 dienām. Metienā ir 1–6, visbiežāk – 2–3 mazuļi. Mazuļi piedzimstot sver 5 g. Jaunās lidvāveres migu atstāj pēc mēneša. Dzimumgatavību sasniedz 10–11 mēnešu vecumā.
Mātītēm ir 8 zīdekļi.
Lidvāveru dzīves ilgums savvaļā ir ap 5 gadiem, bet var sasniegt 13 gadu vecumu. Lidvāveru dabiskie ienaidnieki ir pūces, caunas, sermuļi un kaķi.
