Jūras ērglis sastopams Eiropā un Āzijā, kā arī Īslandē, Grenlandē un Aļaskā. Pašlaik sugas pasaules populācija palielinās. Jūras ērgli visvairāk apdraud dzīves vides samazināšanās, malu medības, piesārņojums, inde un sadursmes ar vēja turbīnām.
Jūras ērgļa populācija sāka sarukt jau XIX gs. Daudzviet skaits ievērojami samazinājās, bet suga pilnībā izzuda Lielbritānijā, Fēru salās, Rietumeiropā un lielākajā daļā Vidusjūras valstu. "Kaitīgo" plēsīgo putnu iznīcināšana savulaik notika lielos apmēros, piemēram, XIX gs. otrajā pusē Norvēģijā, kad par plēsīgo putnu iznīcināšanu izmaksāja prēmijas, reģistrēta 88 476 klinšu ērgļu un jūras ērgļu, kā arī 135 000 citu plēsīgo putnu nogalināšana. Suga cieta arī no plēsoņām izliktas saindētas ēsmas un pārmaiņām dzīves vidē, jo sevišķi mitrāju nosusināšanas un mežu izciršanas. Papildus tam XX gs. vidū piesārņojums ar organohlorīnu pesticīdiem un smagajiem metāliem sāka ievērojami atsaukties uz vairošanās sekmēm, jo sevišķi Baltijas valstīs. Tikai 1960.–1980. gadā cilvēki sāka apzināties plēsīgo putnu ekoloģisko lomu un aizsargāt nu jau apdraudētās sugas. XX gs. 80. gados jūras ērgļa populācijas sāka atjaunoties, bet 90. gadu sākumā jau palielinājās lielākajā daļā Eiropas.
Eiropā ir vairāk nekā 50% no pasaules populācijas. Skaits pieaug, pateicoties kaitīgo pesticīdu lietošanas pārtraukšanai un dažādiem sugas aizsardzības pasākumiem. Valstīs, kur ligzdo tikai daži jūras ērgļu pāri, tiek nodrošināta ligzdu aizsardzība. Dažviet būtiska ir kvalitatīvas, nesaindētas un nepiesārņotas barības nodrošināšana, to izliekot noteiktās vietās – tas samazina jūras ērgļu mirstību ziemā. Skotijā suga atjaunota ar reintrodukcijas palīdzību. XX gs. 80. gados reintrodukcija sekmīgi veikta arī toreizējā Čehoslovākijā.
Latvijā pašlaik ligzdo 100–150 jūras ērgļu pāri. Latvijā suga novērojama visu gadu, ieskaitot caurceļotājus un no ziemeļiem un austrumiem ieceļojušus ziemotājus.
Aizsardzība
■ Jūras ērglim izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme), to koordinē Poznaņas zoodārzs Polijā.
■ Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) I pielikumā kā suga, kurai draud izmiršana un kuru tieši vai netieši apdraud starptautiskā tirdzniecība.
■ Iekļauts Bonnas konvencijas I un II pielikumā kā migrējošā suga, kuras saglabāšanai jāveic konkrēti aizsardzības pasākumi (I pielikums, un kurai ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss un kuras saglabāšanu varētu veicināt starptautiskā sadarbība, noslēdzot līgumus tās aizsardzībai (II pielikums).
■ Iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
■ Iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (jeb Putnu direktīvas) I pielikumā kā suga, kurai jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi (jāveido īpaši aizsargājamās teritorijas), lai nodrošinātu tās izdzīvošanu un vairošanos tās izplatības areālā.
■ Īpaši aizsargājama suga Latvijā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396).
Dzīves vide
Jūras ērglis sastopams dažādu plašu, atklātu ūdeņu tuvumā – gan jūras piekrastē un klinšainās salās, gan pie saldūdens ūdenskrātuvēm – ezeriem, lielām upēm un zivju dīķiem, gan plašos mitrājos. Sastopams dažādās dabas zonās – no arktiskās tundras līdz pat tuksnesim. Var apdzīvot visdažādākos biotopus, kur vien ir arī piekrastes klintis vai augsti koki, kur ligzdot un nosēsties. Latvijā jūras ērgļi ligzdo vecos mežos, visbiežāk – plašu, aizaugošu ezeru vai zivju dīķu tuvumā.
Pielāgojumi
Jūras ērgļiem ir vairāki lielajiem plēsīgajiem putniem raksturīgi barības meklēšanas un barošanās pielāgojumi:
■ Ļoti gari un plati spārni – piemēroti barības meklēšanai, planējot virs klajām teritorijām.
■ Izcila redze – palīdz barības meklēšanā (vanagu un ērgļu redze ir 4–8 reizes asāka nekā cilvēkam).
■ Līks, ļoti masīvs un spēcīgs knābis – piemērots gan medījuma satveršanai, gan tā plēšanai un sadalīšanai.
■ Spēcīgas kājas ar līkiem nagiem un raupjiem pēdu spilventiņiem – piemērotas medījuma, jo sevišķi zivju, stingrā sagrābšanā.
Barība un barošanās
Jūras ērglim ir plašs barības spektrs – zivis, putni, arī zīdītāji – dažādi vidēja lieluma mugurkaulnieki, kādus var nomedīt vai atrast dažādās ūdenskrātuvēs, mitrājos un jūras piekrastē. Ja ir iespēja, ēd arī maitas, jo sevišķi ziemā.
Daudzos rajonos galvenā barība ir zivis – tās savāc no ūdens virsmas beigtas vai pusbeigtas, vai krastā izmestas, bet ūdens augšējos slāņos dzīvojošās zivis ķer dzīvas (bet ķerot neienirst, kā to darītu zivju ērglis). Starp svarīgākajām barības sugām jūrā ir jūras zaķzivs (Cyclopterus lumpus – sastopama arī Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī) un mencu dzimtas zivis, saldūdeņos – līdaka (Esox lucius). Jūras ērgļi zivis visbiežāk nolūko no novērošanas posteņa, piemēram, koka ezera malā. Nereti barību meklē arī, planējot virs ūdeņiem. Kad zivs noķerta, to iznes uz sauszemes vai citā piemērotā vietā un apēd. Jūras ērgļiem nav grūtību noķert un tikt galā ar lielām zivīm, un sadalīt tās ar lielo knābi. Nereti barību meklē arī, brienot pa seklumu, it sevišķi, ja pastāv iespēja atrast beigtas vai pusdzīvas zivis. Latvijā rudenī un ziemā vairāki jūras ērgļi bieži salasās vienkop labās barošanās vietās, piemēram, nolaistos zivju dīķos, bet ziemā bieži apmeklē jūras piekrasti.
Svarīga jūras ērgļa barības daļa ir arī putni (piemēram, Latvijā jūras ērgļi no putniem un zivīm pārtiek apmēram līdzīgā mērā). Ēd ūdensputnus no lauča līdz pat dzērves lielumam. Medī ievainotus vai sašautus ūdensputnus. Pazīstama ir pieredzējušu jūras ērgļu pāru izmantotā medību metode – medījot ūdensputnu, kas mēģina glābties nirstot, abi ērgļi medījumam uzbrūk pārmaiņus, to nokausējot līdz spēku izsīkumam.
Ligzdošanas sezonā bieži laupa olas no jūras putnu kolonijām – alkiem, jūraskraukļiem, kaijām un pūkpīlēm, arī citiem ūdensputniem – dažādām pīlēm un laučiem. Ir gadījumi, kad jūras ērgļi pievāc cāļus no citu plēsīgo putnu, piemēram, peļu klijānu ligzdām.
Barībā izmantoto zīdītāju vidū ir grauzēji, truši un zaķi, kā arī pārnadži (aitas, kazas un brieži), ko ēd gandrīz vienīgi kā maitas, lai gan dažkārt var nomedīt mazuļus.
Būdami masīvi, spēcīgi putni, jūras ērgļi mēdz arī laupīt medījumu citiem putniem, jo sevišķi zivju ērgļiem (Pandion haliaetus), citiem plēsīgajiem putniem un jūraskraukļiem. Daudzviet jūras ērgļi iemācījušies sekot zvejas kuģiem un izmantot no tiem izmestos zivju atkritumus.
Sabiedriskā uzvedība
Jūras ērgļi parasti sastopami pa vienam vai nelielā skaitā. Rudenī un ziemā bagātīgās barošanās vietās var pulcēties pat 10 un vairāk jūras ērgļu vienkopus.
Vairošanās un dzīves cikls
Ligzdo galvenokārt jūras piekrastes klintīs vai augstos kokos. Latvijā ligzdo kokos. Ligzdu būvē veca koka galotnes daļā zaru žāklē vai uz liela zara pie koka stumbra. Ligzda ir masīva būve no lieliem zariem, kas, atkārtoti lietojot un papildinot ar materiālu, var sasniegt vairākus metrus platumā un augstumā, kļūstot pat lielāka par stārķa ligzdu. Pārim parasti ir 2–3 ligzdas, kuras izmanto pārmaiņus. Ligzdu izklāj ar sūnām, zāli un citiem augiem, ķērpjiem, jūras zālēm vai vilnu.
Dēšana dažādos platuma grādos sākas dažādā laikā – areāla dienvidos jau janvārī, arktiskajos reģionos – aprīlī–maijā. Latvijā dēj martā–aprīlī.
Dējumā parasti 2 (1–3) olas, tās dēj ar 2–4 dienu intervālu. Gadā ir viens perējums. Perēt sāk no pirmās olas, un katras olas perēšana ilgst 38 (34–46) dienas. Perē un mazuļus aprūpē abi vecāki.
Mazuļi ir ligzdguļi, tiem ir pelēks primārais dūnu tērps un pelēkbrūns sekundārais dūnu tērps. Mazuļi ligzdā pavada 70–80 dienas. Jaunie putni pēc izlidošanas vēl vismaz mēnesi ir atkarīgi no vecākiem.
Ligzdošanas neizdošanās var būt ļoti liela. Izlido 1–2, ļoti retos gadījumos 3 mazuļi, bet vidēji 0,2–1,1 mazuļi uz perējošu pāri un 1,1–2,0 uz sekmīgu pāri. Toties izlidojušo jauno putnu izdzīvotība ir augsta.
Jaunie jūras ērgļi pirmajā dzīves gadā ir melngani brūni, aste, galva, knābis un acis arvien ir tumšas. Dzeltens knābis parādās 4–5 gadu vecumā, vienkrāsaini pelēkbrūno pieaugušo putnu apspalvojumu pakāpeniski iegūst līdz 5–6 gadu vecumam, bet sugai raksturīgā baltā aste kļūst pilnīgi balta tikai 8. gadā.
Dzimumgatavību sasniedz 5–6 gadu vecumā, varbūt agrāk.
Savvaļā reģistrēta 27 gadu nodzīvošana, nebrīvē – 42.
Migrācijas
Jūras ērgļi daļā areāla ir gājputni, daļā – nometnieki. Migrējoši ir galvenokārt areāla ziemeļos un austrumos iekšzemē ligzdojošie jūras ērgļi, tie dodas ziemot tālāk uz dienvidiem. Citur nometnieki, ieskaitot Grenlandi, Īslandi un Norvēģiju. Piemēram, Atlantijas okeāna piekrastē ligzdojošie jūras ērgļi ziemo ligzdošanas vietās, bet iekšzemes populācijas pārvietojas uz Ziemeļjūras un Baltijas jūras piekrasti vai dodas vēl tālāk uz Centrāleiropu. Ziemā labās barošanās un nakšņošanas vietās jūras ērgļi var sapulcēties desmitos un pat simtos (piemēram, Hortobāģas līdzenumā Ungārijā 1993. gada decembrī).
Arī Latvijā pieaugušie jūras ērgļi ir nometnieki, bet – tāpat kā citur – jaunie un nepieaugušie putni ziemā vairāk klejo.
Dažādi fakti
Jūras ērglis ir ļoti liels putns – lielākais no Latvijā ligzdojošajiem plēsīgajiem putniem. Jūras ērgļa ķermeņa garums ir 69–92 cm, spārnu atpletums – 200–245 cm. Tēviņš sver ap 4,1 kg, mātīte – 5,5 kg (mātītes lielākas par tēviņiem – apgriezts dzimumu dimorfisms).
Informācijas avoti
BirdLife International 2016. Haliaeetus albicilla. The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T22695137A93491570. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-3.RLTS.T22695137A93491570.en. Accessed on 16 December 2020.
Latvijas Ornitoloģijas biedrība 1999. Latvijas ūdeņu putni. Rīga. 208 lpp. (Jūras ērglis – 100.–101. lpp.)
Latvijas putni 2020. Jūras ērglis Haliaeetus albicilla. http://www.putni.lv/halalb.htm. Skatīts 16.12.2020.
Thiollay J.M. 1994. Family Accipitridae (Hawks and Eagles). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 2: New World Vultures to Guineafowl. Barcelona: Lynx Edicions. Pp. 52–205.
