Aizsardzība

■ Iekļauts Bonnas konvencijas II pielikumā kā migrējošā suga, kurai ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss un kuras saglabāšanu varētu veicināt starptautiskā sadarbība, noslēdzot līgumus tās aizsardzībai.
■ Iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
■ Iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (jeb Putnu direktīvas) I pielikumā kā suga, kurai jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi (jāveido īpaši aizsargājamās teritorijas), lai nodrošinātu tās izdzīvošanu un vairošanos tās izplatības areālā.
■ Īpaši aizsargājama suga Latvijā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396).

Dzīves vide

Baltais stārķis sastopams atklātā ainavā – pļavās, ganībās un tīrumos, kā arī dažādos mitrājos. Izvairās no rajoniem, kur pastāvīgi ir auksts un mitrs klimats, tāpat – vienlaidu niedrājiem un meža masīviem.

Cilvēka darbība vēsturiski palīdzējusi baltajam stārķim paplašināt izplatības areālu. Rietumeiropā izcērtot mežus, to vietā nāca klaja ainava – ideāla dzīves vide baltajam stārķiem rajonos, kuri iepriekš sugai nebija apdzīvojami. Piemēram, Dānijā baltais stārķis sāka ligzdot tikai XV gadsimtā. Tomēr mūsdienās cilvēka darbība – mitrāju pārveidošana un vides piesārņošana – vairs nav labvēlīga pat baltajam stārķim.

Pielāgojumi

Pielāgojumi medībām

Garais, lielais un spēcīgais knābis nav specializēts kādas konkrētas barības iegūšanai un labi der ļoti daudzveidīga medījuma satveršanai.

Garais kakls dod tālāku tvērienu un iespēju medījumu satvert arī, ja tas mūk.

Garās kājas dod garāku soli un iespēju meklēt barību dziļākā ūdenī. Tāpēc stārķi var meklēt barību dažādos biotopos.

Pielāgojumi lidošanai

Stārķu garie, platie spārni ir ideāli piemēroti planēšanai. Tā kā stārķi ir lieli un diezgan smagi putni, iespēja planēt tiem ir ļoti svarīga, jo vēzienlidojumā vien veikt garus pārlidojumus tiem būtu par grūtu.

Pielāgojumi ķermeņa temperatūras regulācijai

Lielie ūdensputni nereti saskaras ar pārkaršanas problēmu, sevišķi tropos. Šādā situācijā stārķi rīkojas tā, kā to dara daudzi putni – elso ar atvērtu knābi un paceltu mēli, kā arī uzbužina apspalvojumu, saules sakarsētās spalvas attālinot no ķermeņa.

Atšķirībā no citiem putniem, stārķiem ir vēl trešā atvēsināšanās metode, kuru sauc par urohidrozi. Nokaļķojot savas kājas ar mēsliem, stārķi pastiprina iztvaikošanu un līdz ar to karstuma zaudēšanu. Tas ir ļoti noderīgs pielāgojums, kā atvēsināties karstā un sausā laikā.

Barība un barošanās

Baltais stārķis ir gaļēdājs, kas ēd ļoti daudzveidīgu barību. Stārķi barojas ar burtiski visu, ko vien spēj norīt.

Bieži ēd abiniekus, jo sevišķi krupjus, vardes un to kurkuļus. Tāpat – rāpuļus, jo sevišķi čūskas un ķirzakas. Svarīgu barības daļu var veidot sīkie zīdītāji, to skaitā peles, strupastes, ūdens strupastes (jeb ūdensžurkas), nelielas žurkas, kurmji un ciršļi. Viduseiropā bieži barojas ar Eiropas savvaļas kāmjiem, reģistrēta barošanās pat ar zebiekstēm. Baltie stārķi pie iespējas apēd uz zemes ligzdojošo putnu cāļus un olas. Barībā ietilpst arī lieli kukaiņi (vaboles, sienāži, circeņi, siseņi, kukaiņu kāpuri un kūniņas), zivis, tārpi (sliekas), gliemji, vēžveidīgie u.c. Ēd arī maitas.

Tā kā stārķim der jebkura labi pieejama barība, reti dodas tālāk par 3 km no ligzdas.

Baltie stārķi labprāt izmanto situācijas, kas piedāvā bagātīgu barošanos. Latvijā nereti seko pļaujmašīnai vai arklam. Āfrikā baltie stārķi pulcējas savannas ugunsgrēku tuvumā, lai medītu no uguns bēgošos sīkos dzīvniekus. Āfrikā stārķi arī seko klejotājsiseņu bariem.

Pēdējās desmitgadēs baltie stārķi sākuši baroties atkritumu izgāztuvēs. Arī Latvijā Getliņu atkritumu poligonā kaiju bariem vasarā parasti pievienojas arī daži baltie stārķi. Stārķi sākuši izmantot arī uz šosejām atrodamo barību – mašīnu notriektos dzīvniekus.

Sabiedriskā uzvedība

Pāri ligzdo pa vienam, bet dažkārt veido nelielas kolonijas. Ligzdošanas periodā baltie stārķi ir teritoriāli un aktīvi aizsargā ligzdu no citiem stārķiem. Barību meklē vienatā vai nelielās grupās.

Pēcligzdošanas periodā un ziemošanas vietās pulcējas lielākos baros. Rajonos, kur ir ļoti bagātīgs barības avots, var savākties par simtiem un tūkstošiem balto stārķu.

Vairošanās un dzīves cikls

Palearktikā (Eirāzijā un Āfrikas Vidusjūras piekrastē) balto stārķu ligzdošanas sezona sākas februārī–aprīlī (Latvijā – aprīļa vidū), Āfrikas dienvidos – septembrī–novembrī.

Ligzdo individuāli vai nelielās kolonijās. Iespaidīgākā balto stārķu kolonija Latvijā – ap 30 ligzdu – ir lapegļu alejā pie Matīšu–Mazsalacas ceļa.

Ja iespējams, to pašu ligzdu izmanto vairākus gadus. Zināmas ligzdas, kuras baltie stārķi izmantojuši ik gadus 100 gadu garumā.

Latvijā ligzdas vietu parasti izvēlas viensētās, ceļmalās, pie fermām, ļoti reti klajumos mežā. Ligzda parasti atrodas līdz 30 m augstu – uz elektrības stabiem, ēku jumtiem, uz ūdenstorņiem un skābbarības torņiem, dažkārt kokos. Labprāt izmanto cilvēku veidotās ligzdu pamatnes. Citur areālā ligzdo arī klintīs, atsevišķos gadījumos – uz zemes.

Ligzdu būvē abi pāra putni – tēviņš piegādā materiālu, bet mātīte iebūvē to ligzdā. To pašu ligzdu izmantojot gadu no gada, tā kļūst par milzu platformu, augstumā sasniedzot pat 3 metrus.

Ligzdu būvē no zariem, bet ievij arī dažādu citu augu materiālu. Stārķi uz ligzdu atnes lielus kūdras gabalus, ko ieklāt ligzdā.

Lielās stārķu ligzdas nereti piesaista apakšīrniekus – sīkākus putnus, kas savas ligzdas ievij stārķu ligzdas struktūrā. Latvijā stārķu ligzdu zaru būvē ļoti bieži ligzdo abu sugu zvirbuļi. Citviet baltā stārķa areālā tā rīkojas arī strazdi (Sturnus) un zaļvārnas (Coracias).

Olas dēj ar 2 dienu intervālu. Olas ir gandrīz ovālas un kaļķa baltumā. Dējumā ir vidēji 4 olas, bet var būt 1–7. Gadā ir viens perējums. Parasti sāk perēt no pirmās vai otrās olas. Perē abi vecāki. Perēšana ilgst 33–34 dienas.

Šķilšanās ir asinhrona. Tikko šķīlušies stārķēni ir gandrīz kaili, bet jau drīz tos klāj biezs baltas dūnas "kažociņš".

Mazuļi ir ligzdguļi un ligzdā pavada 58–67 dienas. Abi vecāki apgādā arvien badīgos stārķēnus ar barību. Vecāki barību vienkārši atrij ligzdā, un pat mazākie stārķēni tūlīt veikli to aprij. Stārķēni patērē lielus barības daudzumus, jo sevišķi pirmajās dzīves nedēļās, kad tie dienā var apēst pat 50–60% no tā, cik paši sver, un arī augšana ir ļoti strauja. Apmēram 3 nedēļu vecumā mazuļu augšanas temps palēninās, toties sāk dīgt lidspalvas.

Nopietnas grūtības ligzdojošajiem stārķiem sagādā slikti laika apstākļi. Auksts un slapjš pavasaris var būt postošs daudziem balto stārķu perējumiem. Diezgan pārsteidzoši, ka baltajiem stārķiem nav izveidojies ieradums apsegt savus stārķēnus, lai pasargātu tos no lietus. Laika apstākļu ietekme var būt gan tieša – ligzdu, olu vai mazuļu bojā eja, gan netieša – samazināts barības avots vai pasliktināti barības iegūšanas apstākļi. Ilgstoši aukstā un slapjā vai pārāk sausā laikā, kad trūkst barības, vecāki nereti izmet no ligzdas vienu vai vairākus vārgākos mazuļus, lai atlikušajiem stārķēniem nodrošinātu labākas izredzes izaugt.

Dzimumgatavību sasniedz vidēji 4 (2–7) gadu vecumā.

Vecākais zināmais gredzenotais baltais stārķis ir vairāk nekā 33 gadus vecs tēviņš, kurš turklāt 32 gadu vecumā arvien sekmīgi izaudzinājis 3 mazuļus. Nebrīvē reģistrēta arī 35 gadu sasniegšana.

Baltie stārķi neveido pārus uz mūžu. Uzskata, ka pāra putni piesaistās drīzāk ligzdas vietai, ne savā starpā. Tēviņš ligzdā pēc ziemošanas parasti pārrodas pirmais.

Baltajiem stārķiem novēroti arī bigāmijas gadījumi, piemēram – viens tēviņš pārī ar divām mātītēm divās dažādās ligzdās.
Balto stārķu tēviņi un mātītes izskatās līdzīgi, tēviņi ir nedaudz lielāki.

Migrācijas

Baltie stārķi ir gājputni. Eiropā ligzdojošā populācija pārsvarā ziemo Āfrikā (Āfrikas tropu rajonos un Dienvidāfrikā), bet nelielās Āzijas populācijas – Āzijas dienvidos rajonā no Irānas līdz Indijai.

Baltais stārķis ir viena no lielo putnu sugām, kas migrē vistālāk. Piemēram, Skandināvijā ligzdojošie baltie stārķi migrējot veic pat vairāk nekā 20 000 km gadā, no Skandināvijas dodoties uz ziemošanas vietām Dienvidāfrikā un atpakaļ.

Stārķi lielus attālumus veikt spēj vienīgi, daudz planējot, un tam nepieciešamas termālās augšupejošās gaisa strāvas (plūsmas). Pacēlušies spārnos, stārķi lidinās, līdz atrod piemērotu termālo gaisa strāvu, spirālveidīgi tajā uzņem augstumu (var pacelties līdz pat 4,5 km augstumam, bet parasti nav nepieciešamības uzlidot tik ļoti augstu), tad mērķtiecīgi dodas vajadzīgajā virzienā. Tā kā virs plašām ūdenskrātuvēm šādas siltā gaisa strāvas neveidojas, stārķi izvairās no jūru šķērsošanas. Eiropas stārķiem ceļā uz ziemošanas vietām Āfrikā ir vērā ņemams šķērslis – Vidusjūra. Baltie stārķi šo problēmu atrisina, Vidusjūru apejot "pa malām" – pāri Gibraltāra šaurumam rietumos vai Bosfora šaurumam rietumos. Migrāciju laikā tur pulcējas lieli bari balto stārķu kopā ar citiem planējošajiem putniem (lielākoties plēsīgajiem putniem), kas pakāpeniski paceļas termālajās gaisa strāvās pirms jūras šaurumu šķērsošanas. Tikai neliels skaits Ziemeļeiropas balto stārķu Vidusjūru šķērso taisnākā ceļā cauri Itālijai vai Grieķijai.

Interesanti, ka balto stārķu Eiropas populācija ģeogrāfiski diezgan precīzi sadalās divās daļās: Eiropas rietumos ligzdojošie putni (pēc XX gs. 70. gadu beigu datiem – 35–50 tūkstoši balto stārķu) izmanto rietumu ceļu un ziemo Rietumāfrikā, savukārt Eiropas austrumu pusē ligzdojošie (167–339 tūkstoši balto stārķu) dodas pa "Turcijas ceļu" uz ziemošanas vietām Āfrikas austrumos un dienvidos.

Āfrikā baltie stārķi nonāk oktobra sākumā un salīdzinoši veikli tiek galā ar nākošo lielo šķērsli savā ceļā – Sahāras tuksnesi. To šķērso plašā frontē, nereti – pārlido pa taisno un bez apstāšanās.

Tomēr, ja apstākļi tam netraucē, migrāciju laikā stārķi ik dienas nolaižas baroties (tā kā tie nespēj uzkrāt tādas tauku rezerves kā sīkie zvirbuļveidīgie putni, pa ceļam pastāvīgi jāpapildina enerģija). Stārķi arī sadala savu ceļu posmos. Eiropas "austrumu putni" pa ceļam uz pāris mēnešiem apstājas Sudānā, kur barojas uz siseņiem, tad novembrī turpina ceļu tālāk uz dienvidiem. Arī "rietumu putniem" ir līdzīgs migrācijas dalījums posmos. (Pēdējās desmitgadēs arvien vairāk pa ceļam apstājušos balto stārķu neturpina ceļu uz dienvidiem, bet paliek pa ziemu Spānijā un Ziemeļāfrikā.)

Baltie stārķi migrāciju laikā lido galvenokārt pa dienu – no priekšpusdienas līdz agrai pēcpusdienai.

Latviju baltie stārķi rudenī atstāj augusta beigās–septembra vidū, dodas migrācijas "austrumu" ceļā cauri Bosforam un ziemo galvenokārt Āfrikas austrumos un centrālajā daļā, neliela daļa – Āfrikas dienvidos. Pavasarī ligzdošanas vietās Latvijā atgriežas marta beigās–aprīļa sākumā. "Mūsu" stārķi ceļā uz ziemošanas vietām Āfrikā pavada 2–3 mēnešus, atpakaļceļā – 1,5–2 mēnešus.

Latvijā gandrīz katru ziemu paliek atsevišķi vientuļi baltie stārķi, kas nav pievienojušies sugasbrāļiem ceļā uz Āfriku, lielākoties būdami ievainoti, slimi vai vienkārši novārguši. Dažkārt šie stārķi ziemu Latvijā arī sekmīgi pārlaiž, lielākoties – ar cilvēku gādību. Tomēr balto stārķu ziemošanu Latvijā nevar uzskatīt par normu.

Baltais stārķis un cilvēks

Lielais, uzkrītošais, cilvēka tuvumā mītošais baltais stārķis ir starp pašiem zināmākajiem un populārākajiem putniem. Rietumeiropā tas ticis godāts vismaz kopš Viduslaikiem. Stārķis minēts jau Bībelē, piemēram, Jeremijas grāmatā – "Pat stārķis debesīs zina savu reizi..." (Jer 8:7) – atsauce uz iespaidīgo daudzu tūkstošu balto stārķu migrāciju uz Āfriku.

Dažādas tautas stārķim veltījušas daudzas leģendas, kurās tam piedēvētas pozitīvas īpašības un tikumi. Arī latvieši stārķi dēvē par svēteli – svēto putnu.

Vispazīstamākā leģenda par to, ka baltie stārķi nes bērnus, visticamāk, cēlusies Vācijas ziemeļos. Tā kā laiks, kad stārķi sāk atgriezties no ziemošanas, ir aptuveni 9 mēnešus pēc vasaras saulgriežiem (Jāņiem), jādomā, ka leģenda sakņojas pagānu laikos. Savulaik (kad cilvēce vēl necieta no pārapdzīvotības) vairākumā civilizāciju lielāka dzimstība bija ļoti vēlama, lai būtu vairāk darba darītāju un karotāju. Tādēļ baltajam stārķim leģenda par bērnu nešanu devusi tikai labu. Cilvēki priecājās par stārķa ligzdošanu uz jumta, ticot, ka tie sagādās mājai auglību un uzplaukumu.

Citās valstīs tradicionāla leģenda vēsta, ka stārķi rūpējas par saviem vecākiem, kad tie kļuvuši veci. Piemēram, Senajā Grieķijā savulaik likums par to, ka katram jārūpējas par saviem vecākiem, bija nosaukts "Pelargonia", atvasinot nosaukumu no grieķu vārda pelargos – stārķis.

Visi šie ticējumi palīdzējuši baltajam stārķim labi izdzīvot mainīgajā vidē, kurā gandrīz visus citus lielos putnus vajāja un uzskatīja par kaitīgiem. Tagad stārķis ir cieši saistīts ar cilvēku un dzīvo tā radītajā ainavā, ligzdojot uz cilvēka būvēm un meklējot barību cilvēka iekoptajos laukus un cilvēka atkritumu izgāztuvēs. 

Informācijas avoti

BirdLife International 2016. Ciconia ciconia. – The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T22697691A86248677. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-3.RLTS.T22697691A86248677.en. Accessed on 8 November 2020.

Elliott A. 1992. Family Ciconiidae (Storks). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 1: Ostrich to Ducks. Pp. 436–465.

Janaus M. 2014. Baltais stārķis, svētelis. Latvijas Ornitoloģijas biedrība. https://www.lob.lv/wp-content/uploads/2016/04/Baltais_starkis_apraksts.pdf. Skatīts 8.11.2020. (Šo rakstu iesakām kā vislabāko informācijas avotu par balto stārķi Latvijā!)

Latvijas Ornitoloģijas biedrība 1998. Latvijas lauku putni. Rīga. 208 lpp. (Baltais stārķis – 18.–19. lpp.).

Latvijas putni 2020. Baltais stārķis Ciconia ciconia. http://www.putni.lv/ciccic.htm. Skatīts 8.11.2020.