Bebrs savulaik bija plaši izplatīts Eiropā un Āzijas ziemeļos. Tomēr 20. gs. sākumā pārmedīšana (gan gaļas un kažokādu, gan bebra dziedzeru ieguvei) un mitrāju platību samazināšanās bija dramatiski samazinājusi gan bebru skaitu, gan izplatības areālu. Lielākajā daļā Eiropas valstu bebru populācija bija samazinājusies jau Viduslaikos, bet tad bebri saglabājās muklājos un citās maz pieejamās vietās, līdz 17. gs. uzplauka dzelzs lamatas un precīzie šaujamieroči. 19. gs., kad piedevām tika nosusinātas lielas mitrāju platības, suga izzuda vēl arī valstīs, kurās līdz tam bija saglabājusies. 20. gs. sākumā Eiropā bija palikuši tikai nelieli kādreizējās populācijas fragmenti – Ronā (Francijā), Elbā (Vācijā), Nemunā un Dņepras baseinā (Baltkrievijā), Voroņežā (Krievijā) un Norvēģijas dienvidos, kopā ne vairāk kā 1200 bebru.
Aizsardzības pasākumi (sākot ar Norvēģijā jau 1845. gadā izsludināto bebru medību aizliegumu), dabiskā izplatīšanās un reintrodukcija ļāva bebram atgriezties lielākajā daļā tā agrākā areāla. Latvijā bebra reintrodukciju sāka 1927. gadā, kad no Norvēģijas ievestos divus bebru pārus izlaida Irbes pietekā Stendē, pēc tam 1935. gadā vienu pāri ielaida Gaujas pietekā Rauzā. Savukārt 1952. gadā no Voroņežas rezervāta apmaiņā ieveda piecus pārus melnās formas bebru. Vēlāk, sākot no 60. gadiem, Daugavas baseinā sākās strauja bebru ieceļošana no Baltkrievijas, Lielupes un Ventas baseinos – no Lietuvas, bet 70. gadu sākumā bebri parādījās Veļikajas baseina Zilupes un Ludzas upēs. 1975.–1979. gadā ap 100 vietējo bebru izlaisti citur Daugavas un Gaujas baseina upēs.
Pašlaik Eiropā ir vairākas strauji augošas bebru populācijas, kas plešas no Spānijas un Francijas līdz pat Krievijai, kā arī Skandināvijā un Somijas rietumos. 1998. gadā vērtēja, ka Eirāzijas bebra pasaules populācijā ir 430 000 dzīvnieku, 2002. gadā – vismaz 593 000, 2006. gadā – vismaz 639 000.
Galvenie draudi augošajai Eirāzijas bebru populācijai pašlaik ir mitrāju platību samazināšanās, hidroelektrostaciju būve un ūdens piesārņojums. Upēs un ezeros iepludinātie deterģenti (virsmas aktīvās vielas, kādas ir mazgāšanas līdzekļu sastāvā) kaitē bebriem, samazinot to vilnas ūdensnecaurlaidību.
Dažos rajonos strauji augošās bebru populācijas sāk nonākt konfliktā ar cilvēku, sākot sagādāt postu mežsaimniecībai un lauksaimniecībai. Bebru dambji var bloķēt upju satiksmi. Palielinās uz ceļiem bojā gājušo bebru skaits.
Par Eirāzijas bebra konkurentu var kļūt dažās Eiropas vietās introducētais Kanādas bebrs (Castor canadensis). Izteikta doma, ka abu sugu konkurencē Eiropas ziemeļos priekšrocības būtu Kanādas bebram, kamēr dienvidos – vietējai sugai. Introducēto Kanādas bebru populācijas Polijā un Austrijā acīmredzami tagad ir izzudušas, bet ūdenskrātuvē pie Parīzes – izvāktas. Pašlaik Kanādas bebri Eiropā saglabājušies tikai Somijā (kur populācija tiek kontrolēta, lai novērstu tās izplatīšanos uz rietumiem) un Krievijas ziemeļrietumos. Neapstāv iespēja, ka abas bebru sugas varētu krustoties – Kanādas bebram ir 40 hromosomas, bet Eirāzijas bebram – 48.
Aizsardzība
■ Iekļauts Bernes konvencijas III pielikumā kā aizsargājama dzīvnieku suga Eiropā.
■ Iekļauts Eiropas Savienības Sugu un biotopu direktīvas II un IV pielikumā kā suga, kuras aizsardzībai jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (II pielikums) un kam vajadzīga stingra aizsardzība (IV pielikums).
Dzīves vide un pielāgojumi
Bebru dzīve saistās ar ūdeni. Izmanto dažādas saldūdens ūdenskrātuves – upes, strautus, apūdeņošanas grāvjus, kanālus, vecupes, ezerus, muklājus. Priekšroka ir ūdenskrātuvēm, kuras apņem mežs (vītolu, apšu, papeļu, bērzu vai alkšņu audzes) un ir bagāta piekrastes un ūdensaugu veģetācija, bet var dzīvot arī kultūrainavā un pat piepilsētās un pilsētu centrā.
Bebrus mēdz dēvēt par "dzīvnieku valsts inženieriem", jo tie būvē sarežģītus dambjus, mājiņas un kanālus. Dambis bebram nodrošina dziļu lēni plūstoša ūdens baseinu, kurā var uzbūvēt mājiņu, kas būs pasargāta no sauszemes plēsoņām un kurai būvmateriāli viegli piepludināmi pa ūdeni.
Dambja pamatā var būt dūņas un akmeņi. Bebrs pievieno krūmus un baļķus, un uz baļķiem kā cementviela tiek klāti dubļi, akmeņi un slapji augi. Dambi būvē augstāku par ūdens līmeni. Šādu dambi turpmāk uztur un pastāvīgi pielabo daudzas bebru paaudzes. Ūdens uzpludinājums (bebru dīķis) var plesties daudzu hektāru platībā. Dambju vidējais garums ir 22,75 m, bet ir arī vairāk nekā 600 m gari bebru dambji. Viena bebru kolonija nereti uztur vairākus dambjus. Vienas bebru ģimenes apmetne aizņem vidēji 500–800 m garu ūdenskrātuves posmu.
Bebri parasti izveido kupolveidīgu, no zariem un dubļiem būvētu mājiņu, tā lielākoties ir dambja uzpludinātā ūdens apņemta. Tā var slieties 1–3 m virs ūdens, bet pamatnes diametrs var sasniegt 3–12 m. Mājiņā ir viena iekšējā midzeņa kamera – ap 1–2 m plata un 0,6–0,7 m augsta. Kameras grīda ir virs ūdens līmeņa, to izklāj ar sausiem augiem. Apkārtējās sienas var būt gandrīz 1 m biezas, bet virs kameras atrodas ventilācijas atvere. Zem ūdenskrātuves ziemas ledus līmeņa ierīkota viena vai vairākas izejas (un ūdens līmeņa uzturēšana dīķī ir vitāli nozīmīga, lai ieeja arvien atrastos zem ūdens un būtu sauszemes plēsoņām nepieejama). Tuneļi var būt sarežģīti un stiepties vairāk nekā 10 m no ieejas. Tuneļu platums – 0,3–0,4 m.
Lai uz dīķi pludinātu kokus, kā arī lai uzturētu dīķa ūdeni vajadzīgajā līmenī, bebri izbūvē arī kanālus. Kanāla galā ir vairākas takas, pa kurām bebri uz ūdeni atvelk koku stumbrus.
Resnākais konstatētais bebru nograuztais koks grauzuma vietā pārsniedzis 1 m diametrā, tomēr lielākā daļa bebru gāzto koku ir daudz tievāki. Novērots, kā divi bebri, strādājot uz maiņām, 4 stundu laikā nogāza 25 cm resnu apsi, bet 12 cm resnu apsi viens bebrs nogāza mazāk nekā pusstundā, savukārt 5–6 cm resnu koku nogāšana prasa vien dažas minūtes. Koku stumbrus sadala nogriežņos un kopā ar citiem augiem aizvelk vai aizstumj uz ūdeni. Novērots arī, ka bebri dažreiz pārvietojas uz pakaļkājām, "rokās" nesot žagaru kaudzi.
Labos apstākļos bebru blīvums var būt 3 kolonijas uz kvadrātkilometru, bet raksturīgāks blīvums ir 0,4–0,8.
Tie bebri, kas dzīvo pie ezeriem vai upēm, kas jau sākotnēji bijuši pietiekami dziļi un bez straumes, nebūvē ne dambjus, ne mājiņas, bet krastos izrok alas, kurās ierīko lielas migas.
Bebri ir aktīvi galvenokārt naktī, bet nereti sāk strādāt jau pēcpusdienā. Reti darbojas tālāk par 20 m no ūdens. Bebru teritorijas parasti ir pastāvīgas. Bebri ir aktīvi visa gada garumā, tomēr areāla ziemeļu daļā ziemā tie atstāj mājiņas tikai, lai dotos uz tuvējo barības glabātuvi. Pa ziemu tie var arī kļūt letarģiski un pārtikt no ķermeņa tauku rezervēm, bet īstā ziemas miegā nedodas.
Bebri uz sauszemes ir neveikli, toties lieliski peld un nirst un ir labi pielāgoti dzīvei ūdenī. Biezais kažoks ir praktiski ūdens necaurlaidīgs un uztur ķermeni sausu un siltu. Peldēt palīdz lielās pakaļkāju pēdas ar peldplēvēm, stūrēt – plakanā aste. Bebram ienirstot, tā nāsis un ausis noslēdzas, bet acis sargā caurspīdīga plēve. Bebrs parasti zem ūdens paliek 4–5 minūtes, bet var ienirt arī uz 15 minūtēm. Bebrs spēj arī grauzt zem ūdens.
Bebra priekšzobus klāj cietas emaljas kārta, un tie dilst lēnāk par pārējiem zobiem. Bebra priekšzobi aug visu mūžu, tāpēc nepieciešams pastāvīgi grauzt, lai zobi diltu.
Bebriem ir svarīga loma ekosistēmās. Ar savu darbību tie sagādā dzīves vidi daudzām citām dzīvnieku un augu sugām.
Barība un barošanās
Bebrs ir augēdājs, kas pārtikā izmanto ap 300 dažādu augu, bet t.sk. reģistrēti tikai 21 sugas kokaugi. Pārtiek no lapkoku un krūmu mizas, kambija kārtas, zariem, lapām un saknēm. Barībā izmanto kārklus, vītolus, apses, lazdas. Neēd ozolus – tos izmanto tikai būvniecībā. Ēd dažādas ūdens augu daļas (sevišķi ūdensliliju jaunos dzinumus, lēpes, kosas, niedres, meldrus, vilkvālītes) un piekrastes augus (vīgriezes, puplakšus, purenes, cūkaušus, anemones, nātres). Bebri nespēj aizsniegt augstāk kokā esošos zarus un pumpurus. To atrisina, kokus nogāžot.
Bebri ik dienas uzņem barību 20% apjomā salīdzinot ar savu ķermeņa masu. Bebra norīto barību sašķeļ tā barības traktā esošie mikroorganismi, pārstrādājot to bakteriālajās olbaltumvielās, kuras bebra organisms spēj uzņemt. Ja barība krasi mainītos, mikroorganismi nespētu uzreiz pārorientēties uz jauno barību.
Ziemas barībai zem ūdens noenkuro apšu un kārklu zarus. Ziemas barības krātuves var sasniegt 20–80 m³.
Sabiedriskā uzvedība
Bebru kolonijās ietilpst 4–12, visbiežāk 4–5 dzīvnieki – galvenokārt pieaugušais pāris kopā ar divu pēdējo gadu mazuļiem. Mātīte ģimenē ir dominējošā. Ģimenes grupas teritorija ir 0,3–3 km garš upes vai krasta līnijas posms.
Vairošanās un dzīves cikls
Bebri ir monogāmi – pāris dzīvo kopā līdz pat brīdim, kad kāds no abiem aiziet bojā.
Bebriem ir viena vairošanās sezona gadā. Pārošanās parasti notiek janvārī–februārī, mazuļi dzimst aprīlī–jūnijā. Grūsnība ilgst 100–110 dienas (3,5 mēnešus). Metienā ir 1–9 mazuļi, bet visbiežāk 2–4. Tikko dzimis mazulis sver 230–630 g, ir klāts ar kažoku un redzīgs. Zīdīšana turpinās ilgāk par 3 mēnešiem, bet cieto barību mazuļi sāk nomēģināt jau dažu nedēļu vecumā. Mazuļi vēl 1–2 nedēļas paliek mājiņā, un mātei tos jāspiež pirmoreiz ieiet ūdenī. Jaunajiem bebriem nereti ir grūtības pārejā no mātes piena uz mizas ēšanu, un daudzi šo periodu nepārdzīvo. Ja veiksmīgi pārdzīvo, tad turpmākajā dzīvē daudz apdraudējuma viņus vairs negaida.
Bebru mazuļu attīstība: aprīlī–maijā tikko dzimuši bebrēni sver vidēji 0,4–0,5 kg, rudenī tie ir sasnieguši jau 3–6 kg, gada vecumā – 9–10 kg, divu gadu vecumā – 10–12 kg.
Dzimumgatavību sasniedz 1,5–2 gadu vecumā, un vecāki šajā laikā jaunos bebrus padzen no kolonijas. Jauno dzīvnieku izplatība parasti nepārsniedz 16 km (gaisa līnijā), tālākais reģistrētais jauno dzīvnieku izplatīšanās attālums no dzimtās vietas ir 110 km.
Eirāzijas bebru mātītēm ir četri zīdekļi.
Bebru vidējais dzīves ilgums savvaļā ir ap 10 gadiem, bet var sasniegt 17–24 gadu vecumu. Nebrīvē nodzīvo pat 35–50 gadus.
Dažādi fakti
Eirāzijas bebra svars ir vidēji 18 kg. Lielākais reģistrētais īpatnis svēris 31,7 kg.
Eirāzijas bebriem variē kažoka krāsa. Kopumā 66% bebru kažoks ir bāli brūns līdz smilškrāsas, 20% – sarkanbrūns, 8% – brūns, 4% – melns. Kažoka krāsa variē ģeogrāfiski – gaišā kastaņu/rūsas krāsa ir raksturīgākā Baltkrievijā, Krievijā Sožas baseinā ir melnbrūni bebri, bet Voroņežas rezervātā – gan brūni, gan melnbrūni apmēram vienādā proporcijā.
Galvenie dabiskie ienaidnieki – vilks un lūsis, bet mazuļus apdraud lapsa un jenotsuns, un, iespējams, arī ūdrs un dažas citas sīko plēsēju sugas. Barības konkurenti – alnis, daļēji arī staltbriedis, stirna un zaķi, kas labprāt barojas ar bebru nogāzto lapkoku zariem un mizu.
Bebra pakaļkāju otrajiem pirkstiem ir specializēti nagi, ko izmanto kažoka ķemmēšanai un sakopšanai.
Plakanās astes sitiens pa ūdeni ir brīdinājuma signāls pārējiem – bebrs, pamanot briesmas, ienirstot vienkārši iesit ar asti pa ūdeni. Kad nekādas briesmas nedraud, bebrs ienirst ļoti klusi.
Abu dzimumu bebriem ir "bebru dziedzeri" – pāris anālo dziedzeru, kas izdala spēcīgi pēc muskusa smakojošu vielu – kastorīnu jeb "kastoreumu", ar kura palīdzību bebri iezīmē savu teritoriju. Modernajā medicīnā kastorīnu lieto maz, bet kaltēti bebra dziedzeri arvien ir vērtīgāki nekā visa kažokāda. Līdz 18. gs. bebra dziedzeri izmantoja dažādu kaišu ārstēšanā – galvassāpju, drudža un histērijas remdēšanai. Romieši ticēja, ka kastorīna degšanas dūmi izraisa abortu, Paracelzs uzskatīja, ka kastorīns palīdz epilepsijas ārstēšanā, savukārt Viduslaiku biškopji ar tā palīdzību palielināja medus produkciju.
Mūsdienās bebra dziedzeri izmanto parfimērijā. Tas izmantots tādu smaržu ražošanā kā "Emeraude", "Cuir de Russie", "Magie Noire", "Lancôme Caractère", "Hechter Madame", "Carven", "Givenchy III", "Shalimar" u.c. Nelielā koncentrācijā kastorīnu izmanto arī cigarešu rūpniecībā, uzlabojot cigarešu garšu un smaržu.
Bebrs ir arī vērtīgs kažokādu dzīvnieks. Bebri kažokādu ieguvei audzēti arī fermās.
