Jenotsuņa sākotnējais areāls bija mežu zonā Tālajos Austrumos – Ķīnā, Vjetnamas ziemeļos, Korejā un visās lielākajās Japānas salās, kā arī Usūrijas un Amūras upju baseinos Krievijā. 1927.–1957. gadā vairāk nekā 9000 jenotsuņu tika introducēti rajonos uz rietumiem no to dabiskā areāla – toreizējās PSRS 82 apgabalos un republikās galvenokārt Eiropas daļā. To darīja, lai radītu jaunas medījamo kažokzvēru populācijas.
1948. gadā 35 jenotsuņus izlaida Latvijas mežos (bet līdz tam jau no 1943. gada atsevišķi īpatņi ieklejoja no kaimiņu republikām). Populācija strauji auga – 1960. gadā vien Latvijā nomedīja 4210 jenotsuņus.
Jenotsuņa introdukcijai palīdzēja sugas lieliskās pielāgošanās spējas, straujā vairošanās, cilvēka klātbūtnes pieciešana un visēdāja daba. Introducētais jenotsuns ne vien veiksmīgi nostiprinājās jaunajās dzīves vietās, bet arī izplatījās tālāk uz rietumiem, 1935. gadā sasniedzot Somiju, 1945. gadā – Zviedriju, 1951. gadā – Rumāniju, 1955. gadā – Poliju, 1959. gadā – toreizējo Čehoslovākiju, 1962. gadā – Vāciju un Ungāriju, 1979. gadā – Franciju. 20. gs. nogalē pirmais jenotsuns tika noķerts arī Lielbritānijā. Pēdējos gados izplatība palēninājusies, bet prognozē, ka jenotsuns kolonizēs arī visu Skandināviju, Balkānus un Franciju.
Rietumeiropā jenotsuns tomēr nav kārots medījums un kažokādiņas ir bezvērtīgas, jo Rietumeiropas jenotsuņiem neizaug tik gara vilna kā sugas dabiskajā areālā.
Japānā jenotsuņa gaļu izmanto pārtikā, kaulus – tautas medicīnā potenci uzlabojošu preparātu pagatavošanā. Kažokādas, kas komercijā pazīstamas ar nosaukumu "Usūrijas jenots" izmanto silto vējjaku, kā arī plēšu un bungu dekorāciju pagatavošanā. Japānā ik gadus nomedī ap 70 000 jenotsuņu.
Dzīves vide un pielāgojumi
Jenotsuņa tagadējās izplatības ziemeļu robeža ir rajonos, kur gada vidējā temperatūra ir nedaudz virs 0ºC, sniega segas biezums ziemā ap 80 cm, sniega periods 175 dienas gadā un augu augšanas periods – 135 dienas gadā. Piemēram, Somijā jenotsuņa izplatības ziemeļu robeža ir starp 65º ziemeļu platuma grādu un ziemeļu polāro loku.
Jenotsunim dzīves vidē ir divas prasības – lai būtu pieejams ūdens un lai rudenī netrūktu ogu. Japānā jenotsuņi dzīvo jauktajos un platlapu mūžzaļajos mežos, lauksaimniecības zemēs un pilsētās. Krievijas Tālajos Austrumos jenotsuņi iecienījuši atklātu ainavu, sevišķi mitras pļavas un lauksaimniecības zemes, un izvairās no mežu biezokņiem. Savukārt introdukcijas areālā jenotsuņi dzīvo mitros mežos ar bagātīgu pamežu upju un ezeru piekrastēs.
Jenotsuns ir vienīgais savvaļas suns, kurš dodas ziemas guļā, bet arī tas raksturīgs tikai areāla ziemeļdaļā. Vistālāk ziemeļos (arī Latvijā) ziemas guļa ir novembrī–martā, bet siltākās dienās dzīvnieks mēdz uzmosties. Nepietiekami uzbarojušies jenotsuņi ziemas miegā neliekas arī areāla ziemeļos. Sekmīgai ziemas guļai nepieciešams iepriekšējs intensīvas uzbarošanās periods, kura laikā jenotsuns gandrīz dubulto savu svaru. Jenotsuņu pāris ziemas guļā dodas kopā. Ziemo pamestās lapsu vai āpšu alās.
Barība un barošanās
Tāpat kā daudzi citi suņu dzimtas pārstāvji, jenotsuns ir visēdājs. Tas ēd kukaiņus, sīkus grauzējus, abiniekus, putnus, putnu olas. Tas arī zvejo zivis ezeros, upēs un strautos, ar nagiem medījumu izsviežot no ūdens. Barības meklējumos ūdenī arī nirst. Piedevām jenotsuns ēd gliemjus, čūskas un ķirzakas. Jūras krastā – krabjus, jūras ežus un no jūras izskalotās maitas.
Jenotsuns ēd arī augu barību – stublājus, saknes, lapas, sīpolus, augļus, ogas, riekstus un sēklas – viss atkarībā no sezonas un vietas. Rudenī jenotsuņi pārtiek galvenokārt no augu barības – dažādiem augļiem, savvaļas ogām un sēklām (piemēram, auzām). Ziemā, kad barības maz, var izdzīvot, barojoties ar cilvēka izmestiem atkritumiem un maitām. Japānā jenotsuņi lielā mērā pārtiek no atkritumiem, kukaiņiem, zivīm, krabjiem un tādiem augiem kā krūkļi un skābarži. Somijā pa vasaru jenotsuņu pamatbarība ir sīki zīdītājdzīvnieki (peles), augi un vardes; ziemā tie pārtiek no maitas, sīkiem zīdītājdzīvniekiem un augiem.
No kultūraugiem jenotsuns labprāt ēd auzas, kukurūzu un ķirbjus. Kukaiņus, līdzīgi āpsim, meklē arī augsnē. No putniem par medījumu visbiežāk kļūst ūdens un piekrastes putni, kā arī citi uz zemes perējošie putni.
Jenotsunim kā suņu dzimtas pārstāvim ir salīdzinoši vāja redze, tāpēc barības meklējumos tas izmanto ožu. Medījumu sameklē, nevis aktīvi vajā. Jenotsuņi nav ātri dzīvnieki, bet barības meklējumos tie ir nenogurdināmi. Barības meklēšanas pārgājienu garums svārstās no dažiem kilometriem līdz – rudenī – 12–15 km.
Sabiedriskā uzvedība
Jenotsuņi ir monogāmi. Pāri veidojas rudenī, parasti kopā arī ziemo. Mazuļus aprūpē abi vecāki. Ģimene izjūk vasaras beigās, bet uzskata, ka uz nākošo vairošanas sezonu kopā sanāk tas pats pāris. (Nebrīvē gan iespējama poligāmija.)
Vairošanās un dzīves cikls
Pārošanās notiek februārī–martā. Grūsnība ilgst 59–64 dienas. Grūsnības nogalē tēviņš mātītei piegādā barību un tūlīt pēc mazuļu piedzimšanas sāk piedalīties to aprūpē. Dzemdības notiek biezā augājā pamestā lapsu vai āpšu alā. Ja tādas nav, jenotsuns pats izrok vienkāršu 1,5–3 m dziļu alu ar 1–2 izejām, visbiežāk grāvju, gravu vai ūdenskrātuvju krastu nogāzēs.
Metienā parasti ir 4–8 mazuļi, bet ir ziņas pat par 19. Mazuļi piedzimstot sver 60–90 g. Kucēniem 9.–10. dienā atveras acis, 14.–16. dienā parādās zobiņi un sāk attīstīties akotmati. Ar mātes pienu barojas vidēji 45 dienas, bet abi vecāki jau 25–30 dienas veciem mazuļiem sāk piegādāt cieto barību. 4–5 mēnešu vecumā jaunie jenotsuņi uzsāk patstāvīgu dzīvi. Dzimumgatavību sasniedz 9–11 mēnešu vecumā.
Nebrīvē sasniedz 14 gadu vecumu, bet dzīves ilgums savvaļā nav precīzi zināms.
Dažādi fakti
Jenotsuņu kažokādas arvien ir komerciālajā apritē, bet tagad tās ražo kažokzvēru audzētavās. PSRS jenotsuņu audzēšanu pārtrauca 1945. gadā, jo tas ekonomiski neatmaksājās. Jenotsuņu fermas arvien darbojas Somijā, bet vairs ne Zviedrijā, un pēdējā jenotsuņu ferma Ungārijā tika slēgta 1995. gadā.
Jenotsuns ir viena no retajām savvaļas suņu dzimtas pārstāvju sugām, kura asos nagus izmanto kāpšanai kokos.
Jenotsuns nerej. Lai izrādītu dominanci, tas izslej asti apgriezta U formā. Jenotsunim ir suņu dzimtas pārstāvim neraksturīgi sīki zobi.
Jenotsuņu sabiedriskajā dzīvē svarīga loma ir tualetēm. Jenotsuņu tualete ir noteikta vieta, kur visa jenotsuņu grupa urinē un atstāj ekskrementus.
Jenotsuņi ir slimo ar dažādām slimībām – kašķi, trakumsērgu, piroplazmozi, trihinelozi u.c., ar ko var aplipināt gan citus dzīvniekus, gan – dzīvojot tiešā cilvēka tuvumā – cilvēkus. Nereti jenotsuņus iznīcina tieši šī apsvēruma dēļ. Jenotsuņi ir gandrīz simtprocentīgi invadēti ar infekciju pārnēsājošiem ektoparazītiem – ērcēm un blusām. Pastāv aizdomas, vai līdz ar jenotsuņu introdukciju Latvijā netika ienestas arī ar ērču encefalītu inficētas ērces. Jenotsuņiem pārmet arī medījamo dzīvnieku iznīcināšanu, jo īpaši attiecībā uz medījamajiem ūdensputniem un, iespējams, arī vistveidīgajiem putniem. Iespējams arī, ka jenotsuņa savairošanās bijis viens no āpšu, zebiekstu un sermuļu skaita samazināšanās iemesliem.
Jenotsuņi ir svarīgs barības avots daudziem plēsoņām. Tie arī regulē kukaiņu un grauzēju populācijas, bet, tā kā barojoties nav specializācijas, jenotsuņu barošanās maz atsaucas uz kādu vienu sugu.
Jenotsuņu dabiskie ienaidnieki – pelēkie vilki, lūši, tiņi, Japānas caunas, klinšu ērgļi, baltplecu ērgļi, Eirāzijas ūpji, mājas suņi. Jenota aizsargreakcija, kad, piemēram, to pārsteidzis cilvēks vai suns – jenotsuns pieplok pie zemes, aizver acis, sastingst un izliekas miris. Šādos apstākļos jenotsuni viegli var noķert dzīvu.
Sugas latīniskā nosaukuma Nyctereutes procyonides aptuvena nozīme ir "jenotveidīgais nakts klaiņotājs" – grieķu val. nycto = nakts, ereutes = klaiņotājs; procyon = jenots, eidos = forma.
Kopš seniem laikiem jenotsuns ir nozīmīgs tēls japāņu folklorā. Japāņu valodā jenotsuni sauc Tanuki. Leģendārais Tanuki ir nebēdnīgs maskēšanās un pārveidošanās meistars, bet reizēm lētticīgs un izklaidīgs. Tanuki statujas ir pie daudziem Japānas tempļiem un restorāniem. Tām ir lielas koniskas cepures, vienā rokā sakē (japāņu rīsu degvīna) pudele, otrā – parādzīme un tukšs naudasmaks. Tanuki statujām vienmēr ir resni vēderi. Daļai – arī milzu sēklinieki, bet mūsdienu skulptūrām šīs humoristiskās iezīmes lielākoties nav.
