Svītrainā pūce izplatīta Eiropas, Āzijas un Ziemeļamerikas ziemeļos. Eiropā ir ap 13% no sugas areāla. Uzskata, ka populācija ir stabila. Svītraino pūci visvairāk apdraud ligzdošanai nepieciešamo dobo koku nociršana, vēsturiski skaits samazinājās arī vajāšanas dēļ.
Svītrainā pūce atkarīga no medījuma populācijām, un līdz ar sīko grauzēju skaita svārstībām (bieži vien 4 gadu ciklos) novērojamas arī svītraino pūču skaita viļņveidīgas svārstības.
Svītrainā pūce savulaik Latvijā ligzdojusi – XIX gs. beigās pie Rūjienas un Valmieras. Mūsdienās tikai reta ieceļotāja un ziemotāja. Interesanti, ka 2017./2018. gada ziemā bija novērojama ievērojama sugas invāzija – Latvijā dažādās vietās tika novērotas 17 svītrainās pūces, dažas no tām uz vietas uzturējās pat ilgāk par mēnesi.
Aizsardzība
■ Iekļauta Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
■ Iekļauta Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga Eiropā, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
■ Iekļauta Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (jeb Putnu direktīvas) I pielikumā kā suga, kurai jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi (jāveido īpaši aizsargājamās teritorijas), lai nodrošinātu tās izdzīvošanu un vairošanos tās izplatības areālā.
Dzīves vide
Svītrainās pūces apdzīvo skujkoku mežus – taigu, tālāk ziemeļos mežatundru, dienvidos – mežastepi. Izvairās no bieza meža. Nepieciešamas klajas vietas medībām, tādēļ ideāli, ja mežā ir izcirtumi, izdegas, sūnu purviņi vai pārpurvojušies ezeriņi, sausi pakalni vai klintis. Uzturas arī skrajos bērzu un apšu mežos un jauktos mežos. Nepieciešamas ligzdu vietas – veci, dobumaini koki.
Ziemā uzturas klajākās vietās, arī kultūrainavā. Tad atkal ideāli, ja ir vakts posteņi medībām, piemēram, siena gubas.
Barība un barošanās
Svītrainās pūces pamatbarība ir sīki zīdītāji. Ligzdošanas sezonā barība ir gandrīz vienīgi strupastes, bet barojas arī ar sīkiem putniem (līdz meža strazda lielumam) un mazliet lielākiem zīdītājiem. Dažreiz ēd arī abiniekus, zivis vai kukaiņus.
Fenoskandijā ziemās mēdz pārslēgties uz putnu medīšanu, un tad tie barībā sasniedz līdz pat 90%; iespējams, tas notiek gan sliktākajos strupastu gados, gan, kad strupastes medīt traucē bieza sniega sega. Cits alternatīvais medījums, kad trūkst strupastu – vāveres un murkšķi jeb zemes vāveres. Ziemeļamerikā periodiski pamatbarība ir zaķu mazuļi. Ķīnā pārtiek no žurkām. Zināmi gadījumi, kad vecāki apēd pašu mazuļus.
Pūcei neparasti ir aktīva un medī ne vien naktī, bet arī dienā. Medījumu nolūko, klajā vietā sēžot uz vakts stabu galos vai koku galotnēs. Ir vairākas iecienītas vakts vietas, kuras izmanto pārmaiņus. Medījumu ķer uz zemes, bet dažreiz arī lidojumā. Mēdz plivināties gaisā uz vietas. Dažreiz medījot ienirst sniegā, medījumu nosakot pēc dzirdes.
Sabiedriskā uzvedība
Arī vislabākajos strupastu gados svītraino pūču pāri neligzdo cits citam tuvāk par vairākiem kilometriem.
Vairošanās un dzīves cikls
Vairošanās sezona ir martā–septembrī. Gadā ir viens perējums, bet dējumu atkārto, ja pirmais iet bojā.
Svītrainās pūces ir sezonāli monogāmas (pāra saites nesaglabājas uz visu dzīvi, nav datu par to, ka tas pats pāris vairotos atkārtoti vairākās ligzdošanas sezonās). Reģistrēti poligīnijas gadījumi (viens tēviņš vienlaikus veido pāri ar vairākām mātītēm).
Ligzdo koku dobumos, koku stumbeņu galos, retāk vecās plēsīgo vai vārnveidīgo putnu ligzdās. Labprāt izmanto ligzdu kastes. Tāpat kā citas pūces, pašas nekādu ligzdu neveido un ligzdas vietu ne ar kādu materiālu neizklāj.
Dējumā parasti 6–10 olas, bet labos strupastu gados – 8–13. Olas dēj ar 1–2 dienu intervālu. Mātīte perē un silda mazuļus viena, tēvs tikmēr piegādā barību. Tomēr gadās, ka arī tēviņš nosēžas uz olām, ja mātīte uz brīdi ligzdu atstājusi. Perēšana ilgst 25–30 dienas. Mazuļi ir ligzdguļi, tomēr ligzdu atstāj un pārvietojas pa apkārtējiem zariem vēl pirms iemācījušies lidot. Jaunie putni lidspēju iegūst 25–35 dienu vecumā, bet 6–8 nedēļas uzturas ligzdas teritorijā, un vecāki tos apgādā ar barību. Ja tuvojas kāds potenciāls ienaidnieks, vecāki to cenšas aizvilināt projām. Jaunās svītrainās pūces pastāvīgu dzīvi sāk apmēram 75 dienu vecumā.
Dzimumgatavību sasniedz gada vecumā.
Migrācijas
Tā kā svītrainā pūce ļoti atkarīga no medījuma daudzuma un pieejamības, kas ziemeļos ir diezgan mainīga, tā nav nometniece, bet klejotāja. Kad strupastu populācijas ir bagātīgas, svītrainās pūces ziemeļos gan ligzdo, gan ziemo. Kad strupastu skaits nokrītas, daudzas svītrainās pūces rudenī un ziemā dodas tālāk uz dienvidiem, reizēm atceļojot arī līdz Latvijai. Lielākie ceļotāji ir jaunie putni, lielākais gredzenojot atklātais pārceļojums – 1860 km.
Dažādi fakti
Svītrainā pūce ir neliela pūce – ķermeņa garums 36–39 cm, spārnu izpletums 74–81 cm. Mātītes lielākas par tēviņiem – tēviņi sver 270–314 g, mātītes – 320–345 g.
Svītraino pūci dažādās valodās sauc par vanagpūci, un ne velti – tai ir pūcei neraksturīgi gara aste un svītrains apspalvojums, tā arī lido un sēž uz stabiem līdzīgi vanagam.
Informācijas avoti
BirdLife International 2016. Surnia ulula. The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T22689189A93221920. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-3.RLTS.T22689189A93221920.en. Downloaded on 12 August 2021.
Latvijas Ornitoloģijas biedrība 1996. Latvijas meža putni. Rīga. 192 lpp. (Svītrainā pūce – 54.–55. lpp.)
Latvijas putni 2020. Svītrainā pūce Surnia ulula. http://www.putni.lv/surulu.htm. Skatīts 12.08.2021.
Marks J.S., Cannings R.J., Mikkola H. 1999. Family Strigidae (Typical Owls). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 5: Barn-owls to Hummingbirds. Pp. 76–243.
