Japānas makaks, ko dēvē arī par sniega makaku, ir vistālāk uz ziemeļiem dzīvojošā primātu suga. Sastopami Japānā. Suga ir plaši izplatīta, un pēdējos gados populācija palielinās. 1990. gadā vērtēja, ka savvaļā ir 35–50 tūkstoši Japānas makaku.
Nav nozīmīgu faktoru, kas varētu apdraudēt sugas izdzīvošanu. Sugai piemīt apbrīnojamas pielāgošanās spējas. Jo vairāk cilvēks ielaužas dabā, jo biežāka kļūst cilvēka un makaku saskarsme. Japānā makaki nu jau nereti apmeklē piepilsētas un sāk kaitēt cilvēkiem. Pastāvīgi palielinās makaku nodarītie postījumi lauksaimniecības ražai. Makaku medības Japānā aizliegtas no 1947. gada, tomēr tagad ik gadus kā ražas postītāji tiek iznīcināti 5–10 tūkstoši Japānas makaku.
Ir divi rajoni Japānā, kur notiek Japānas makaku hibridizācija ar introducētiem citu sugu makakiem –Taivānas makakiem (Macaca cyplopsis) Vakajamā un Rēzus makakiem (M. mulatta) Čibā. Lai saglabātu vietējās sugas ģenētisko tīrību, Čibā lielākā daļa Rēzus makaku jau izvākti.
Aizsardzība
■ Japānas makaku nebrīves populācijas dati tiek reģistrēti starptautiskajā ciltsgrāmatā (ISB).
■ Japānas makaks iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku starptautiskā tirdzniecība.
Japānas makaku 1994. gadā iekļāva Pasaules Sarkanajā grāmatā. 2008. gadā, kad pētījumi rādīja, ka savvaļas populācijas palielinās, suga izņemta no apdraudēto sugu sarakstiem.
Dzīves vide un pielāgojumi
Japānas makaki apdzīvo dažādu tipu mežus, ieskaitot platlapju, jauktos, subtropu mūžzaļos un kalnu mežus līdz 1500 m virs jūras līmeņa. Sugas areālā gaisa temperatūra ir no –15oC ziemā līdz 23oC vasarā. Ziemas mēnešos makaku kažoks kļūst ļoti biezs. Ziemā makaki daudz laika pavada, atpūšoties karstajos vulkāniskajos strautos.
Barība un barošanās
Japānas makaku pamatbarība ir augļi. Ēd arī sēklas, lapas un ziedus, kukaiņus un koku mizu, pie iespējas – arī sīkus mugurkaulniekus, putnu olas, sēnes. Kā jau minēts, arvien biežāk ēd arī labību un citus kultūraugus.
Japānas ziemeļu un centrālajā daļā makaku barības sastāvs mainās atkarībā no sezonas. Pavasarī un vasarā tie pārtiek no jaunajām lapiņām, ziediem un dzinumiem, bet rudenī – galvenokārt augļiem. Ziemā pārtikā lielākoties ir koku pumpuri un miza. Ziemas barība ir mazāk barojoša, un Japānas makakiem jāizmanto savi ķermeņa tauku uzkrājumi. Pētījumos atklāts, ka ziemas barība makakiem var nodrošināt tikai 55% no enerģētiskajām un 38% no olbaltumvielu prasībām. Savukārt Japānas dienvidos dzīvojošajiem makakiem ziemas ir vieglākas, jo pamatbarība cauru gadu ir augļi, kas šeit pieejami arī ziemā.
Sabiedriskā uzvedība
Japānas makaki dzīvo baros, kuros parasti ir 20–30 dzīvnieku, bet skaits var pārsniegt arī 100. Galvenais faktors, kas ierobežo baru lielumu, ir pieejamās barības daudzums. Katram baram ir savs barvedis – alfa tēviņš. Dzimumu proporcija barā ir apmēram 3 mātītes uz 1 tēviņu. Japānas makaki viedo ciešas sabiedriskās saites, īpaši – mātītes savā starpā. Japānas makaki savā starpā reti ir agresīvi.
Vairošanās un dzīves cikls
Pārošanās notiek cauru gadu, bet mazuļu ieņemšana notiek tikai vairošanās sezonā. Visvairāk mazuļu piedzimst maijā–septembrī un aprīlī–jūlijā. Mātītes dzemdē ik pa 2–3 gadiem. Gan tēviņiem, gan mātītēm vienā vairošanās sezonā var būt vairāki partneri. Mātīte sezonā pārojas ar apmēram 10 tēviņiem. Partneru izvēle ir atkarīga ne vien no tēviņu ranga, bet arī no mātīšu viedokļa. Mātītes izvairās pāroties ar tiem pašiem tēviņiem, ar kuriem jau pārojušās pēdējos 4–5 gadus. Tātad – jo ilgāku laiku tēviņš pavadījis barā, jo mazākas kļūst tā iespējas pāroties. Šī pārošanās stratēģija ne vien palielina ģenētisko daudzveidību, bet arī novērš tuvradniecību.
Grūsnība ilgst 173 dienas (ap 6 mēnešiem). Dzimst viens ap 0,5 kg smags mazulis. Mazuļa atšķiršana no pupa ir ilgstošs un pakāpenisks process un iestiepjas vēl otrajā dzīves gadā. Vecāku rūpēs dalās arī tēviņi – tie nēsā mazuļus, rotaļājas ar tiem, ieskā, aizsargā. Mazuļu audzināšanā līdztekus tiešajiem vecākiem piedalās arī citi pieaugušie makaki, un tēviņiem un mātītēm ir gandrīz vienāda loma mazuļu aprūpē.
Dzimumgatavību sasniedz 3 gadu vecumā. Jaunie tēviņi ap šo laiku baru atstāj. Turpmāk tie pakāpeniski pāries no bara uz baru. Tēviņa rangu grupā nosaka tā spēks un konkurences spēja. Savukārt mātītes dzimtajā grupā parasti paliek uz visu dzīvi. Meitas rangu saņem mantojumā no mātēm.
Japānas makaku dzīves ilgums savvaļā ir ap 30 gadiem, bet nebrīvē var pārsniegt 38 gadus.
Dažādi fakti
Tāpat kā citi primāti, Japānas makaki var slimot ar daudzām tām pašām slimībām kā cilvēks, ieskaitot Ebola vīrusu un AIDS. Šī iemesla dēļ tie ir noderīgi medicīniskajos pētījumos. Japānas makaki izmantoti arī neiroloģijas pētījumos, narkotiku testēšanā u.tml.
Japānas makaki ir populāra suga dzīvnieku uzvedības pētījumos jau kopš 20. gs. 40.–50. gadiem. Tā iemesls bija ne vien iespēja Japānas makakus pētīt uz vietas Japānā to dabiskajā vidē, bet arī tas, ka makaki bija viegli pievilināmi ar barību. Makaku apgādāšana ar barību radīja interesantas pārmaiņas makaku dzīvē un iespēju veikt to "kultūras" novērojumus. Labi pazīstams piemērs ir saldo kartupeļu piedāvāšana makaku grupai Košimā. Kad pētnieki piekrastē izlika saldo kartupeļu virknes, lai izvilinātu makakus pludmalē, viens no makakiem (mātīte vārdā Imo) sāka no saldajiem kartupeļiem nomazgāt smiltis ūdenī tā vietā, lai smiltis vienkārši noslaucītu ar ķepu kā pārējie makaki. Ar laiku šo uzvedību pārņēma arī pārējie grupas locekļi, un šis paņēmiens tika nodots no paaudzes paaudzē. Uzskatīja, ka šī uzvedība kļūst vēl sarežģītāka, makakiem sākot kartupeļus mazgāt sālsūdenī nevis saldūdenī – izteica minējumu, ka, lai uzlabotu garšu.
Vēl viena pētnieku reģistrēta interesanta Japānas makaku uzvedība, kurai nav atrasts cits pamatojums kā socializācija un darbība sava prieka pēc – ziemā Japānas makaki kalnos ķepās izveido sniega pikas, kuras pēc tam ripina pa sniegu, izveidojot sniega bumbas (kā ceļot sniegavīru).
Makaku ieradumi peldēties karstajos strautos ziemā un peldēšanās okeānā svelmainās vasaras dienās Japānā tiek izmantoti kā atrakcija tūristu piesaistei un izklaidēšanai.
1972. gadā 150 Japānas makaku grupa tika aizvesta uz Teksasu ASV. Bars labi iejutās, strauji savairojās (1989. gadā to skaits jau sasniedza 470) un sāka sagādāt nepatikšanas vietējiem iedzīvotājiem.
