Melnkakla dzērve izplatīta Butānā, Indijā un Ķīnā, bet jau izzudusi Vjetnamā. Skaits pašlaik stabilizējies. Galvenais apdraudējuma faktors – piemērotas dzīves vides samazināšanās. Sugu apdraud arī traucējumi, malu medības un olu ievākšana.
Aizsardzība
■ 1988. gadā iekļauta Pasaules Sarkanajā grāmatā, 2020. gadā atzīta par daļēji apdraudētu sugu (Near Threatened – NT).
■ Iekļauta Vašingtonas konvencijas (CITES) I pielikumā kā suga, kurai draud izmiršana un kuru tieši vai netieši apdraud starptautiskā tirdzniecība.
■ Iekļauta Bonnas konvencijas I un II pielikumā kā migrējošā suga, kuras saglabāšanai jāveic konkrēti aizsardzības pasākumi (I pielikums), kurai ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss un kuras saglabāšanu varētu veicināt starptautiskā sadarbība, noslēdzot līgumus tās aizsardzībai (II pielikums).
Dzīves vide
Melnkakla dzērvju ligzdošanas vietas ir kalnos 2600–4900 m augstumā virs jūras līmeņa – tās ligzdo kalnu sūnu purvos un upju dumbrājos, visiecienītākie ir senu ezeru vietās izveidojušies ("lakustrīnie") purvi, un, kā jau minēts, svarīgs ir ūdens dziļums – ideāli ap 30 cm.
Lai arī ligzdo ezeros, svarīgākie barošanās biotopi ir sekli dumbrāji, zāļu purvi, strauti, purvainas pļavas un ganības.
Ziemo zemāk kalnos – līdz 1375 m virs jūras līmeņa – atklātā ainavā, upju ielejās, pamestos rīsa laukos, labības laukos ūdenskrātuvju tuvumā.
Barība un barošanās
Visēdāja. Barojas ar augu saknēm un bumbuļiem, bet arī gliemežiem, garnelēm, kukaiņiem, zivīm, vardēm, ķirzakām, sīkiem putniem un strupastēm. Ziemošanas vietās ēd izbirušos miežus un citus graudus, bumbuļus, sēklas, kā arī sliekas, kukaiņus un gliemežus.
Sabiedriskā uzvedība
Pāri ligzdo individuāli. Barošanās un ziemošanas vietās pulcējas bariņos.
Vairošanās un dzīves cikls
Ligzdo pavasarī – dēj maija sākumā–jūnija vidū; Tibetas centrālajā un rietumu daļā lielākā daļa dēj maija beigās.
Ligzdu būvē mitrājos uz nelielām, zāļainām saliņām vai ūdenī. Ligzdas materiāls ir grīšļi, zāle, citi ūdens augi un dubļi.
Dējumā parasti 2 olas. Perēšana aizņem 31–33 dienas. Mazuļi ligzdbēgļi, tikko izšķīlušos sedz brūna dūna. Dzērvēni pieaug 90 dienu laikā.
Migrācijas
Melnkakla dzērves ir gājputni, kas no ligzdošanas vietām augstu kalnos pārvietojas uz ziemošanas vietām lauksaimniecības zemēs zemāk kalnos – Tibetas dienvidos un austrumos, Butānas centrā un ziemeļaustrumos, Indijā – Arunāčalas Pradēšas ziemeļrietumos, Ķīnā – Juņnaņas ziemeļrietumos un ziemeļaustrumos, kā arī Guidžou rietumos.
Melnkakla dzērves ziemošanas vietās ierodas oktobra vidū–decembra sākumā un tur uzturas līdz martam–aprīļa vidum.
Agrāk suga ziemoja arī Mjanmas ziemeļos un Vjetnamas ziemeļos, bet pēdējā laikā tur vairs nav novērota. Dažkārt ieklīst Nepālā.
Kas apdraud melnkakla dzērves?
Melnkakla dzērvju populācija savulaik piedzīvoja strauju samazināšanos – daudzviet areālā tas kļuva acīmredzams XX gs. 50. gados. 1988. gadā melnkakla dzērvi iekļāva Pasaules Sarkanajā grāmatā. Suga ir ar likumu aizsargāta Ķīnā, Indijā un Butānā.
2020. gadā melnkakla dzērves apdraudētības kategoriju no jutīgas (VU) samazināja uz daļēji apdraudētu (NT). To drīkstēja darīt tāpēc, ka nelielā populācija bija pārstājusi samazināties un skaits nu jau pieaug.
Acīmredzami sekmes bija nesusi ziemošanas vietu aizsardzība (galvenokārt Ķīnā), un bija samazinājusies pieaugušo putnu iepriekš lielā mirstība. Menedžmenta un izglītības programmas palīdzēja glābt sugu no izzušanas!
Tajā pašā laikā bija skaidrs arī, ka melnkakla dzērve ieguvusi no klimata pārmaiņām – pastiprinātas ledus kušanas dēļ veidojās jauni, dzērvēm ļoti piemēroti biotopi.
Svarīgākais jautājums ir – vai izdosies nodrošināt, ka nepastiprinās faktori, kas varētu izsaukt populācijas atkal samazināšanos? – Sugas galvenā prasība ir – lai būtu pieejami netraucēti mitrāji ar piemērotu ūdens līmeni – pietiekami dziļu ūdeni, kas cita starpā nodrošina, ka ligzdām nepiekļūst plēsēji.
Kā ir īstenībā?
■ Klimata pārmaiņas īstermiņā patiešām uzlabojušas dzērvju dzīves vidi – ledum kūstot, izveidojušies piemēroti mitrāji. Tomēr šis ieguvums ir tikai pagaidu ieguvums – turpinoties klimata pārmaiņām, ilgtermiņā prognozējama mitrāju atkal samazināšanās, tiem izžūstot. Šī "liktens mainība" jau novērojama ūdenskrātuvēs visaugstāk kalnos. Piemērs ir Comoriri ezers Ladākhā, Indijā, 4552 m virs jūras līmeņa, kura apkārtne ir viena no melnkakla dzērvju ziemošanas vietām. 2000.–2006. gadā ezerā pieauga ūdens daudzums. Taču turpmāk ūdens līmenis sāka kristies, un līdz ar to sarūk ar to saistīto upju baseini un mitrāji.
■ Pieaugot cilvēka populācijai pie mitrājiem, palielinās ūdens izmantošana, rezultātā krītas ūdens līmenis un izžūst melnkakla dzērvju labākās dzīves vietas.
■ Daļu mitrāju nosusina ar nodomu, attīstot lauksaimniecību un citas nozares.
■ Pārmērīgas kūdras ieguves dēļ sūnu purvi izžūst un pārtop tuksnesī.
■ Intensīvas pārganīšanas un pesticīdu lietošanas dēļ degradējas zālāji dzērvju ligzdošanas teritorijās. Lielas bažas rada tas, ka pieaug lopu ganīšana pašos mitrājos!
■ Ķīnā un Indijā notiek olu ievākšana no ligzdām un nelegālas medības. Medību pieaugums sevišķi jūtams Juņnaņā (Ķīnā) un Arunāčalā Pradēšā (Indijā), to veicinājis tas, ka iedzīvotājiem kļuvuši labāk pieejami šaujamieroči.
■ Ķīnā un Indijā ziemošanas vietas biotopus apdraud neregulēts tūrisms, kas rada arvien lielākus traucējumus putniem. Būvējot ceļus un veidojot tūrisma infrastruktūru, samazinās arī piemērotie biotopi.
■ Cjinhai, Sičuaņas un Juņnaņas provincēs Ķīnā biotopu degradāciju un traucējumu palielināšanos veicinājušas arī zivju audzētavas, malkas ieguve, upju pārvēršana kanālos, rūpnieciskais piesārņojums un sedimentācija, ne vien ceļu, bet arī žogu būve.
■ Krītoties ūdens līmenim, līdz tam nepieejamās ligzdas kļūst pieejamas sauszemes plēsējiem. Melnkakla dzērvju dabiskie ienaidnieki ir leopardi (Panthera pardus), dzeltenkakla caunas jeb harzas (Martes flavigula), Bengālijas kaķi (Prionailurus bengalensis) un Āzijas zelta kaķi (Pardofelis temminckii). "Nedabiskie ienaidnieki" – klaiņojošie suņi un cilvēks. Butānā un Indijā arvien biežāk novēro, ka klaiņojošie suņi izēd dzērvju olas un cāļus un pat nogalina pieaugušās dzērves.
■ Migrāciju laikā nedaudz dzērvju iet bojā sadursmēs ar elektrolīnijām, papildu drauds ir arī vējdzirnavas. Elektrolīniju radītais apdraudējums var vēl pieaugt, strauji attīstoties elektroapgādes tīkliem Ķīnā. 2018.–2020. gadā 9 no 15 jaunajām melnkakla dzērvēm, kas bija aprīkotas ar GPS raidītājiem, gāja bojā elektrolīnijās Liņdžou Tibetā.
■ Migrāciju laikā dzērves iet bojā arī, netieši saindējoties, piemēram, ar grauzēju kontrolei izmantotajām indēm.
■ Centrālajā Tibetā fermeri no tradicionālās labības audzēšanas pāriet uz augsta ražīguma ziemas kviešiem, un tātad laukus apar nevis pavasarī, bet rudenī. Tas melnkakla dzērvēm atņem agrāk bagātīgu barības resursu ziemā – uz lauka izbirušus graudus.
■ Dašanbao melnkakla dzērves nacionālajā dabas rezervātā Ķīnā paredzēts pārcelt iedzīvotājus prom no svarīgās ziemošanas vietas apkārtnes. Labi domātais projekts var radīt pretēju efektu, jo dzērves šai vietai netālu no cilvēku mītnēm piesaistījušās tieši tāpēc, ka pie fermām pieejams daudz izbirušu vai pāri palikušu graudu. Aizejot cilvēkiem, pamestajās fermās vairs nebūs pieejama barība, un ziemotāju populācija šajā aizsargājamajā vietā samazināsies, turklāt būs pastiprināta pieaugušo putnu mirstība.
Dažādi fakti
Melnkakla dzērve ir vidēja lieluma dzērve – ķermeņa garums 1,15 m, spārnu izpletums 1,8–2 m, svars 5–7 kg.
Informācijas avoti
Archibald G.W., Meine C.D. 1996. Family Gruidae (Cranes). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 3: Hoatzin to Auks. Pp. 60–89.
BirdLife International 2020. Grus nigricollis. The IUCN Red List of Threatened Species 2020: e.T22692162A180030167. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2020-3.RLTS.T22692162A180030167.en. Downloaded on 7 August 2021.
