Savvaļas muskuspīle izplatīta plašā areālā Dienvidamerikā, kā arī Ziemeļamerikā, tomēr visur lielākoties reta, parasts putns tikai dažviet.
Savvaļas suga sastopama Argentīnā, ASV, Belizā, Bolīvijā, Brazīlijā, Ekvadorā, Franču Gviānā, Gajānā, Gvatemalā, Hondurasā, Kolumbijā, Kostarikā, Meksikā, Nikaragvā, Panamā, Paragvajā, Peru, Salvadorā, Surinamā, Urugvajā un Venecuēlā.
Skaits samazinās. Piemēram, Kolumbijā populācija samazinājusies pārmērīgu medību dēļ, Hondurasā, domājams, dzīves vides izpostīšanas un medību dēļ, bet Nikaragvā un dažviet Gvatemalā savvaļas muskuspīle arvien ir parasta. Sugai kaitē arī olu vākšana no ligzdām, un dabiskās populācijas apdraud hibridizācija ar mājputniem.
Reintroducēta Trinidadā un Tobago.
Introducēta Čīlē un Puertoriko.
Dzīves vide
Muskuspīle apdzīvo mežainus tropu mitrājus, visvairāk zemienēs; reizēm uzturas arī purvos un jūras piekrastes lagūnās. Galvenās ligzdošanas vietas – pie lēni plūstošām upēm un tuvākajā apkārtnē.
Pielāgojumi
Muskuspīļu dzīve ir cieši saistīta ar ūdeni, un tām ir vairāki pīļu dzimtas putniem raksturīgi specifiski pielāgojumi.
■ Ķermenis ir plats un garens kā laiva – ideālai peldspējai pielāgota ķermeņa forma. Bet tajā pašā laikā staigāšanu pa sauszemi tas padara redzami lempīgu – "gaita kā pīlei".
■ Garš kakls – atvieglo barības meklēšanu, sniedzoties zem ūdens.
■ Plats, konisks knābis, kurā ir raga plātnīšu rinda – pielāgojums ūdens filtrēšanai. Savukārt knābja zobs (augšknābja galā) palīdz plūkt zāli.
■ Spārni ir ļoti spēcīgi. Tā kā spārniem jānes salīdzinoši masīvs ķermenis, zosveidīgajiem putniem ir labi attīstīta krūšu muskulatūra un līdz ar to – "platkrūtains" izskats.
■ Biezais apspalvojums nodrošina hidroizolāciju un siltumizolāciju, kas ļoti svarīga putniem, kas lielāko daļu laika pavada ūdenī. Lai spalvas saglabātu ūdensnecaurlaidību, pīles ik dienas vairākas stundas pavada, kārtojot spalvu tērpu un ieziežot to ar virsastes dziedzeru eļļaino sekrētu. Pīles arī regulāri mazgājas, visbiežāk – pirms rūpīgas apspalvojuma kārtošanas.
Barība un barošanās
Muskuspīles ēšanas paradumu ziņā atšķiras no lielas daļas citu pīļu, jo ir visēdājas. Tās pārtiek ne vien no dažādiem augiem (to saknēm, sēklām, stublājiem, lapām), bet lielā mērā arī no sīkiem dzīvniekiem. Ēd pat sīkus mugurkaulniekus – zivis un rāpuļus, un jo sevišķi dažādus bezmugurkaulniekus – kukaiņus, zirnekļveidīgos un vēžveidīgos. Īpaši garšo termīti.
Raksturīga barošanās seklumā kā peldpīlēm: iegremdē ūdenī ķermeņa augšdaļu un meklē barību ūdenstilpnes dibenā (redzama gaisā izslieta aste). Barojas arī, ganoties uz sauszemes.
Sabiedriskā uzvedība
Uzturas pāros.
Vairošanās un dzīves cikls
Kā raksturīgi daudziem zosveidīgajiem, arī savvaļas muskuspīles perē tikai vienreiz gadā. Ligzdošanas sezona dažādās areāla vietās ir dažādos laikos, bet galvenokārt lietus periodā, piemēram, Panamā jūnijā, Venecuēlā jūlijā. Kolonijas neveido. Ligzdo galvenokārt koku dobumos, nekādu īpašu ligzdu nebūvē, varbūt dobumā ieklāj mazliet dūnu. Dējumā visbiežāk 8–15 olas. Perē ap 35 dienām (dati no nebrīves).
Migrācijas
Savvaļas muskuspīles dzīvo galvenokārt kā nometnieki, tomēr sausajā sezonā pēc nepieciešamības pārveidojas uz mazāk izžuvušām ūdenstilpnēm un mitrājiem. Gadās, ka sausajā sezonā ieklīst vietās ārpus sava dabiskā areāla. Tādas ceļotājas novērotas, piemēram, Teksasas štatā ASV, Trinidadā, Peru piekrastē un Buenosairesas provincē Argentīnā.
Domestikācija – mājas muskuspīle
Vairākas zosveidīgo putnu sugas kļuvušas par mājputnu senčiem – mājas zosis izcēlušās no meža zosīm (Anser anser) un gulbjzosīm (Anser cygnoides), mājas pīles tiešais priekštecis ir meža pīle (Anas platyrhynchos), domesticētas tikušas arī Nīlas zoss (Alopochen aegyptiacus) un muskuspīle.
Nav zināms, kura ūdensputnu suga tika domesticēta pirmā. Senajā Ēģiptē domesticētas Nīlas zosis jau bija 2300 gadus pirms mūsu ēras, Senajā Grieķijā un Senajā Romā bija mājas pīles un zosis, bet pirmajiem eiropiešiem ierodoties Amerikā, acteki jau turēja muskuspīles. Iespējams, gan, ka pirmie mājas ūdensputni izveidojās Ķīnā un Dienvidaustrumāzijā, kur domesticēja meža pīles un gulbjzosis. Bet nav šaubu, ka arī muskuspīles Amerikā tika domesticētas ļoti sen. Kopš Amerikas atklāšanas arī mājas muskuspīles pakāpeniski nokļuva visās pasaules malās.
Savvaļas muskuspīles ir tumši putni; no tām izveidojušās mājas muskuspīles ir dažādās krāsu varietātēs, visbiežāk – ar baltiem plankumiem vai pat pavisam baltas. Mājas muskuspīles arī ir lielākas par to savvaļas senčiem.
Muskuspīles ir derīgs mājputns Dienvidamerikā, kur tās mājā palīdz cīnīties pret kukaiņiem. Tēviņi ir ievērojami lielāki par mātītēm un ātri pieņemas svarā, tāpēc der pārtikai. Savukārt mātītes ir labas dējējas ar diezgan garu dēšanas sezonu. Dažreiz muskuspīles krusto ar mājas pīlēm, un iegūtie neauglīgie hibrīdi ir delikatese – no tiem gatavo pastēti, bet Francijā pieprasītas kūpinātas filejas.
Dažādi fakti
Savvaļas muskuspīle ir paprāva pīle: garums 66–84 cm, svars 1,1–1,4 kg. Tēviņš lielāks par mātīti, pie knābja raksturīgs liels, gaļīgs izaugums.
Informācijas avoti
BirdLife International. 2018. Cairina moschata. The IUCN Red List of Threatened Species 2018: e.T22680061A131911211. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2018-2.RLTS.T22680061A131911211.en. Accessed on 31 July 2021.
Carboneras C. 1992. Family Anatidae (Ducks, Geese and Swans). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 1: Ostrich to Ducks. Pp. 536–629.
