Alnis izplatīts abos ziemeļu puslodes kontinentos – Eirāzijā un Ziemeļamerikā. Tas sastopams ASV (Aļaskā), Baltkrievijā, Čehijā, Horvātijā, Igaunijā, Kanādā, Kazahstānā, Krievijā, Ķīnā, Latvijā, Lietuvā, Moldovā, Mongolijā, Norvēģijā, Polijā, Rumānijā, Slovākijā, Somijā, Ukrainā, Ungārijā, Vācijā un Zviedrijā. Pašlaik skaits palielinās. Galvenie apdraudējuma faktori mūsdienās ir pārmaiņas dzīves vidē – mežu izciršana un lauksaimniecības platību palielināšana.
Aizsardzība
■ Iekļauts Bernes konvencijas III pielikumā kā aizsargājama dzīvnieku suga Eiropā, kura ir komerciāli izmantojama, bet kuras izmantošanas nosacījumi (medību termiņi, ieguves apjomi u.c.) jānosaka konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
Dzīves vide un pielāgojumi
Alnis apdzīvo dažādus skujkoku un lapkoku mežu biotopus. Tas sastopams ne vien taigā, bet tālāk ziemeļos pielāgojies dzīvei tundrā un dienvidos – mežastepē, kā arī sadzīvo ar cilvēku kultūrainavā, kamēr vien tuvumā ir arī mežs. Kalnos sastopams līdz 2500 m augstumā virs jūras līmeņa (Altaja kalnos Āzijā; Eiropā – līdz 1500 m augstumā).
Aļņi visvairāk izplatīti mežu rajonos, kur sezonāli ir sniega sega. Vislabāk patīk meži ar jaunaudzēm un krūmājiem, klajumiem un aizaugušiem izcirtumiem, ezeriem un upēm, dažādiem mitrājiem un staignājiem. Visizcilāk, ja aļņa teritorijā ir slapjas vietas, kur aug daudz apšu un vītolu – ļoti iecienīta barība.
Alnis parasti pa mežu staigā uzmanīgi un klusi. Garās kājas un nagi ļauj tam vienādi labi pārvietoties dziļā sniegā, mitrājos un dīķos. Ja jāskrien, var sasniegt ātrumu 56 km/h. Ļoti labi peld. Vasaras svelmē atvēsinās meža ēnā un ūdenskrātuvēs. Brienot pa ezeriem, barojas ar augiem un dažreiz pat pilnībā iegremdējas ūdenī, lai aizsniegtu ūdens augu stublājus un saknes ūdenskrātuves dibenā.
Aktīvs visu dienu un nakti, bet visvairāk – rītausmā un jo sevišķi vakara krēslā.
Aļņa redze nav sevišķi laba, toties ir izcila oža un dzirde.
Barība un barošanās
Alnis pārtiek no augiem, barībā reģistrētas 30 koku un ap 60 zālaugu un pundurkrūmu sugas. Atkarībā no sezonas, alnis patērē 10–40 kg barības dienā.
Alnis pavasarī–vasarā ēd lapkoku un krūmu lapas un jaunos dzinumus. Sevišķi iecienītas ir bērzu, ošu un vītolu lapas. Ēd arī pundurkrūmus (mellenes, brūklenes un viršus), zālaugus un ūdens augus.
Rudenī–ziemā par pamatbarību kļūst šo pašu koku un krūmu zariņi un miza, kā arī egļu un kadiķu zari. Latvijā galvenās barības sugas ziemā ir priede, apse un kārkli. Cik iespējams, ēd zālaugus un jo sevišķi pundurkrūmus, kuriem piekļūst, ar priekškājām atkasot sniegu.
Sienu alnis neēd.
Daļā areāla alnis ar saviem ēšanas paradumiem var kļūt par mežsaimniecības un lauksaimniecības kaitnieku. Kur aļņi savairojušies, tie rada postu priežu un apšu jaunaudzēm, ja tās kļūst par galveno barošanās vietu ziemā. Var kaitēt arī vecākām audzēm, koku stumbriem noplēšot mizu. Mēdz bojāt arī labības laukus un augļu dārzus.
Alnis pamatā ir nometnieks, tomēr daudzviet areālā raksturīgas sezonālas migrācijas, pārvietojoties uz rajoniem ar labākajām barošanās iespējām. Ziemeļamerikā reģistrētas šādas migrācijas 180 km attālumā, Eiropas ziemeļaustrumos – 300 km.
Sabiedriskā uzvedība
Aļņi ir galvenokārt vientuļnieki, bet rudens beigās–ziemā piemērotās vietās var salasīties lielākā skaitā. Vienīgās īstās grupas ir ģimeņu grupas, ko veido māte ar saviem pēcnācējiem.
Vairošanās un dzīves cikls
Aļņu riesta laiks ir augustā–oktobrī, Latvijā – augusta beigās–septembra beigās. Spēcīgākie tēviņi iezīmē un aizsargā 100–200 ha lielas riesta teritorijas. Tēviņi veic riesta demonstrējumus un cīnās ar sāncenšiem, lielākoties grūstoties ar ragiem, retos gadījumos notiek īsti nopietnas riesta cīņas. Notikumos aktīvi piedalās arī mātītes, kas arī bauro, cenšas piesaistīt tēviņus un agresīvi izturas pret citām mātītēm. Tēviņš riesta laikā turas kopā un pārojas ar vairākām mātītēm pēc kārtas, parasti vienlaikus ar vienu, retāk izveido harēmu ar 2–3 mātītēm.
Mātītes ir sezonāli poliestrālas, estrusa cikls ir 20–22 dienas, estruss ilgst mazāk nekā 24 stundas.
Grūsnība ilgst 226–264 dienas (ap 8 mēnešiem), un mazuļi dzimst nākamā gada pavasarī, Latvijā – maijā– jūnija sākumā. Visbiežāk dzimst viens mazulis, nereti divi, retāk – trīs mazuļi, ļoti retos gadījumos – četri. Māte par mazuļiem rūpējas viena pati.
Mazulis piedzimstot sver 11–16 kg. Pēc 2–3 nedēļām tas spēj šķīt barību un sekot mātei. Ar mātes pienu tas barojas 3–4 mēnešus. Jaunais alnis pie mātes paliek līdz nākamā gada pavasarim. Tas tiek padzīts, kad mātei piedzimst nākošais alnēns, bet vēlāk var atkal pievienoties ģimenei uz dažiem mēnešiem.
Abu dzimumu aļņi fizioloģiski spēj pāroties dzīves 2. gadā. Jaunās mātītes tā bieži arī dara un turpmāk dzemdē ik gadu līdz aptuveni 18 gadu vecumam, bet maksimālais vairošanās potenciāls tām ir 4–12 gadu vecumā. Lielākā daļa tēviņu dzimumgatavību sasniedz dzīves 3. gadā, bet briedums ir 5–10 gadu vecumā.
Dzīves ilgums 18–20 gadi, maksimālais zināmais dzīves ilgums – 27 gadi.
Aļņu populācijas pagātnē un mūsdienās
Aļņi izplatīti milzīgā areālā ziemeļu puslodē, taču to izplatībā un skaitā gadsimtu gaitā bijuši gan lieli kāpumi, gan kritumi.
Beidzoties ledus laikmetam, alnis izplatījās Eirāzijā un vēlāk arī Ziemeļamerikā. Amerikā tas ienāca pirms 11–14 tūkstošiem gadu – laikos, kad vēl pastāvēja t.s. "Beringa tilts" – dabisks sauszemes posms starp kontinentiem, kuru vēlāk klimata pārmaiņu ietekmē applūdināja okeāns.
Aļņus daudz medīja visā areālā. XIII gs. alnis bija izzudis lielākajā daļā Rietumeiropas (saglabājies tikai Skandināvijā). XIX gs. sākumā aļņu vairs nebija Kaukāzā, un areāla dienvidu robeža atkāpās arvien tālāk uz ziemeļiem. XIX gs. beigās aļņi izzuda ASV (izņemot Aļasku).\
XX gs. sugas aizsardzības un menedžmenta pasākumu rezultātā aļņu skaits pieauga un areāls atkal paplašinājās.
ASV nelielas populācijas atkal izveidojušās Jaunanglijā, Lielo ezeru reģionā un Klinšu kalnos. Kanādā no XIX gs. vidus pieauga aļņu izplatība Britu Kolumbijā, pie tam netieši – cilvēka darbības ietekmē. Mežu izciršana un ugunsgrēki aļņiem sagādāja daudzveidīgāku barību ataugās. Tiekot izcirstiem boreālajiem mežiem, alnis sāka "kolonizēt" mērenās joslas lietusmežus Britu Kolumbijas Klusā okeāna piekrastē, apgūstot jaunus biotopus.
Pēdējos 50 gados aļņu izplatība palielinās arī Eiropā. Vērtē, ka sevišķi straujo aļņu skaitu pieaugumu Skandināvijā veicinājusi dabiskās taigas izciršana un sekundārā meža ataugšana tās vietā, sagādājot aļņiem izcilus barības resursus. 1965. gadā pēc 150 gadu starplaika aļņi atkal atgriezās arī Kaukāzā.
Latvijā 1923. gadā bija palikuši tikai ap 100 aļņu, un Otrā pasaules kara laikā tie tika gandrīz pilnībā iznīcināti. XX gs. 50.–60. gados aļņu skaits Latvijā strauji atjaunojās.
Alnis ir nozīmīgs medību dzīvnieks. Tāpat kā pirms vairākiem gadsimtiem, izmanto aļņu gaļu, ādu (zamša izgatavošanai) un ragus (dažādu izstrādājumu un suvenīru izgatavošanai). Alnis ir iecienīts sporta medībās, lielāko tēviņu ragi ir izcilas medību trofejas. Mūsdienās medības notiek ierobežoti, ar licencēm.
Kas var ietekmēt aļņu populācijas?
■ Lielie plēsoņas – Latvijas apstākļos alni var apdraudēt tikai vilks un lācis. Vilku blīvuma palielināšanās aļņiem varētu būt bīstama, ja vienlaikus ir ziemas ar dziļu sniegu.
■ Klimata apstākļi – bieza sniega sega ziemā. Īstenībā dziļa sniega apstākļos aļņiem vairāk par plēsoņām kaitē apgrūtināta barības iegūšana un konkurence uz to. Kaitē arī bargas ziemas, jo nākošajā pavasarī dzimst mazāk mazuļu.
■ Parazīti – Ziemeļamerikā aļņi var invadēties ar baltastes briežu (Odocoileus virginianus) pārnēsāto tārpu – nematodi Parelaphostrongylus tenuis, kas parazitē nervu sistēmā. Tas draud rajonos, kur dzīvo gan aļņi, gan baltastes brieži. Nematožu kāpurus tiek izvadīti ar fekālijām, un tie nonāk starpsaimniekā – gliemjos – kurus alnis var apēst, barojoties ar augiem. Bet nav pierādījumu, ka aļņu populācijas reāli samazinātos šī parazīta dēļ.
Labos apstākļos aļņu populācija var palielināties par 20–25% gadā. Ja nebūtu plēsēju un mērena medību sloga, aļņu pārmērīgas savairošanās sekas būtu biotopu degradācija un dažādas ar pārmērīgu blīvumu saistītas problēmas pašā populācijā.
Dažādi fakti
Alnis ir lielākais briežu dzimtas dzīvnieks. Ķermeņa garums (ieskaitot galvu) ir 2,40–3,00 m, astes garums 5–12 cm, augstums plecā 1,40–2,35 m. Svars – 200–825 kg.
Ragi ir tikai tēviņiem. To izaudzēšana aizņem dažus mēnešus, un tos met ik gadus. Aļņu tēviņiem spēka gados ragi sver 20–23 kg.
Aļņu priekškājas ir garākas par pakaļkājām.
Aļņi tikuši arī domesticēti. Tas darīts jau Krievijas Impērijas laikos. Arī PSRS bija aļņu fermas, kur tos audzēja gaļas un piena ieguvei un pat izmantoja ratu vilkšanai.
Informācijas avoti
Hundertmark K. 2016. Alces alces. The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T56003281A22157381. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-1.RLTS.T56003281A22157381.en. Accessed on 23 July 2017.
Nowak R.M. 1991. Genus Alces – Moose (North American term), or Elk (European term). – Walker's Mammals of the World. 5th Edition. Volume II: 1393–1396. Baltimore & London: The Johns Hopkins University Press.
Tauriņš E. 1982. Latvijas zīdītājdzīvnieki. Rīga: Zvaigzne. 255 lpp. (Alnis – 232–238 lpp.).
