Ķīķis ligzdo Eiropā un Krievijas Āzijas daļas rietumos. Skaits samazinās. Ķīķi visvairāk apdraud mežu izciršana, malu medības, pesticīdi un sadursmes ar vēja turbīnām.
Populācijas samazināšanos Eiropas ziemeļos izsaukusi mežu izciršana un medības. Kaitē arī cilvēka radīti traucējumi. Eiropā ķīķim pesticīdi nekaitē, jo tas dzīvo mežā un barojas ar lapsenēm, kuras no insekticīdiem necieš un tāpēc ne samazinās skaitā, ne satur indīgas vielas. Pesticīdiem toties ir jūtama ietekme Āfrikā, kur to lietošanu ierobežo mazāk, un ķīķi var saindēties, ēdot siseņus.
Daudz ķīķu nošauj migrāciju laikā, jo sevišķi Itālijā (bēdīgi slavena migrējošo plēsīgo putnu medību vieta ir Mesīnas pāreja Sicīlijā), kā arī Maltā, Libānā un Melnās jūras austrumu piekrastē. Ķīķus šauj gan sporta pēc, gan pārtikai, jo treknos, pirms migrācijas labi uzbarojušos ķīķus uzskata par delikatesi.
Ķīķis ir diezgan izplatīts ligzdotājs Latvijā, ligzdo 2000–3000 pāru.
Aizsardzība
■ Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
■ Iekļauts Bonnas konvencijas II pielikumā kā migrējošā suga, kurai ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss un kuras saglabāšanu varētu veicināt starptautiskā sadarbība, noslēdzot līgumus tās aizsardzībai.
■ Iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
■ Iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (jeb Putnu direktīvas) I pielikumā kā suga, kurai jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi (jāveido īpaši aizsargājamās teritorijas), lai nodrošinātu tās izdzīvošanu un vairošanos tās izplatības areālā.
■ Īpaši aizsargājama suga Latvijā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396).
Dzīves vide
Ķīķis ligzdo mežos. Latvijā priekšroku dod lapkoku mežiem, kas mijas ar laukiem, pļavām un purviem. Citviet sastopams dažādos biotopos gan mežainā, gan klajākā ainavā, kā arī kalnos līdz pat 2000 m augstumam virs jūras līmeņa (Kaukāzā, Pirenejos).
Līdzīgi citiem mērenās joslas migrantiem, ķīķis arī ziemošanās vietās izvēlas biotopus, kas līdzīgi barošanās biotopiem ligzdošanas vietās – tātad tropu mežus vai mežainas vietas, bet vislabāk, ja ir biezs mežs.
Pielāgojumi
Ķīķiem ir pielāgojumi, kas atbilst mežā dzīvojošam plēsīgajam putnam, kas barojas ar kukaiņiem:
■ Gari un samērā plati spārni – piemēroti gan planēšanai (ķīķis ir tālais migrants), gan vēzienlidojumam (dzīvo mežā).
■ Gara aste – ievērojami uzlabo manevrēšanas spējas, kas ir ļoti svarīgi meža sugai.
■ Izcila redze – palīdz barības meklēšanā, nolūkojot lapsenes un meklējot to pūžņus.
■ Līks un spēcīgs knābis – piemērots medījuma satveršanai.
■ Spēcīgas kājas ar līkiem nagiem – piemērotas lapseņu un citu kukaiņu ligzdu atrakšanai.
■ Sejas daļu klāj zvīņām līdzīgs apspalvojums – pasargā pret lapseņu dzēlieniem.
Barība un barošanās
Ķīķa pamatbarība ir plēvspārņi – lapsenes, sirseņi, savvaļas bites un kamenes, kā arī citi kukaiņi. Ēd gan pieaugušos kukaiņus, gan kāpurus un kūniņas. Var baroties arī ar sīkiem mugurkaulniekiem – vardēm, ķirzakām, glodenēm, sīkiem zīdītājiem, tāpat – sīko un vidēja lieluma putnu olām un mazuļiem.
Galvenais barības avots ir lapseņu un bišu ligzdas – ķīķis tās ar nagiem izrok no zemes, apēd nedaudz medus un pieaugušo kukaiņu, bet citu pēc cita rūpīgi izlasa kāpurus. Ķīķa izēsto ligzdu tuvumā nereti atrodami "sakošļāta" vaska gabali.
Lapseņu pūžņus noceļ arī no kokiem. Lapsenes nolūko, sēžot novērošanas postenī, un seko tām lidojumā, lai atrastu to ligzdas. Dažreiz lapsenes noķer arī gaisā.
Ēd arī citus kukaiņus – vaboles, sienāžus, ziemošanas vietās Āfrikā – arī siseņus un termītus.
Nesagremotās kukaiņu hitīna daļas sakrājas atriju lodītē, ko putns izvada pa muti.
Sabiedriskā uzvedība
Ķīķi lielākoties sastopami pa vienam, izņemot migrāciju laikā, kad salasās baros.
Vairošanās un dzīves cikls
Ķīķiem pavasarī riesta lidojumā raksturīgi, ka tēviņš ik pa laikam sasit spārnus virs muguras.
Ligzdu būvē mežā, parasti lapu kokos, bet Latvijā labprāt ligzdo eglēs. Tā kā ķīķis ir tālais un vēlais migrants, kam ligzdošanai piemērotais periods mērenajā joslā ir īss, ligzdu cenšas uzbūvēt ātri, un parasti tā ir gatava 1–2 nedēļu laikā. Ķīķu ligzdas arī nav sevišķi lielas, un tās parasti izmanto tikai vienu gadu. Protams, gadā ir viens perējums.
Ligzdu būvē no zariem un izklāj ar zaļām lapām, kuras visā ligzdošanas laikā vēl papildina. Svaigās lapas un skujas palīdz arī ligzdu nomaskēt.
Dēj jūnijā–jūlijā. Dējumā ir 2 olas (1–3), tās dēj ar 3–5 dienu intervālu. Perē no pirmās olas, perēšana aizņem 30–35 dienas katrai olai. Abi vecāki gan perē olas, gan aprūpē mazuļus.
Mazuļi ir ligzdguļi. Tiem ir gara, bēši pelēka primārā dūna, bet īsāka balta sekundārā dūna. Mazuļus silda galvenokārt māte, kas pirmās nedēļas laikā to dara gandrīz nepārtraukti. Sākumā barību uz ligzdu nes galvenokārt tēvs, bet vēlāk barību sagādā un cāļus baro abi vecāki. Mazuļi ligzdā pavada 40–44 dienas. Vecāki jaunos putnus apgādā ar barību vēl mēnesi pēc izlidošanas vai pat ilgāk.
Pētījumā Vācijā no ķīķu ligzdām izlidoja vidēji 0,1–1,1 mazuļi. Ligzdošanas sekmes ietekmē barības daudzums un laika apstākļi.
Vecākais zināmais ķīķis bija 29 gadus vecs.
Migrācijas
Ķīķis ir gājputns, kas ziemo galvenokārt tropu Āfrikā – uz dienvidiem no Sahāras un līdz pat Dienvidāfrikai. Ligzdošanas vietas atstāj augustā–septembrī, atgriežas aprīlī–jūnija sākumā. Ceļojums uz ziemošanas vietām ir tāls – piemēram, ķīķi ceļā no Skandināvijas un Centrālāfriku ik gadus veic ap 30 000 km.
Ķīķi migrē galvenokārt planējot un tātad izmanto augšupejošās gaisa strāvas. Atšķirībā no lielajiem planējošajiem migrantiem ķīķi spēj vēzienlidojumā šķērsot ūdens platības, virs kurām neveidojas termālās gaisa strāvas. Tomēr, tā kā tālajiem migrantiem jāveic garš ceļš, ķīķi uzbarojas pirms došanās migrācijā – tas ir īpašs pielāgojums. Putni tad veic garus pārlidojumus baros pa noteiktām migrāciju trasēm, nereti pāri biotopiem, kas nav piemēroti, lai tur nomestos atpūsties un meklētu barību, jo sevišķi – lai pietiktu barības neskaitāmajiem ceļojošajiem putniem. Vietās, kur ķīķiem tomēr jānolaižas atpūtināt spārnus, neviens nemēģina medīt un pat neizmet atriju.
Lielākā daļa ķīķu no Rietumeiropas un Centrāleiropas Vidusjūru šķērso pār Gibraltāru, bet Austrumeiropas putni – pār Bosfora šaurumu, vai arī ceļo gar Melnās jūras austrumu malu, no Āzijas Āfrikā ieejot pāri Suecas līcim. Daudz mazāks skaits Vidusjūru šķērso pa taisno pāri Sicīlijai.
Jaunie ķīķi, kas otrajā dzīves gadā vēl neligzdo, paliek savās ziemošanas teritorijās Āfrikā vismaz pirmo vasaru.
Dažādi fakti
Ķīķu ķermeņa garums ir 52–60 cm, spārnu atpletums 130–150 cm, svars – 440–1050 g.
Ķīķis ir polimorfiska suga ar daudzveidīgu apspalvojuma krāsojumu. Sastopami gan ļoti gaiši, gan arī tumši putni.
Informācijas avoti
BirdLife International 2016. Pernis apivorus. The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T22694989A93482980. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-3.RLTS.T22694989A93482980.en. Accessed on 17 December 2020.
Latvijas Ornitoloģijas biedrība 1996. Latvijas meža putni. Rīga. 192 lpp. (Ķīķis – 18.–19. lpp.)
Latvijas putni 2020. Ķīķis Pernis apivorus. http://www.putni.lv/perapi.htm. Skatīts 17.12.2020.
Thiollay J.M. 1994. Family Accipitridae (Hawks and Eagles). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 2: New World Vultures to Guineafowl. Barcelona: Lynx Edicions. Pp. 52–205.
