Āfrikas lauva

Aizsardzība

• 1996. gadā lauva iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā kā jutīga suga (VU – Vulnerable).
• Āfrikas lauvam (Panthera leo) izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme), to koordinē Givskudas zoodārzs Dānijā.
• Lauva iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.

Dzīves vide un pielāgojumi

Lauvām vispiemērotākā vide ir savannas, kur ir pietiekami savvaļas zālēdāju lauvu barībai. Svarīgi arī, lai būtu pietiekami akāciju, kas nodrošina paēnu atpūtai un slēptuvēm. Šajos optimālajos biotopos lauvas ir otrais biežāk sastopamais plēsoņa aiz plankumainajām hiēnām. Kopumā lauvas piemērojušies dzīvot visdažādākajos biotopos – tie nav sastopami vienīgi tropu lietus mežos un smilšu tuksnesī. Dzīvo mežainās, krūmainās, kalnainās un pustuksneša teritorijās. Novēroti arī kalnos vairāk nekā 4000 m augstumā virs jūras līmeņa.

Lielāko daļu laika lauvas pavada atpūšoties un ir neaktīvi 20 stundas dienā.

Barība un barošanās

Lauvas bieži nogalina medījumus, kas lielāki par pašiem. Izskatīgajiem lauvu tēviņiem medīt ir grūtāk nekā mātītēm, jo viņi ir pārāk uzkrītoši, un praida mātītes ir tās, kas galvenokārt nodarbojas ar medībām. Tēviņi mēdz praidam pievienoties, kad tiek medīts kāds liels dzīvnieks – piemēram, bifelis, vai žirafe. Tēviņiem, kas reti paši sagādājuši medījumu, tas netraucē pie barības agresīvi konkurēt ar mātītēm.

Lauvas parasti medī koordinētās grupās. Lai gan lauvenes skrienot var sasniegt 60 km/h, šādu ātrumu tās spēj uzturēt tikai neilgu brīdi. Tāpēc pirms uzbrukuma jānonāk pēc iespējas tuvāk medījumam. Visbiežāk medību sekmes nodrošina uzbrukumi no aizsega vai naktī. Lauvas piezogas apmēram 30 m attālumā vai vēl tuvāk. Lauvenes uzbrūk puslokā, mērķis ir upuri sasniegt ātrā uzbrukumā. Medījumu parasti nožņaudz, bet sīkus dzīvniekus nogalina ar ķepas cirtienu.

Āfrikas lauvas pārtiek no visiem teritorijā sastopamajiem vidējiem un lielajiem pārnadžiem un nepārnadžiem (visbiežāk – 190–550 kg smagiem) – gnu, zebrām, citi medījumi – Tompsona gazeles, impalas, kārpu cūkas. Praidiem ir savi iecienītie medījumi. Ir praidi, kas specializējušies uz bifeļu vai žirafu medīšanu. Namībijā okeāna piekrastē dzīvojošie lauvas pārtiek galvenokārt no roņiem. Botsvanā Savuti upes baseinā lauvas netipiski specializējušies medīt ziloņus. To skaidro ar to, ka bada apstākļos lauvas sākuši medīt zilonēnus, pamazām pārgājuši uz pusaudžiem, līdz sākuši uzbrukt pieaugušiem ziloņiem, darot to naktī, kad zilonis slikti redz.

Medības grupā paaugstina medību sekmes. Pētījumos Serengeti atklājies, ka vientuļiem lauvām medību sekmes ir 17% gadījumu, kamēr grupām – 30%. Savukārt tie lauvas, kas nespēj noķert lielu medījumu, barojas ar putniem, grauzējiem, zivīm, strausu olām, abiniekiem un rāpuļiem.

Lauvas bieži ēd kritušus, mirstošus vai citu plēsoņu nomedītus dzīvniekus – tos sameklē, vadoties pēc hiēnu un grifu aktivitātes. Virs savannas riņķojošie grifi labi parāda, kur pieejama gaļa.

Lauva vienā paņēmienā var apēst 30 kg barības. Ja nav iespējams apēst visu medījumu, lauva dažas stundas atpūtīsies, tad ēdīs atkal. Barības prasības – pieaugušai lauvenei jāpatērē 5 kg, tēviņam – 7 kg dienā.

Pie iespējas lauvas regulāri dzer ūdeni, bet spēj izdzīvot arī ļoti sausā vidē, organismam vajadzīgo šķidrumu uzņemt no medījuma un pat augiem (piemēram, savvaļas melonēm Kalahari tuksnesī).

Lauvas spēj nogalināt tādus plēsējus kā leopardi, gepardi, hiēnas un hiēnsuņi, bet, atšķirībā no vairākuma savvaļas kaķu, savus konkurentus pēc nogalināšanas reti ņemas ēst.

Ļoti interesantas ir lauvu un plankumaino hiēnu attiecības. Abas sugas ir barības ķēdes augšdaļā un, dzīvojot vienā teritorijā, savā starpā konkurē, jo barojas ar tām pašām medījuma sugām. Rezultāts ir pastāvīgas sadursmes, mēģinot savstarpēji atkarot otra medījumus. Tipisks uzskats ir, ka hiēnas pārtiek no lauvu medījuma pārpalikumiem, bet patiesībā nereti notiek pretējais – lauvas padzen hiēnas no viņu medījuma. Tomēr barības dalīšana vēl nav pats sarežģītākais lauvu un hiēnu attiecībās. Dzīvniekiem parasti ir raksturīgi savas teritorijas robežas iezīmēt un apsargāt tikai pret savas sugas citiem īpatņiem. Hiēnas un lauvas šajā ziņā ir izņēmums – tie iezīmē robežas savā starpā tieši tāpat kā pret savas sugas konkurentiem. Sevišķi agresīvi pret hiēnām ir lauvu tēviņi, kas nereti uzbrūk hiēnām un tās nogalina (pēc tam neēdot). Savukārt hiēnas ir galvenie lauvēnu mednieki.

Lauvas dara pāri leopardiem un gepardiem, nolaupot to medījumu un pie izdevības nogalinot gan mazuļus, gan pat pieaugušus dzīvniekus. Sadursmē ar lauvām gepardam ir 50% iespēja zaudēt medījumu. Lauvas ir galvenie gepardu mazuļu nogalinātāji – plēsoņu uzbrukumos dzīves pirmajās nedēļās tiek zaudēti 90% mazuļu. Gepardi no lauvu radītām problēmām izvairās, medījot citā dienas laikā un slēpjot mazuļus biezā krūmājā. Arī leopardi pielieto šādu taktiku, pie tam tiem ir iespēja kāpt kokos un to izmantot medījuma un mazuļu pasargāšanai. Tiesa, lauvenēm reizēm izdodas tikt kokā un noķeksēt leoparda medījumu. Lauvas dominē arī pār hiēnsuņiem, ne vien atņemot to medījumu, bet arī medījot gan hiēnsuņu mazuļus, gan pieaugušos (pēdējos gan noķer reti).

Vienīgais dzīvnieks (neskaitot cilvēku), kas var apdraudēt lauvu, ir Nīlas krokodils. Atkarībā no krokodila lieluma, medījumu otram atņems vai nu lauva, vai krokodils. Lauvas ir nogalinājuši uz sauszemes izklīdušus krokodilus, bet savukārt krituši tiem par upuri, ieejot ūdenī.

Cilvēki bieži baidās no lauvu uzbrukumiem, bet lielākajā daļā gadījumu lauvas reālas problēmas nerada. Austrumāfrikā lauvas vēsturiski ir sadzīvojuši ar masajiem un to liellopiem. Ja medījumam pietiek savvaļas dzīvnieku, lauvas lopiem neuzbrūk. Tāpat, pamanījis ar cilvēku, lauva parasti dodas pretējā virzienā.

Ir daudzi labi aprakstīti cilvēkēdāju lauvu uzbrukumi. 1898. gadā Kenijas–Ugandas dzelzceļa būves laikā 9 mēnešos, kamēr tika būvēts dzelzceļa tilts pār Cavo upi Kenijā, divi lauvas nogalinājuši 135 būvdarbu strādniekus (sīkāk par šiem notikumiem var lasīt Rika Ridžveja grāmatā “Kilimandžāro ēnā”, kas 2001. gadā latviski izdota izdevniecībā “AGB”). Mazāk zināmi (atšķirībā no Cavo notikumiem, par to nav uzrakstītas grāmatas) ir notikumi 1932.–1947. gadā Tanzānijā, kur Nģombē viens lauvu praids trīs paaudžu gaitā nogalinājis 1500 cilvēku.

Daudzos cilvēkēdāju lauvu uzbrukumu gadījumos pēc šo dzīvnieku nomedīšanas atklājies, ka lauvām bijuši bojāti zobi un pastāvīgais sāpju radītais stress acīmredzot spiedis dzīvniekus uzbrukt cilvēkiem – tāpat arī citos gadījumos, kad plēsoņa ir slims vai savainots. Tomēr ne visi pētnieki piekrīt šai teorijai. Kad cilvēka darbības dēļ izmainījusies dzīves vide un samazinājies medījuma daudzums, lauvas biežāk ieklīst cilvēka apdzīvotajās vietās (kur pieejami krituši mājlopi), rodas konflikti un veidojas potenciālie “problēmu lauvas”, kas uzbrūk cilvēkiem.

Sabiedriskā uzvedība

Lauvas ir vissabiedriskākie no savvaļas kaķiem – radniecīgas mātītes veido grupas – praidus, savukārt tām neradnieciski tēviņi veido “koalīcijas”, lai iekarotu sev praidu. Šādas koalīcijas nereti veido brāļi. Lauvu tēviņš kļūst konkurēt spējīgs 2,5 gadu vecumā. Divu tēviņu koalīcija parasti spēj uzturēt praidu ne ilgāk kā 2,5 gadus – pietekami ilgi, lai praida mātītēm izaugtu vien “komplekts” šo tēviņu pēcnācēju. 3–4 tēviņu koalīcija spēj valdīt praidu ilgāk nekā 3 gadus.

Praidā parasti ir 4–6 pieaugušie lauvas (mātītes un tēviņi), bet skaits var sasniegt arī 40.

Praidā mātītēm nav savstarpējas hierarhijas un dominances nostiprināšanas uzvedības. Tas acīmredzami atvieglo mazuļu “komunālo” audzēšanu. Viena praida mātītes nereti apmēram vienā laikā dzemdē lauvēnus un zīda cita citas mazuļus. Šādos apstākļos samazinās lauvēnu mirstība.

Vairošanās un dzīves cikls

Lauvas ir poligāmi, un vairošanās notiek cauru gadu. Mātītes parasti dzemdē ik otro gadu. Tomēr, gadījumos, ja lauvēni gājuši bojā (visbiežāk – ieklīduša lauvu tēviņa nogalināti), mātīte atkal sāks meklēties un laidīs pasaulē nākošo metienu.

Grūsnība ilgst 3,5 mēnešus. Metienā ir 1–6 mazuļi, parasti 3. Lauvēnu svars piedzimstot ir 1,2–2,1 kg.

11. dienā lauvēniem atveras acis, 15. dienā tie spēj piecelties kājās un sāk staigāt, mēneša vecumā sāk skraidīt. Lauvene mazuļus tur paslēptuvē, līdz tie sasniedz apmēram 2 mēnešu vecumu. Līdz 3 mēnešu vecumam lauvēniem ir brūni raibumi uz pelēcīgāka kažociņa. Ar mātes pienu lauvēni barojas 6–10 mēnešus, tomēr arī vēl turpmāk ir atkarīgi no pieaugušajiem, līdz sasniedz vismaz 16 mēnešu vecumu.

Kad mazuļi sasnieguši 5–7 mēnešus, tos bieži atstāj vienus. Šis ir sevišķi bīstams laiks, kad lauvēni var krist par upuri dažādiem plēsoņām, visbiežāk – hiēnām, šakāļiem, leopardiem, cīnītājērgļiem un čūskām. Pat bifeļi, saoduši lauvēnu smaku, nereti iebrien biezoknī, kur lauvēni paslēpti, un sabradā tos. 80% lauvēnu nesasniedz 2 gadu vecumu. Tomēr lauvēnu galvenais apdraudējums ir tas, ka tos var nogalināt svešs pieaugušais tēviņš, kad pārņem praidu. Šīs nežēlības jēga, iespējams, ir tā, ka lauvenes nesāks meklēties, kamēr aprūpē mazuļus, t.i., tēviņam kavējas iespēja atstāt pēcnācējus. Lai arī tēvi tiešā mazuļu aprūpē nepiedalās, tiem ir svarīga loma lauvēnu pasargāšanā no svešiem lauvām. Kamēr praidam ir savs galva, kurš neļauj praidu pārņemt citam tēviņam, paša pēcnācēji ir drošībā.

Lauvu mātītēm ir 4 zīdekļi.

Mātītes dzimumgatavību sasniedz 4 gadu vecumā, tēviņi – 5 gados.

Lauvu mātītes dzīvo ilgāk nekā tēviņi. Tēviņi spēka gados ir 5–9 gadu vecumā, bet retais nodzīvo ilgāk par 10 gadiem. Tikai daži tēviņi savvaļā sasniedz 16 gadu vecumu, kamēr mātīšu normālais dzīves ilgums ir 15–16 gadi. Serengeti lauvu mātītes dzīvo pat līdz 18 gadiem. Pieaugušiem lauvām nav dabisko ienaidnieku, tos vairāk apdraud cilvēks, bads un citu lauvu uzbrukumi.

Nebrīvē lauvas var nodzīvot vairāk nekā 20 gadus. Ilgdzīvotāja bija arī Rīgas zoodārza lauvene Ponta (dzimusi 1985. gadā Lisabonas zoodārzā), kas nodzīvoja 24 gadus un 10 mēnešus.

Dažādi fakti

Lauvas ir vienīgie kaķu dzimtas pārstāvji, kam ir izteikts dzimumu dimorfisms – tēviņi un mātītes izskatās uzkrītoši atšķirīgi. Lauvu tēviņu krēpes var būt dažādā krāsā – no gaišas līdz melnai. Lauvam novecojot, krēpes kļūst tumšākas.

Jaunie lauvu tēviņi sāk rēkt apmēram gada vecumā, mātītes – nedaudz pēc tam. Tēviņi rēc gan skaļāk, gan zemākā tembrā nekā mātītes. Rēkšana kalpo praida teritorijas pasludināšanai, saziņai ar citiem praida locekļiem un agresijas izrādīšanai pret svešiem lauvām. Lauvas rēc arī korī.

Lauvas ir cits no cita vizuāli atšķirami pēc ūsu punktu skaita un izvietojuma, kas katram dzīvniekam ir individuāls. Pētnieki identifikācijai izmanto ūsu punktu skaitu un izvietojumu augšējā rindā.
Nebrīvē notikusi lauvu un tīģeru krustošanās – visbiežāk ar Amūras un Bengālijas tīģeriem (lauvas tēviņa un tīģeru mātītes pēcnācēji – tēviņi ir neauglīgi, mātītes nereti auglīgas). Lauvas krustoti arī ar leopardiem un jaguāriem. Tagad zoodārzos savvaļas dzīvnieku sugu hibrīdu veidošana ir nepieņemama, uzmanība tiek veltīta apdraudēto sugu un pasugu tīrības uzturēšanai. Hibrīdus arvien vairo privātās zvērnīcās un zoodārzos Ķīnā.

Baltie lauvas nav ne lauvu pasuga, ne arī albīnisma izpausme, bet ģenētiski noteikta krāsu morfa – leicisms, kas izpaužas, krāsojumam esot bālākam, bet, atšķirībā no īstā albīnisma (kas ir visu pigmentu trūkums), pigmentācija citādi ir normāla un dzīvnieka acis nav sarkanas. Neparasto krēmveidīgo kažoka krāsu nosaka recesīvs gēns. Simtiem gadu nostāstus par baltajiem lauvām savvaļā uzskatīja par leģendu, līdz 1975. gadā Timbavati medību rezervātā atrada baltu lauvēnu metienu.

Toties melānismu lauvām nenovēro atšķirībā no leopardiem un jaguāriem, kam ir melnās formas (“melnās panteras”)