Rudgalvas piekūns

Vašingtonas konvencijas II pielikums

Pasaules Sarkanā grāmata: jutīga suga (Vulnerable)

Klasifikācija

■ Chordata – hordaiņu tips
■ Aves – putnu klase
■ Falconiformes – piekūnveidīgo kārta
■ Falconidae – piekūnu dzimta
■ Falco biarmicus – rudgalvas piekūns

Izplatība savvaļā

Rudgalvas piekūns izplatīts Āfrikā, Tuvajos Austrumos un Eiropas dienvidos. Sugas pasaules populācija kopumā palielinās, bet nelielā Eiropas populācija turpina samazināties.

Āfrikā rudgalvas piekūni daudzviet ir parasti un izplatīti putni. Piemēram, Transvālā (Dienvidāfrikā) lauksaimniecības zemēs pāri ligzdo 9–10 km attālumā cits no cita, bet klintīs – 2–5 km. Zambijas savannā attālums starp ligzdām ir vidēji 1,8–3,5 km, savukārt Namībijā klintīs – 4 km.

Vērtē, ka Eiropā – galvenokārt Grieķijā, Itālijā, Maķedonijā un Turcijā – ligzdo 430–840 rudgalvas piekūnu pāru jeb ap 1% no sugas pasaules populācijas.

Kopš XX gs. 70. gadiem ievērojami saruka rudgalvas piekūnu populācija Eiropā un Izraēlā, faktori – indes, šaušana un mazuļu ievākšana no ligzdām tirdzniecībai falkoneru sporta vajadzībām. Tagad skaita samazināšanās Eiropā vairs nav tik strauja, bet turpinās. Vajāšana un olu un mazuļu ņemšana no ligzdām arvien ir nozīmīgākais apdraudējums. Nelegāla šaušana arvien ir drauds Itālijā un citās valstīs, kur oficiāli atļautas lauku cīruļu medības. Eiropā arī samazinās rudgalvas piekūna dzīves vide un medību sugu populācijas – to veicina urbanizācija, lauksaimniecības metožu maiņa, ceļu būve, kalnrūpniecība, stepju un pļavu pārvēršana aramzemēs un mežu izciršana.

Rudgalvas piekūni cieš arī no pesticīdiem (jo sevišķi Āfrikā), klinšu kāpēju radītajiem traucējumiem, lielā piekūna (Falco peregrinus) radītās starpsugu konkurences, iet bojā sadursmēs ar elektrolīnijām, kā arī vēja turbīnām, kuru skaits pieaug. Āfrikas dienvidos kaitē izplatītā sēklu apstrāde ar ķimikālijām, Rietumāfrikā piemērota dzīves vide samazinās malkas ieguves, pārganīšanas, izdedzināšanas un pesticīdu lietošanas dēļ. Toties daudzviet Āfrikā rudgalvas piekūniem savukārt par labu nāk krūmu izciršana, veidojot klajus, medībām piemērotus biotopus, un mājputnu brīva ganīšanās, tā nodrošinot barības bāzi.

Rudgalvas piekūns konstatēts arī Latvijā – 2001. gadā Liepājā ostas apkaimē noķēra neparasti drošu piekūnu, kas nāca klāt cilvēkiem. Putna kāju gredzeni liecināja, ka tas šķīlies kādā audzētavā Polijā, bet uzvedība – ka tas ticis trenēts falkoneru sportam. Putnu izmitināja Rīgas zoodārzā, kur tas mīt vēl joprojām. Putna atrašanas apstākļi atbilst no nebrīves izbēgušam putnam – sugas konstatēšanai E kategorijā, tātad rudgalvas piekūnu nav pamata iekļaut Latvijas savvaļas putnu sarakstā.

Lasiet vairāk!

Vai ir tiesa, ka

■ Rudgalvas piekūni pārtiek no sikspārņiem?
■ Rudgalvas piekūnu pāris kopīgi dodas medībās?
■ Rudgalvas piekūnu mātītes var būt gandrīz divreiz lielākas par tēviņiem?

Atpakaļ uz sarakstu

Šīs tīmekļa vietnes pārzinis ir Rīgas Nacionālais Zooloģiskais dārzs, elektroniskā pasta adrese: info@rigazoo.lv.

Informējam, ka šajā vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Uzkrātās sīkdatnes var būt pieejamas arī mūsu pārbaudītiem un uzticamiem sadarbības partneriem (trešajām pusēm). Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes, taču Jums jāņem vērā, ka, ja atspējosiet noteikti nepieciešamās sīkdatnes, tīmekļa vietne nevarēs darboties pilnvērtīgi. Papildus informācija šeit