Mazais ērglis ligzdo Eiropā, kā arī Āzijā (Turcijā un Kaukāzā). Eiropā ligzdo ap 16 400–22 100 pāru – ap 73% no sugas pasaules populācijas. Pasaules populāciju uzskata par stabilu. Mazo ērgli visvairāk apdraud dzīves vides samazināšanās (mitro mežu un pļavu nosusināšana, mežu izciršana) un medības (it sevišķi migrācijas laikā – ik gadus Sīrijā un Libānā nošauj ap tūkstošiem mazo ērgļu).
Mazais ērglis ir izplatīts ligzdotājs Latvijas mežos. Vērtē, ka Latvijā ligzdo 3000–5000 pāru, bet iespējams, ka skaits samazinās.
Aizsardzība
■ Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
■ Iekļauts Bonnas konvencijas II pielikumā kā migrējošā suga, kurai ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss un kuras saglabāšanu varētu veicināt starptautiskā sadarbība, noslēdzot līgumus tās aizsardzībai.
■ Iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
■ Iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (jeb Putnu direktīvas) I pielikumā kā suga, kurai jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi (jāveido īpaši aizsargājamās teritorijas), lai nodrošinātu tās izdzīvošanu un vairošanos tās izplatības areālā.
■ Īpaši aizsargājama suga Latvijā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396).
Dzīves vide
Mazais ērglis Latvijā ligzdo galvenokārt vecos mozaīkveida jauktos un lapu koku mežos, kas mijas ar pļavām, ganībām un tīrumiem, kur meklē barību. Visur areālā priekšroku dod mitriem mežiem. Lielākais ligzdošanas blīvums ir zemienēs, bet reģistrēta arī ligzdošana sausos kalnu mežos Karpatos, Balkānos, Anatolijā un Kaukāzā līdz 2200 m virs jūras līmeņa.
Pielāgojumi
Mazajiem ērgļiem ir vairāki plēsīgajiem putniem raksturīgi barības meklēšanas un barošanās pielāgojumi:
■ Plati spārni – piemēroti barības meklēšanai, planējot virs klajām teritorijām.
■ Neuzkrītoša apspalvojuma krāsa – tumša ķermeņa un spārnu virspusē, salīdzinoši gaišāka apakšpusē – raksturīgs plēsīgo putnu krāsojuma modelis, kas tos padara mazāk uzkrītošus skatā no lejas, tātad – ļauj veiksmīgāk piekļūt medījumam.
■ Izcila redze – palīdz barības meklēšanā, gan nolūkojot barību no posteņa, gan lidojot virs plašām teritorijām. Novērošanas postenī dežurējošs ērglis spēj pamanīt sienāzi vairāk kā 100 m attālumā, bet strupasti vai ķirzaku – 400 m attālumā.
■ Līks un spēcīgs knābis – piemērots gan medījuma satveršanai, gan gaļas plēšanai un sadalīšanai.
■ Spēcīgas kājas ar līkiem nagiem un raupjiem pēdu spilventiņiem – piemērotas medījuma satveršanai un sadalīšanai.
Barība un barošanās
Mazie ērgļi pārtiek no zīdītājiem, abiniekiem, rāpuļiem, putniem un kukaiņiem, un dažādos rajonos ir savi raksturīgākie, izplatītākie medījumi. Retos gadījumos ēd arī maitu.
Centrāleiropā mazie ērgļi barojas galvenokārt no sīkajiem zīdītājiem, jo sevišķi strupastēm (Microtus), zināmā mērā arī ar sīkiem līdz vidēja lieluma putniem, un barībā ir daudz abinieku, galvenokārt parasto varžu (Rana temporaria), ēd arī rāpuļus. Mitros zemieņu rajonos vardes var veidot pat 42% no visas barības. Arī Latvijā pārtiek galvenokārt no strupastēm un vardēm.
Slovākijas kalnos 85% no mazo ērgļu medījuma ir zīdītāji. Grieķijā ēd galvenokārt čūskas (70%), jo sevišķi parastos zalkšus (Natrix natrix), bet arī nedaudz putnu, ķirzaku un kukaiņu. Gruzijā barībā gandrīz vienlīdz svarīgi ir zīdītāji (29%), rāpuļi (25%) un abinieki (34%), bet tikai 8% gadījumu medījums bija putni.
Ziemošanas vietās ērgļu raksturīga barība ir audējputnu – sarkanknābja kveleju (Quelea quelea) mazuļi un spietojoši termīti, kā arī sīki zīdītāji un vardes.
Mazie ērgļi medī klajumos un medījuma meklēšanā trīs dažādas metodes:
■ medījumu nolūko no novērošanas posteņa;
■ medījumu nolūko, planējot virs atklātas ainavas ap 100 m augstumā;
■ medījumu meklē, staigājot pa zemi.
Visbiežāk izmantotā un enerģiju visvairāk taupošā medību metode ir medījuma novaktēšana no novērošanas posteņa. Ērglis nekustīgi sēž postenī – kokā vai staba galā, uzmanīgi vērojot apkārtni, un, kad medījums nolūkots, lido tieši uz to. Medījuma meklēšanā daudz izmanto arī planēšanu un riņķošanu virs klajumiem, jo sevišķi vietās, kur nav daudz piemērotu novērošanas posteņu. Nereti medī arī, ejot ar kājām pa zemi – līdzīgi, kā to dara stārķis.
Mazākus barības objektus aprij veselus, lielāku medījumu ar knābi sadala gabalos. Tāpat kā pārējiem plēsīgajiem putniem nesagremotās medījuma daļas – vilna, spalvas, kukaiņu hitīna daļas – sakrājas atriju lodītē, kuru putns izvada pa muti.
Sabiedriskā uzvedība
Mazie ērgļi galvenokārt novērojami pa vienam vai pāros. Pāru apdzīvotās ligzdas ir tālu cita no citas, bet piemērotā biotopā tuvākās ligzdas var būt 1 km attālumā un vai pat tuvāk. Migrē baros.
Vairošanās un dzīves cikls
Pavasarī mazie ērgļi ligzdas rajonā veic teritoriālos un riesta lidojumus. Teritoriālajiem lidojumiem ir svarīga nozīme – putni tā nostiprina savas īpašuma tiesības uz teritoriju un reklamē, ka tā ir aizņemta. Ērgļi virs ligzdas teritorijas planē katru dienu, bet visbiežāk vienreiz dienā uz neilgu laiku. Tas parasti notiek ne pārāk agri no rīta, pirms pusdienlaika, daudz retāk pēcpusdienā.
Dažreiz gaisā notiek sadursmes starp teritorijas īpašnieku un ienācēju, un nereti tie ar nagiem saķeras "ritenī" un rotēdami krīt zemē. (Tāpat izpausties var arī spēle starp jaunajiem putniem vai konflikti starp vecākiem un jaunajiem putniem.) Šādās sadursmēs putni reti savaino cits citu.
Centrāleiropā (un arī Latvijā) mazie ērgļi dēj aprīļa beigās–maija sākumā, bet jaunie putni izlido jūlija beigās–augusta sākumā.
Gandrīz vienmēr ligzdo kokos (Latvijā visbiežāk eglēs vai bērzos). Ligzdu galvenokārt būvē 12–15 m augstumā, bet dažreiz tikai 4–5 m vai pat 30 m augstu. Ārkārtīgi retos gadījumos ligzdo uz zemes. Parasti ligzda ir tikai dažus simtus metru attālumā no mežmalas.
Ligzdas vietu parasti izvēlas mātīte, un viņa arī galvenokārt būvē ligzdu, bet tēviņš piegādā materiālu. Lielā zaru ligzda diametrā sasniedz 50–150 cm, ligzdas bedrītes platums ap 30 cm. Ligzdu izklāj ar sīkiem zariņiem, dažreiz zāli. Ligzdas nereti lieto atkārtoti nākošajās sezonās, reģistrēta pat ligzdošana ik gadu tajā pašā ligzdā 10 gadus pēc kārtas.
Dējumā parasti ir 2 olas, dažreiz 1, retos gadījumos 3. Gadā ir viens perējums. Perēšana ilgst vidēji 38,85 dienas (36–41).
Mazuļi ir ligzdguļi, izšķīlušos tos klāj pelēkbalta dūna. Ērglēni ligzdā pavada ap 8 nedēļām. Visbiežāk šķiļas divi mazuļi, un praktiski vienmēr izlidošanas vecumu sasniedz tikai viens no tiem (ligzdošanas sekmes kopumā ir 0,5–0,7 izlidojuši jaunie putni no perējuma). Dabiskos apstākļos abi mazuļi izdzīvo tikai ļoti retos gadījumos, jo mazajiem ērgļiem ligzdošanā raksturīgs kainisms.
Kainisms ir nevis ļaunprātība, bet ekoloģisks mehānisms, kas nodrošina vecākajam mazulim priekšrocības izdzīvot situācijā, kad abu mazuļu izaugšanai pietrūktu barības (un tādējādi izdzīvo spēcīgākais, nevis novārgst un aiziet bojā abi mazuļi). Tā kā ērgļi olas dēj ar dažu dienu intervālu un sāk perēt no pirmās olas, vecākais mazulis izšķiļas dažas dienas ātrāk un būs lielāks un spēcīgāks par jaunāko. Tomēr mazais ērglis pieder pie sugām, kam vecākais mazulis jaunāko nogalina gandrīz vienmēr – arī tad, kad barības nemaz nepietrūkst. Esošās teorijas šādai galējībai apmierinošu skaidrojumu nedod, un nevar uzskatīt, ka kainisma fenomens būtu pilnībā izprasts.
Lai arī kainisms kā norise nav pilnība izskaidrots, esošās zināšanas tiek sekmīgi izmantotas sugas aizsardzībā. Vācijā un citās Centrāleiropas valstīs mazā ērgļa populācijas palielināšanā izmanto savvaļas pāru perējumu manipulāciju. Jaunāko cāli no ligzdas izņem, tikko tas izšķīlies, un audzē mākslīgi vai ievieto audžuvecāku ligzdā – piemēram, pie peļu klijāniem, kam kainisms nav raksturīgs. Ērglēnu atliek vecāku ligzdā 1–2 nedēļas pirms izlidošanas, kad kainisma uzvedība vairs nenotiks, bet vecāki vēl pieņems mazuli. Šādā veidā mazo ērgļu populāciju palielina, palielinot ligzdojošo pāru produktivitāti. Arī Rīgas zoodārzs ir piedalījies šādā projektā, mākslīgi audzējot mazo ērgļu mazuļus pirms to atlikšanas savvaļas pāru ligzdās.
Mazie ērgļi dzimumgatavību sasniedz apmēram 3–4 gadu vecumā. Vecākais gredzenotais mazais ērglis sasniedzis 26 gadu vecumu.
Migrācijas
Mazie ērgļi ir gājputni, kas ziemo Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša – Āfrikas dienvidos un Austrumāfrikā. Savas ligzdošanas teritorijas tie atstāj augustā–novembrī (Latviju galvenokārt pamet jau septembra sākumā), atgriežas martā–aprīlī.
Mazie ērgļi ir tipiski tālie migranti, kas dodas uz attālām ziemošanas vietām, migrējot lielos baros un pa noteiktu maršrutu. Tāpat kā vairāki citi lielie plēsīgie putni un stārķi, arī mazie ērgļi ceļošanas laikā planē, izmantojot termālās augšupceļošās gaisa strāvas un tādēļ izvairās no lielu ūdens šķēršļu šķērsošanas, jo virs jūrām siltā gaisa strāvas neveidojas.
Eiropā ligzdojošo mazo ērgļu rudens migrācijas ceļš ved pār Bosfora šaurumu (tātad Vidusjūru apiet pa malu), Izraēlu un Suecas šaurumu, bet par tālāko ceļu Āfrikā zināms mazāk. Ar satelītraidītāju aprīkots jauns mazais ērglis no Latvijas mazāk kā mēneša laikā nolidoja 6000 km, sasniedzot Sudānu, palika tur 6 nedēļas, tad lidoja tālāk uz Keniju. Tikai nedaudzi mazie ērgļi Vidusjūru šķērso pa taisno cauri Grieķijai vai Itālijai.
Dažādi fakti
Nosaukumam atbilstoši, mazais ērglis ir mazs ērglis – ķermeņa garums 57–64 cm, spārnu atpletums 145–170 cm, svars – 1100–2000 g.
Mazais ērglis ir radniecisks vidējam ērglim (Aquila clanga, arī tas sastopams Latvijā, bet daudz retāk). Morfoloģiskie un molekulāri ģenētiskie pētījumi rada, ka tās neapšaubāmi ir atsevišķas sugas. Līdzīgas sugas ir arī Indijas ērglis (A. hastata), ko agrāk uzskatīja par mazā ērgļa pasugu, un Āfrikas dienvidos izplatītais Vālberga ērglis (A. wahlbergi).
Informācijas avoti
BirdLife International 2016. Clanga pomarina. The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T22696022A93539187. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-3.RLTS.T22696022A93539187.en. Accessed on 11 December 2020.
Latvijas Ornitoloģijas biedrība 1996. Latvijas meža putni. Rīga. 192 lpp. (Mazais ērglis – 30.–31. lpp.).
Latvijas putni 2020. Mazais ērglis Clanga pomarina. http://www.putni.lv/clapom.htm. Skatīts 11.12.2020.
Thiollay J.M. 1994. Family Accipitridae (Hawks and Eagles). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 2: New World Vultures to Guineafowl. Barcelona: Lynx Edicions. Pp. 52–205.
