Klinšu ērglis ir viena no visplašāk izplatītajām ērgļu sugām. Tas sastopams daudzviet Ziemeļu puslodē – Eiropā (salīdzinoši neliela populācijas daļa), Āzijā, Ziemeļamerikā un Āfrikas ziemeļos, bet visur areālā ir samērā rets.
No XIX gs. klinšu ērgļus sistemātiski vajāja, no XX gs. sākuma kaitēja arī pesticīdi. Skaits ievērojami samazinājās Eiropā un lielākajā daļā Ziemeļamerikas. Pesticīdu lietošanas aizliegumi un sugas aizsardzība ļāva klinšu ērgļu skaitam daļā valstu atkal atjaunoties. Tagad sugas pasaules populācija ir kopumā stabila, bet Eiropā skaits pieaug. Mūsdienās būtiskākais limitējošais faktors ir piemērotas dzīves vides samazināšanās. Tāpat arvien ik gadus daudzi klinšu ērgļi tiek nošauti, noindēti vai aiziet bojā sadursmēs ar vēja turbīnām un elektrolīnijām.
Latvijā klinšu ērglis ir rets ligzdotājs (5–10 pāri) un caurceļotājs, dažkārt sastopams arī ziemā.
Aizsardzība
■ Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
■ Iekļauts Bonnas konvencijas II pielikumā kā migrējošā suga, kurai ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss un kuras saglabāšanu varētu veicināt starptautiskā sadarbība, noslēdzot līgumus tās aizsardzībai.
■ Iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
■ Iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (jeb Putnu direktīvas) I pielikumā kā suga, kurai jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi (jāveido īpaši aizsargājamās teritorijas), lai nodrošinātu tās izdzīvošanu un vairošanos tās izplatības areālā.
■ Īpaši aizsargājama suga Latvijā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396).
Dzīves vide
Klinšu ērglis savā plašajā areālā sastopams dažādos biotopos – no tuksneša līdz tundrai un no zemienēm līdz augstkalnu rajoniem (Eiropā kalnu rajonos ligzdo līdz pat 2000 m augstumam virs jūras līmeņa Alpos un Pirenejos, bet Āzijā Himalajos sastapts līdz pat 6200 m augstumā virs jūras līmeņa).
Vislabprātāk apdzīvo klaju ainavu – stepi, plakankalnes, dažviet (t.sk. Latvijā) – purvus. Medībām vispiemērotākās ir teritorijas ar nabadzīgu vai īsu veģetāciju, bet sastopams arī mežos. Ligzdošanai nepieciešamas nomaļas, netraucētas vietas, kur ir klints sienas vai – ja tādu nav – lieli koki. Labprāt izmanto novērošanas punktus klintīs vai kokos.
Pielāgojumi
Klinšu ērgļiem ir vairāki lielajiem plēsīgajiem putniem raksturīgi barības meklēšanas un barošanās pielāgojumi:
■ Ļoti gari un plati spārni – piemēroti barības meklēšanai, planējot virs klajām teritorijām.
■ Izcila redze – palīdz barības meklēšanā (vanagu un ērgļu redze ir 4–8 reizes asāka nekā cilvēkam).
■ Līks un ļoti spēcīgs knābis – piemērots gan medījuma satveršanai, gan gaļas plēšanai un sadalīšanai.
■ Spēcīgas kājas ar līkiem nagiem un raupjiem pēdu spilventiņiem – piemērotas gan medījuma stingrā sagrābšanā, gan sadalīšanā.
Barība un barošanās
Klinšu ērgļu pamatbarība ir zīdītāji, bet var barībā izmantot arī putnus, rāpuļus, zivis, abiniekus, kukaiņus un maitu. Plašajā areālā barības sugas var būt ļoti dažādas. Parasti medījuma masa ir 0,5–4 kg.
Klinšu ērgļi medī galvenokārt vidēja lieluma zīdītājus – trušus, zaķus un grauzējus – stepēs suslikus, kalnu rajonos – murkšķus. Dažviet regulāri ēd arī plēsējus – caunu dzimtas dzīvniekus, kaķus un pat lapsas.
Daudzviet barībā svarīgi ir vistveidīgie putni (piemēram, irbes un rubeņi) un zosis. Starp medītajām putnu sugām kopumā ir visdažādākās sugas – sākot no zvirbuļveidīgajiem putniem līdz pat dzērvēm, stārķiem un gulbjiem.
Daudz retāk ēd rāpuļus – ķirzakas un čūskas, bet, piemēram, Grieķijā barībā nereti izmanto bruņrupučus, kuru bruņas sadragā, nometot tos uz klintīm.
Dažviet, jo sevišķi ziemā, lielu daļu barības sastāda maitas, visbiežāk mājlopu (piemēram, aitu) un savvaļas zālēdāju (piemēram, briežu). Reizēm medī arī mājlopu un savvaļas zālēdāju mazuļus vai novārgušus pieaugušus dzīvniekus.
Medījumu parasti satver no zemes – triecienā no zema lidojuma. Dažkārt pāri medī kopā, un var medīt arī nelielās grupās.
Mazākus barības objektus aprij veselus, lielāku medījumu ar knābi sadala gabalos. Tāpat kā pārējiem plēsīgajiem putniem nesagremotās medījuma daļas – vilna, spalvas – sakrājas atriju lodītē, kuru putns izvada pa muti.
Sabiedriskā uzvedība
Klinšu ērgļi var medīt pāros vai nelielās grupās, bet ligzdo atstatu no citiem pāriem, uzturot plašas teritorijas.
Vairošanās un dzīves cikls
Eiropas dienvidos un Ziemeļamerikas dienvidos ligzdojošie klinšu ērgļi dēšanu sāk februārī, bet rajonos tālāk ziemeļos – vēlāk, līdz pat maijam.
Ligzdo klintīs uz klinšu radzēm, bet, kur to nav (arī Latvijā) – lielos kokos. Būvē lielu ligzdu no zariem, izklāj ar zaļiem augiem. Vairākus gadus lietota un ar materiālu papildināta ligzda platumā un augstumā var pārsniegt 2 metrus. Parasti pārim ir vairākas ligzdas, ko pa sezonām lieto pārmaiņus. Ligzdas vietu parasti izvēlas mātīte, un viņa ligzdu arī galvenokārt būvē, bet tēviņš piegādā materiālu.
Parasti dējumā 2 olas (1–3), tās dēj ar apmēram 3 dienu intervālu. Perēšana katrai olai aizņem 41–45 dienas. Perē praktiski tikai mātīte. Mazuļi šķiļas asinhroni. Arī klinšu ērgļiem iespējams kainisms, kad vecākais un spēcīgākais mazulis uzbrūk jaunākajam, bet tā nenotiek vienmēr, un daļā perējumu izaug vairāki mazuļi.
Mazuļus sākotnēji sedz balts primārais dūnas tērps – šīs dūnas aug no spalvu folikuliem, no kuriem vēlāk dīgs spalvas. Kad mazuļi paaugas, tiem izaug balts, biezāks sekundārais dūnu tērps, kas vēlāk veidos dūnu pamatni zem jaunā putna spalvu tērpa.
Mazuļi ir ligzdguļi un ligzdā pavada 65–80 dienas. Arī pēc izlidošanas jaunie putni vairākus mēnešus ir atkarīgi no vecākiem, kas tos apgādā ar barību. Dažreiz pāris savus pagājušā gada jaunos putnus piecieš ligzdas teritorijā arī nākošajā gadā.
Klinšu ērgļiem izlido 1–3 jaunie putni no perējuma – visbiežāk viens, ļoti retos gadījumos – trīs. Reģistrēts viens bigāmijas gadījums, kad izauga 4 mazuļi. Sezonā uz katru ligzdojošu pāri vidēji izaug 0,4–1,3 mazuļi, uz sekmīgu pāri – 1,0–1,6 mazuļi. Ligzdošana bieži vien ir neveiksmīga, vai arī pāris sezonā neligzdo vispār – nelabvēlīgos apstākļos var neligzdot pat 50% no pāriem. Ligzdošanas sekmes var būt atkarīgas gan no laika apstākļiem, gan barības daudzuma teritorijā. Piemēram, pētot klinšu ērgļus Skotijā, noskaidrots, ka to ligzdošanas blīvums atkarīgs no barības, galvenokārt maitu, daudzuma, kāds bija pieejams ziemā, bet ligzdošanas sekmes – no dzīvās barības daudzuma vasarā – galvenokārt rubeņu, zaķu un trušu.
Izaug ap 25% no izlidojušajiem jaunajiem klinšu ērgļiem, pārējie aiziet bojā no bada, sadursmēs ar elektrolīnijām, tiek nošauti u.c.
Klinšu ērgļi savvaļā sasniedz 38 gadu vecumu, bet nebrīvē reģistrēta 50 gadu sasniegšana.
Migrācijas
Klinšu ērgļi ir galvenokārt nometnieki, bet vistālāk areāla ziemeļos ligzdojošā populācija ir migranti – galvenokārt uz ziemeļiem no 65. platuma grāda ligzdojošie Ziemeļamerikā un Eirāzijā, kur ziemā ir par maz barības vai tā nav pieejama (piemēram, susliki ziemo). Šie putni migrē uz ziemošanas vietām tālāk dienvidos, piemēram, Ziemeļeiropas putni ziemo Eiropas dienvidaustrumos.
Nometnieku populācijās pieaugušie klinšu ērgļi parasti uzturas tajā pašā rajonā cauru gadu, bet jaunie putni klejo.
Klinšu ērglis un cilvēks
Ziemeļamerikas indiāņu ciltis Amerikas baltgalvas ērgļu un klinšu ērgļu spalvas izmanto tērpu dekorēšanai un galvas rotām.
Centrālāzijā no Irānas līdz pat Mongolijai falkoneri klinšu ērgļus un karaliskos ērgļus izmanto zaķu, gazeļu, lapsu un vilku medībās.
Senās civilizācijas plēsīgos putnus godāja vai vismaz izturējās pret tiem neitrāli, bet ap XIX gs. cilvēka attieksme mainījās. Klinšu ērgļi ir piedzīvojuši to pašu postu, ko daudzi citi plēsīgie putni, jo cilvēks tos uzskatīja par kaitīgiem un tāpēc iznīcināmiem. Vissistemātiskākā vajāšana un iznīcināšana notika 1860.–1960. gadā, un šajā laikā daudzas plēsīgo putnu populācijas dramatiski samazinājās, arī klinšu ērgļa populācija. Piemēram, XIX gs. otrajā pusē Norvēģijā, kad par plēsīgo putnu iznīcināšanu izmaksāja prēmijas, reģistrēta 88 476 klinšu ērgļu un jūras ērgļu, kā arī 135 000 citu plēsīgo putnu nogalināšana.
Tikai 1960.–1980. gadā attīstītākajās pasaules valstīs sāka apzināties plēsīgo putnu lomu dabā un aizsargāt nu jau apdraudētās sugas.
Dažādi fakti
Klinšu ērgļi ir lieli plēsīgie putni. To ķermeņa garums ir 75–90 cm, spārnu atpletums – 190–227 cm. Svars – tēviņiem 2840–4550 g, mātītēm 3630–6665 g, tātad, tāpat kā daudziem citiem dienas plēsīgajiem putniem, mātītes ir lielākas par tēviņiem – apgrieztais dzimumu dimorfisms.
Informācijas avoti
BirdLife International 2016. Aquila chrysaetos. The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T22696060A93541662. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-3.RLTS.T22696060A93541662.en. Accessed on 10 December 2020.
Latvijas putni 2020. Klinšu ērglis Aquila chrysaetos. http://www.putni.lv/aquchr.htm. Skatīts 10.12.2020.
Thiollay J.M. 1994. Family Accipitridae (Hawks and Eagles). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 2: New World Vultures to Guineafowl. Barcelona: Lynx Edicions. Pp. 52–205.
