Melnais grifs ligzdo Eiropā un Āzijā, un pasaules populācija samazinās. Sugu visvairāk apdraud cilvēka tieši un netieši izraisīta mirstība un barības avota samazināšanās.
Melnais grifs Latvijas faunā neietilpst un ieklīst tikai kā maldu viesis. Līdz šim Latvijā reģistrēti 13 melnā grifa novērojumi, pirmais no tiem 1837. gadā, pēdējais – 2019. gadā.
Aizsardzība
■ 1988. gadā iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā, 1994. gadā atzīts par daļēji apdraudētu sugu (NT – Near Threatened).
■ Melnajam grifam izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme), to koordinē Mehelenas zoodārzs Beļģijā.
■ Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
■ Iekļauts Bonnas konvencijas II pielikumā kā migrējošā suga, kurai ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss un kuras saglabāšanu varētu veicināt starptautiskā sadarbība, noslēdzot līgumus tās aizsardzībai.
■ Iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
■ Iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (jeb Putnu direktīvas) I pielikumā kā suga, kurai jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi (jāveido īpaši aizsargājamās teritorijas), lai nodrošinātu tās izdzīvošanu un vairošanos tās izplatības areālā.
Apdraudējuma faktori un sugas aizsardzības pasākumi
Laikos, kad plēsīgos dzīvniekus vajāja kā kaitīgus, cieta arī melnie grifi. Galvenie nedabīgas bojā ejas iemesli bija gan šaušana, gan lamatu un saindētas ēsmas izlikšana plēsoņu kontrolei. Lai gan indes bieži vien nebija domātas tieši grifu, bet citu plēsoņu iznīcināšanai, arī melnie grifi apmeklēja ēsmai izliktos beigtos mājlopus un saindējās ar strihnīnu. Suga daudz cieta arī no ligzdu postīšanas, ko pastiprināja tas, ka melnie grifi ligzdas nereti būvē ne sevišķi augstu kokos, kur tās ir viegli pieejamas. Bijušajā PSRS bija izplatīta arī grifēnu ievākšana no ligzdām. Mūsdienās Eiropā melno grifu aizsargā, un vajāšana ir samazinājusies, bet daudzviet Āzijā šie faktori ir arvien saglabājušies.
Barības pieejamība samazinās visā melnā grifa izplatības areālā. Eiropā, Centrālāzijā un Aizkaukāzā dažādu iemeslu dēļ samazinājies mājlopu skaits kalnu ganībās (daudzviet mainījusies lauksaimniecības prakse, iedzīvotāji masveidā pārcēlušies no laukiem uz pilsētu, postpadomju valstīs pārtrauktas subsīdijas aitu ganīšanai). Eiropas Savienībā grifu barības avotu ievērojami samazināja arī stingru sanitāro prasību ieviešana mājlopu līķu utilizācijā, bet radušos problēmu izdevās atrisināt, atļaujot veidot grifu piebarošanas stacijas.
Piebarošanas stacijas maitēdājiem jeb "grifu restorānus" veidoja Spānijā, Francijā, Bulgārijā un citās Dienvideiropas valstīs. Tā izdevās ne vien kompensēt dabiskās barības trūkumu, bet arī piesaistīt grifus drošām barošanās vietām, samazinot tiem risku tikt nošautiem vai noindētiem, meklējot barību citur. "Grifu restorāni" deva iespēju arī attīstīt ekotūrismu un izglītot sabiedrību par apdraudēto sugu aizsardzību. Reintrodukcijas projekti līdztekus ar sugas aizsardzību un piebarošanas staciju uzturēšanu ievērojami uzlaboja melnā grifa stāvokli Eiropā.
Kādu ainu rāda Pasaules Sarkanajā grāmatā apkopotais melnā grifa populācijas stāvoklis 2018. gadā?
Lielākā daļa melno grifu (5500–8000 pāru) ligzdo Āzijā – Afganistānā, Armēnijā, Azerbaidžānā, Gruzijā, Indijas ziemeļos, Irānā, Kazahstānā, Kirgizstānā, Krievijā, Ķīnā, Mongolijā, Pakistānas ziemeļos, Tadžikistānā, Turkmenistānā, Turcijā un Uzbekistānā. Esošā informācija liecina par skaita samazināšanos. Izņēmums ir Turcija, kur pēdējos gados atrastas jaunas ligzdas, kā arī Mongolija un Pakistāna, kur populācijas ir stabilas. Melno grifu skaits ievērojami samazinājies Kazahstānā līdz ar šajā rajonā svarīgākās grifu barības sugas – saigas (Saiga tatarica) populācijas samazināšanos. Domājams, ka šāda pati tendence ir arī citās Centrālāzijas valstīs, kur samazinājies gan mājlopu, gan savvaļas zālēdāju skaits.
Eiropā melnais grifs vēsturiski cieta skaita un areāla samazināšanos, bet XX gs. 90. gados populācija sāka atjaunoties, un skaits turpina augt. Pašlaik Eiropā ligzdo 2300–2500 melno grifu pāru. Lielākā daļa no tiem – vismaz 1500 pāru – koncentrēta Spānijā, bet suga ligzdo arī Grieķijā, Maķedonijā, Portugālē un Ukrainā, dažkārt – arī Albānijā. Francijā Grankosu kalnos (Grands Causses) nostiprinājusies neliela reintrodukcijas izcelsmes ligzdojošā populācija. Tomēr melnie grifi vairs neligzdo Bulgārijā, Itālijā, Kiprā, Moldovā, Slovēnijā un Rumānijā.
Dzīves vide
Melnais grifs Eiropā apdzīvo mežainus kalnu apvidus 300–1400 m augstumā virs jūras līmeņa, bet Āzijā – vēl augstāk kalnos, kur apdzīvo arī krūmājus un stepi līdz pat 4500 m virs jūras līmeņa. Barību meklē atklātā ainavā.
Pielāgojumi
Melnajiem grifiem ir vairāki lielajiem plēsīgajiem putniem – maitēdājiem raksturīgi barības meklēšanas un barošanās pielāgojumi:
■ Ļoti gari un plati spārni – ideāli piemēroti augšupejošo gaisa strāvu uztveršanai, kas ļauj melnajiem grifiem bez mazākās piepūles planēt, barības meklējumos ik dienas veicot lielus attālumus.
■ Izcila redze – palīdz barības meklēšanā, lidojot virs plašām teritorijām.
■ Līks un ļoti spēcīgs knābis – ar tā palīdzību iespējams sadalīt ne vien muskuļaudus, bet pat lielo zīdītāju līķu ādu un cīpslas.
■ Spēcīgas kājas ar līkiem nagiem – arī tas palīdz barības sadalīšanā.
■ Daļēji kaila galva un kakls – ļauj izvairīties no spalvu nosmērēšanās un salipšanas, kad grifi barojas, iesniedzoties lielo dzīvnieku līķos.
Barība un barošanās
Melno grifu pamatbarība ir krituši dzīvnieki un maitas. Tie pārtiek galvenokārt no vidēju un lielu dzīvnieku līķiem. Retos gadījumos ķer arī dzīvu barību – kukaiņus, ķirzakas, bruņrupučus, arī čūskas.
Spānijas dienvidos melnie grifi barojas lielākoties ar kritušiem zīdītājdzīvniekiem – ap 90% barības sastāda truši un aitas, bet ēd arī kukaiņus un ķirzakas. Kopš palielinājušās savvaļas zālēdāju populācijas, barībā palielinās arī to īpatsvars.
Mongolijā melno grifu barībā bija daudz Sibīrijas murkšķu jeb baibaku (Marmota bobak siberica), un suga savulaik savairojās rajonos, kur murkšķu populācija cieta no epidēmijas, sagādājot grifiem daudz barības. Tagad Mongolijas melno grifu populācijas ligzdošanas sekmes atkarīgas no mājlopu skaita kalnu ganībās. Mongolijā melnie grifi arī nereti atņem medījumu stepes ērgļiem.
Tibetā melnie grifi visvairāk barojas ar kritušiem savvaļas jakiem, zilajām aitām, Tibetas gazelēm, kiangiem un sprogainajiem zaķiem (Lepus oiostolus). Ir iespēja baroties arī ar cilvēku līķiem, jo atbilstoši budistu reliģiskajām tradīcijām mirušos novieto uz platformām tā saucamajos "gaisa apbedījumos".
Melnie grifi barību meklē, planējot un riņķojot ļoti lielā augstumā, bet var patrulēt arī zemu virs pakalniem un kalnu nogāzēm.
Pie kritušo lielo dzīvnieku līķiem parasti savācas baroties daudz dažādu maitēdāju, bet, būdami lielākie un spēcīgākie, melnie grifi ir dominējoši citu sugu starpā. Izmantojot savu spēcīgo knābi, tie spēj baroties ar cietākajām un sīkstākajām kritušā dzīvnieka daļām, ieskaitot ādu, cīpslas un daļu kaulu. Labums tiek arī pārējiem putniem, jo melnie grifi spēj atplēst dzīvnieka ķermeni, tā sagādājot piekļuvi barībai arī mazākajām maitēdāju sugām.
Būdami liela planējošā suga, melnie grifi no rīta dodas barības meklējumos vēlāk par mazākiem plēsīgajiem putniem, jo jāsagaida, kamēr sasils gaiss un izveidosies termālās augšupejošās gaisa strāvas.
Sabiedriskā uzvedība
Pāri nereti ligzdo nelielā attālumā cits no cita.
Vairošanās un dzīves cikls
Melnie grifi ligzdo nelielās, izkliedētās kolonijās. Spānijā apdzīvotas ligzdas reģistrētas 30–2000 m attālumā cita no citas. Nurata rezervātā Uzbekistānā reģistrēts ligzdošanas blīvums 1,7–2,0 pāri uz 1000 ha, bet Henteja kalnos Mongolijā – 5 pāri uz 100 km².
Parasti ligzdu būvē kokos 1,5–5 m augstumā virs zemes. Spānijā ligzdo galvenokārt mūžzaļajos ozolos un priedēs, bet Armēnijā, Azerbaidžānā, Kopetdagā, Tjanšanā un Balučistānā – galvenokārt kadiķos, savukārt Uzbekistānā nereti ligzdo Buhāras mandeļkokā (Amygdalus bucharica). Āzijā bieži ligzdo arī klintīs.
Būvē milzīgu zaru ligzdu – platums 145–190 cm, dziļums 95–300 cm, un tā nereti aizņem praktiski visu koku.
Dēšanu sāk februārī–aprīlī. Dējumā ir 1 ola, ļoti reti (tikai 0,76% gadījumu) 2 olas.
Perēšana ilgst 54–56 (50–62) dienas. Perēšanā un mazuļu aprūpē piedalās abi vecāki. Izšķīlušies mazuļi ir klāti ar pelēku dūnu. Mazuļi ir ligzdguļi un ligzdā pavada vairāk nekā 3 mēnešus (Spānijā reģistrēts ligzdguļu periods 95–110 dienas, bet Centrālāzijā – 104–120 dienas).
Spānijas melno grifu populācijā reģistrēta augsta olu šķilšanās (90%) un augsta mazuļu izdzīvotība, bet lielākā daļa pāru neligzdo katru gadu. Nurata kalnos Uzbekistānā reģistrētās vairošanās sekmes – 0,57 izauguši mazuļi uz pāri.
Dzīves ilgums var sasniegt 39 gadus (reģistrēts nebrīvē).
Migrācijas
Eiropā ligzdojošo melno grifu populācija ir nometnieki. Centrālāzijas putni ir daļēji nometnieki, bet nereti seko klaiņojošo lopkopju – nomadu ganāmpulkiem. Vairākums Āzijas areāla ziemeļu daļā, piemēram, Mongolijā ligzdojošo melno grifu migrē ziemot tālāk dienvidos Āzijā, un daļa pat sasniedz Āfriku. Migrantu ziemošanas vietas ir Butānā, Indijas ziemeļrietumos, Irānā, Korejā, Laosā, Mjanmā, Nepālā, Pakistānā, Saūda Arābijā un Sudānā.
Dažādi fakti
Melnais grifs ir viens no lielākajiem Vecās pasaules grifiem un pats lielākais plēsīgais putns Eiropā. Tā ķermeņa garums ir 98–107 cm, spārnu atpletums 250–295 cm, svars 7–12,5 kg. Platāki spārni nekā melnajam grifam ir vienīgi Himalaju grifam (Gyps himalayensis), kura spārnu atpletums pārsniedz 3 m.
Lai gan lielākajai daļai plēsīgo putnu ir apgriezts dzimumu dimorfisms – mātītes lielākas par tēviņiem, maitēdāji šajā ziņā ir izņēmums. Melnajiem grifiem nav lieluma atšķirības starp dzimumiem, tēviņš var būt pat nedaudz lielāks par mātīti.
Informācijas avoti
BirdLife International 2018. Aegypius monachus. The IUCN Red List of Threatened Species 2018: e.T22695231A131935194. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2018-2.RLTS.T22695231A131935194.en. Accessed on 4 December 2020.
Latvijas Ornitoloģijas biedrība 1998. Latvijas lauku putni. Rīga. 208 lpp. (Melnais grifs – 22.–23. lpp.).
Latvijas putni 2020. Melnais grifs Aegypius monachus. http://www.putni.lv/aegmon.htm. Skatīts 4.12.2020.
Thiollay J.M. 1994. Family Accipitridae (Hawks and Eagles). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 2: New World Vultures to Guineafowl. Barcelona: Lynx Edicions. Pp. 52–205.
