Meža zosis ligzdo Eiropas ziemeļos un centrālajā daļā, kā arī Āzijā. Skaits pieaug. Sugu visvairāk apdraud medības, saindēšanās ar svina šāviņiem un vajāšana ražas postījumu dēļ. Piemērotas ligzdošanas vietas samazina mitrāju nosusināšana un pārvēršana lauksaimniecības zemēs, piesārņojums ar naftu, kūdras ieguve, pļavu nenoganīšana un tāpēc aizaugšana ar krūmiem, niedru dedzināšana un pļaušana.
Meža zoss sekmīgi reintroducēta agrākajās ligzdošanas teritorijās Austrijā, Beļģijā, Īrijā, Nīderlandē un Vācijā. Suga tikusi arī introducēta ārpus dabiskā areāla – Argentīnā un Folklenda salās (Atlantijas okeāna dienvidrietumos).
Latvijā meža zoss ir samērā reta ligzdotāja, bet populācija palielinās.
Aizsardzība
■ Iekļauta Bonnas konvencijas II pielikumā kā migrējošā suga, kurai ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss un kuras saglabāšanu varētu veicināt starptautiskā sadarbība, noslēdzot līgumus tās aizsardzībai.
■ Iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā kā aizsargājama dzīvnieku suga, kura ir komerciāli izmantojama, bet kuras izmantošanas nosacījumi (medību termiņi, ieguves apjomi u.c.) jānosaka konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
■ Iekļauta Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (jeb Putnu direktīvas) II pielikumā kā suga, kura ir komerciāli izmantojama, bet kuras izmantošanas nosacījumus (medību termiņus, ieguves apjomus u.c.) jāregulē ar likumu, lai nodrošinātu tās izdzīvošanu un vairošanos tās izplatības areālā.
■ Ierobežoti izmantojama īpaši aizsargājamā suga Latvijā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396).
Dzīves vide
Meža zosis Latvijā ligzdo ūdenstilpēs ar bagātīgu augu aizsegu, piemēram – lielajos, seklajos ezeros ar plašu niedrāju vai vilkvālīšu audzēm. Ligzdošanai nepieciešamas sauszemes plēsoņām nepieejamas saliņas. Svarīgi, lai tuvumā būtu labas barošanās vietas – piekrastes veģetācija, pļavas, zālāji.
Citur areālā ligzdo arī zāļu purvos, sālspurvos, slapjās pļavās, estuāros un pie dažādām ūdenstilpēm. Plašais ligzdošanas areāls ietver arī arktisko tundru, stepi un pustuksnešus.
Ziemošanas vietās uzturas plašās, klajās lauksaimniecības zemēs (piemēram, cukurbiešu, kukurūzas, labības un citu kultūru laukos), purvos, ezeros, mākslīgajās ūdenskrātuvēs, krasta lagūnās un estuāros.
Pielāgojumi
Meža zosu dzīve ir cieši saistīta ar ūdeni, un tām ir vairāki pīļu dzimtas putniem raksturīgi specifiski pielāgojumi.
■ Ķermenis ir plats un garens kā laiva – ideālai peldspējai pielāgota ķermeņa forma. Bet tajā pašā laikā staigāšanu pa sauszemi tas padara redzami lempīgu – "gaita kā pīlei".
■ Garš kakls – atvieglo barības meklēšanu, sniedzoties zem ūdens.
■ Plats, konisks knābis, kurā ir raga plātnīšu rinda – pielāgojums ūdens filtrēšanai. Savukārt knābja zobs (augšknābja galā) palīdz plūkt zāli.
■ Spārni ir ļoti spēcīgi. Tā kā spārniem jānes salīdzinoši smags ķermenis, zosveidīgajiem putniem ir labi attīstīta krūšu muskulatūra un līdz ar to – izteikti "platkrūtains" izskats.
■ Biezais apspalvojums nodrošina hidroizolāciju un siltumizolāciju, kas ļoti svarīga putniem, kas lielāko daļu laika pavada ūdenī. Lai spalvas saglabātu ūdensnecaurlaidību, zosis ik dienas vairākas stundas pavada, kārtojot spalvu tērpu un ieziežot to ar virsastes dziedzeru eļļaino sekrētu. Zosis arī regulāri mazgājas, visbiežāk – pirms rūpīgas apspalvojuma kārtošanas.
Barība un barošanās
Meža zosis ir augēdājas – pārtiek no zāles, augu saknēm, asniem, stublājiem, lapām, sēklotnēm, augļiem un arī ūdensaugiem.
Barojas galvenokārt, ganoties uz sauszemes, bet arī ūdenstilpēs, kur barību meklē, iesniedzoties zem ūdens (ar asti gaisā).
Barojas dienā – visbiežāk no rīta un vakarā. Dienas vidu un nakti pavada drošās atpūtas vietās uz atklāta ūdens, tad pārlido uz barošanās vietām pat vairāk nekā 10 km attālumā (bet optimālais attālums ir 2–5 km).
Ceļošanas laikā un ziemā bieži barojas lauksaimniecības zemēs, kur ēd graudus, sīpolus un bumbuļus, jo sevišķi kartupeļus, ko no zemes izrok, kašņājoties ar kājām un knābi. Patika uz ražu un maigajiem dzinumiem, kā arī tas, ka labākās barošanās vietas apmeklē lieli zosu bari, meža zosis padara par nevēlamām ražas postītājām.
Zosīm, kas patērē daudz sēklu un citas šķiedrainas barības, gremošanā palīdz gastrolīti – putnu uzknābāti akmentiņi un grants, kas uzkrājas muskuļkuņģī un darbojas kā dzirnakmeņi, efektīvi piedaloties rupjās barības sasmalcināšanā. Ziemā, kad zosu barībā ir sevišķi daudz sausas un cietas augu barības, tās veic ievērojamus attālumus, lidojot uz vietām, kur pieejama grants un ūdens.
Zosveidīgajiem putniem ļoti kaitē mednieku lietotās svina skrotis. Medību laikā skrotis lielā daudzumā nogrimst ūdenskrātuvju dibenā, un, kad putni tās norij kā gastrolītus, tie saindējas ar svinu. Lai novērstu vides piesārņošanu un putnu un citu barības ķēdes posmu saindēšanos ar svinu, svina munīcijas lietošanu sāk ierobežot ar likumu.
Sabiedriskā uzvedība
Meža zosis ir puskoloniālas un kaimiņu pāri var ligzdot nelielā attālumā, tomēr savas ligzdas ļoti sargā no konkurentiem. Toties ārpus ligzdošanas sezonas meža zosis ir ļoti sabiedriskas un pulcējas lielos baros, kas var sasniegt 80 000 putnu.
Vairošanās un dzīves cikls
Meža zosu vairošanās sezona dažādās areāla vietās var sākties martā–maijā. Latvijā dēšanu sāk jau martā, pirmie zoslēni šķiļas aprīlī.
Lai gan meža zosis īstas ligzdu kolonijas neveido (sugu uzskata par puskoloniālu), piemērotās vietās var būt koncentrētas vairākas ligzdas vienkop. Piemēram, uz nelielām salām atrastas ligzdas tikai 11 m attālumā cita no citas.
Latvijā ligzdas visbiežāk ierīko sausā laukumiņā niedrājā, kur iespējams brīvi piepeldēt. Var ligzdot arī uz sauszemes – uz mežainām salām ezeros vai piekrastē. Ligzda var būt novietota starp niedru ceriem, pie koka stumbra, zem krūma vai iedobumos augu aizsegā, vai uz augu slāņa upēs. Reģistrēta arī meža zosu ligzdošana kokos (piemēram, pēdējos gados Zviedrijā).
Būvē seklu ligzdu no niedru stublājiem, zāles vai cita augu materiāla. Zosu māte ligzdu izklāj ar spalviņām, ko izplūc sev no pakrūtes, vienlaikus izveidojot tā saucamo perēšanas laukumu – kailas ādas laukumu ar daudziem asinsvadiem zemādā, kas ļoti efektīvi nodrošina olu inkubācijai nepieciešamo siltumu.
Dējumā visbiežāk 4–6 olas, bet var būt 3–12. Parasti dēj pa olai dienā. Meža zosis perē vienreiz gadā.
Olas ir lielas un daudz, šāds dējums sastāda 20–30% no zosu mātes pašas svara, tātad olu izveidošana prasa lielu enerģijas patēriņu. Tāpēc zosīm atkārtoti dējumi ir reti, jo mātītei būtu praktiski neiespējami tās pašas sezonas laikā atkārtoti uzkrāt nepieciešamās ķermeņa svara rezerves.
Enerģijas ieguldīšana daudzu un lielu olu izveidošanā pieder pie vairošanās stratēģijas putnu sugām, kuru mazuļi ir ligzdbēgļi. No lielajām olām šķiļas labi attīstīti un salīdzinoši lieli mazuļi, kas drīz pēc izšķilšanās spēj atstāt ligzdu un aktīvi baroties. Lielas olas arī ir izturīgākas pret atdzišanu, ja ligzda perēšanas laikā applūstu ar ūdeni. Ligzdbēgļiem parasti izdzīvo vairāk mazuļu nekā ligzdguļiem. Zosveidīgo putnu dējuma lielums ir kompromiss starp ieguldāmo enerģiju un minimālo nepieciešamo izaugušo jauno putnu skaitu, lai sugas populācija saglabātos stabilā skaitā.
Perēšana ilgst 27–28 dienas. Perē abi pāra putni.
3–4 dienas pirms šķilšanās zosveidīgo cāļi olas iekšienē sāk uzstājīgi pīkstēt. Tas kalpo par stimulu, lai visi perējuma cāļi izšķiltos dažu stundu laikā un varētu kopā atstāt ligzdu un sekot vecākiem. Mazuļu vadāšanā piedalās arī tēviņš.
Kad zoslēni izšķiļas, tiem ir vaļā acis, tie spēj piecelties kājās, staigāt un peldēt. Tomēr 1–2 pirmajās dienās to pārvietošanās vēl ir ierobežota, un šajā periodā notiek imprintēšanās – mazuļu piesaiste vecākiem, atpazīstot to izskatu un balsi, un visur sekojot tiem. Pateicoties tam, vecāki varēs zoslēnus droši vest uz jaunām barošanās un uzturēšanās vietām pāri laukiem, ceļiem u.tml.
Zoslēni ātri iemācās uzlasīt barību paši. Vecāku uzdevums ir aizvest mazuļus uz vietu, kur pietiekami barības, un stāvēt sardzē, pasargājot tos no plēsoņām. Kopš zoslēni atstājuši ligzdu, vecāki tikai atsevišķos gadījumos tos slēpj zem sevis un silda – slikta laika apstākļos vai, draudot briesmām.
Zoslēni pieaug 50–60 dienās.
Meža zosis veido pārus uz mūžu. Pāra putni turas kopā pastāvīgi. Kad zoslēni pieauguši, visa ģimene pievienojas lielākiem zosu bariem un gan kopīgi dodas rudens migrācijā, gan kopīgi uzturas ziemošanas vietās. Liela daļa jaunuļu paliek pie vecākiem visu ziemu un bieži vien pavasarī kopā ar tiem atgriežas ligzdošanas rajonā.
Meža zosis dzimumgatavību sasniedz 3, dažreiz jau 2 gadu laikā.
Meža zosīm nav ārējā dzimumu dimorfisma – abu dzimumu putni izskatās praktiski vienādi.
Migrācijas
Meža zosis ir gājputni, kas rudens migrācijā dodas uz ziemošanas vietām dienvidos. Tomēr neliela daļa mērenās joslas populāciju ir nometnieki vai vietēji klejotāji, kas ziemā paliek ligzdošanas vietās un nelielus pārceļojumus veic, piemēram, ļoti aukstās ziemās.
Kad ligzdošana galā, meža zosis sāk pulcēties baros un vispirms pārvietojas uz spalvmešanas vietām. Iecienītākajos spalvmešanas rajonos – tādos, kur ir labas barošanās iespējas un drošas atpūtas vietas – vienkop koncentrējas tūkstošiem zosu. Vienlaicīgas lidspalvu maiņas laikā zosis nespēj lidot (tomēr tajā pašā laikā nav mazinājusies peldspēja un saglabājas spalvu ūdensnecaurlaidība). Šādā situācijā uzturēšanās barā dod būtiskas priekšrocības – pasargā no plēsoņām (vairāki putni arvien ir sardzē un brīdina pārējos par briesmām) un arī atvieglo barības meklēšanu (ja barību neatrod pats, var sekot veiksmīgāko sugasbrāļu paraugam). Spalvmešanas periods ilgst 3–4 nedēļas, līdz jaunas spalvas ataugušas tādā mērā, ka lidspēja atjaunojas.
Lielākā daļa Eiropas meža zosu rudenī migrē uz dienvidiem gar Francijas piekrasti un decembri–janvāri pavada visiecienītākajā ziemošanas vietā – Donjanas mitrājā Spānijas dienvidrietumos, kur vienkop uzturas pat 80 000 meža zosu.
Meža zosis lido kāšos. Kad jāveic lieli attālumi, izvietošanās kāsī palīdz ietaupīt enerģiju, jo lidošanu atvieglo gan priekšējā putna spārnu vēzienu radītā augšupejošā gaisa plūsma, gan atrašanās priekšējā putna aizvējā. Putni lido vienā ritmā, un lidojuma līderi regulāri mainās.
Latvijā ligzdojošās meža zosis ir gājputni, kas ziemu pavada, visticamāk, Eiropas dienvidrietumos. Meža zosis Latviju atstāj augustā–oktobrī, bet pavasarī Latvijā atgriežas martā. Atsevišķas meža zosis var Latvijā arī pārziemot.
Domestikācija – mājas zoss
Mājas zosīm ir divējāda izcelsme. Eiropas mājas zosis šķiet cēlušās no meža zosīm (Anser anser), bet visām Ķīnas mājas zosu šķirnēm, visticamāk, priekštecis ir gulbjzoss jeb lielknābja zoss (Anser cygnoides).
Vairākas zosu īpatnības darīja tās par domestikācijai ļoti atbilstošiem putniem.
■ Lieli putni.
■ Veido tauku uzkrājumus – ūdensputnu pielāgojums siltumizolācijas uzlabošanai.
■ Lieli dējumi un perējumi.
■ Iespējams izmantot dažādas audžumātes, jo zoslēnus viegli imprintēt.
■ Nav nepieciešamības turēt voljeros, jo ģimenes turas kopā. Pa dienu var atļaut brīvi klaiņot pa saimniecību, bet nepieciešama neliela mītne naktī.
■ Viegli apgādāt ar barību – ēd visu.
Dažādi fakti
Meža zoss ir lielākā un gaišākā suga Anser (pelēko zosu) ģintī.
Informācijas avoti
BirdLife International. 2018. Anser anser. The IUCN Red List of Threatened Species 2018: e.T22679889A131907747. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2018-2.RLTS.T22679889A131907747.en. Downloaded on 20 October 2020.
Carboneras C. 1992. Family Anatidae (Ducks, Geese and Swans). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 1: Ostrich to Ducks. Pp. 536–629.
Latvijas Ornitoloģijas biedrība 1999. Latvijas ūdeņu putni. Rīga. 208 lpp. (Meža zoss – 60.–61. lpp.)
Latvijas putni 2020. Meža zoss Anser anser. http://www.putni.lv/ansans.htm. Skatīts 20.10.2020.
