Baltā pūce sastopama Eirāzijas un Ziemeļamerikas ziemeļos, galvenokārt arktiskajos rajonos.
Sugas plašais areāls ietver Skandināvijas ziemeļus, Krievijas ziemeļus (ieskaitot salas Ziemeļu ledus okeānā), Aļasku (ASV), Kanādas ziemeļus un Grenlandi (Dānija). Baltā pūce atsevišķos gadījumos ligzdojusi arī Islandē un Šetlendu salās (Skotijā, Lielbritānijā).
2017. gadā balto pūci iekļāva Pasaules Sarkanajā grāmatā kā jutīgu (Vulnerable), jo pēdējās desmitgadēs populācija strauji samazinājusies Ziemeļamerikā un, iespējams, arī Eirāzijā. Skaita krišanās iemesli ir neskaidri. Pieļauj iespēju, ka skaita samazināšanās temps ir pat straujāks, nekā domāts. Ja pētījumos tas pierādīsies, balto pūci nāksies pārcelt uz vēl augstāku apdraudētības kategoriju.
Dažviet polāro apgabalu vietējie iedzīvotāji baltās pūces izmanto pārtikā, kā arī izmanto to spalvas un nagus, taču nav pierādījumu, kas tas nozīmīgi atsauktos populāciju. Baltās pūces iet bojā sadursmēs ar mašīnām, lidmašīnām un elektrolīnijām un sapinas zvejas rīkos. Uz sugu atsaucas klimata izmaiņas (jo tās ietekmē barības avotu).
Baltā pūce rudenī un ziemā ļoti reti ieceļo arī Latvijā.
Aizsardzība
■ 2017. gadā iekļauta Pasaules Sarkanajā grāmatā kā jutīga suga (VU – Vulnerable).
■ Baltajai pūcei 2021. gadā izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme), to koordinē Helsinku zoodārzs Somijā.
■ Iekļauta Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
■ Iekļauta Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga Eiropā, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
■ Iekļauta Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (jeb Putnu direktīvas) I pielikumā kā suga, kurai jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi (jāveido īpaši aizsargājamās teritorijas), lai nodrošinātu tās izdzīvošanu un vairošanos tās izplatības areālā.
Dzīves vide
Baltās pūces ligzdo klajā tundrā, kur aug zemi pundurkrūmi un ķērpji, dažviet arī jūras piekrastes laukos un tīreļos. Parasti ligzdo ne augstāk par 300 m virs jūras līmeņa, izņemot Norvēģiju, kur balto pūču galvenā barība – lemingi – sastopama tikai 1000 m augstu kalnos un augstāk, un tātad arī baltās pūces šajā kalnainajā valstī uzturas augstāk kalnos.
Ziemā, kad baltās pūces devušās barības meklējumos tālāk uz dienvidiem, sastopamas arī klajos laukos, kāpās, lielos purvos.
Barība un barošanās
Baltās pūces pamatbarība ir lemingi (Lemmus, Dicrostonyx) un citu sugu strupastes (Microtus, Clethrionomys). Labos šo grauzēju gados tie var būt balto pūču vienīgais barības avots. Kad lemingi un strupastes pieejami mazāk, izmanto dažādu citu barību. Var medīt citus zīdītājus līdz zaķa lielumam un putnus līdz baltirbju, pīļu un nelielu zosu lielumam. Atsevišķos gadījumos ēd arī zivis, abiniekus, vēžveidīgos un vaboles.
Fenoskandijā baltās pūces barībā trešdaļa ir strupastes, vairāk par pusi – strupastes.
Šetlendu salās (Skotijā), kur lemingu nav, ķer trušus, bet kur nav arī trušu, dažādu bridējputnu mazuļus.
Ārpus ligzdošanas sezonas barojas galvenokārt ar sīkiem zīdītājiem un putniem, un ēd arī maitu. Pētījumos Britu Kolumbijā (Kanādas rietumos) 80% no barības (pēc svara) bija dūkuri un pīles. Savukārt ASV ziemeļaustrumos 35% no barības bija žurkas un peles, 20% – Amerikas baltie zaķi, 10% – zvirbuļveidīgie putni.
Baltās pūces visaktīvākās ir krēslā, bet vasarā (kad ligzdošanas rajonos ir gara polārā diena) barību meklē jebkurā diennakts laikā.
Medījumu noskata, sēžot postenī, un, to pamanījušas, noķer zemā, reizēm garā lidojumā. Asa redze un dzirde ļauj noteikt lemingu atrašanās vietu zem sniega. Ķer peldošus putnus vai vajā lidojošus. Lidojumā reizēm plivinās uz vietas.
Ir stāsti, ka baltā pūce ķerot zivis, gulēdama uz vēdera pie āliņģa.
Sīku medījumu notij veselu, ar galvu pa priekšu. Lielākus medījumus sadala gabalos, putnus daļēji noplūc.
Vairošanās un dzīves cikls
Baltās pūces ir monogāmas un pāri nereti veido uz mūžu. Tomēr atsevišķos gadījumos konstatēta poligāmija, turklāt gan poligīnija (tēviņš pārojas ar vairākām mātītēm), gan poliandrija (mātīte pārojas ar vairākiem tēviņiem).
Tēviņš riestojot veic viļņotu lidojumu – vairākiem spārnu vēzieniem seko planējums ar paceltiem spārniem.
Ligzda ir sekls iedobums zemē, parasti nedaudz paaugstinātā vietā (uz paugura), no kurienes paveras skats uz apkārtni. Balto pūču pāra ligzdošanas teritorija ir ap 3–4 km², bet var būt daudz lielāka apstākļos, kad nav diez cik daudz medījuma.
Dējuma lielums atkarīgs no barības daudzuma – 3–5 olas, ja barības maz, 7–11, ja daudz. Lapzemē (Somijā) reģistrētais vidējais dējuma lielums ir 7,74. Olas dēj ar 2 dienu intervāliem. Perēšana ilgst 31–33 dienas, perē tikai mātīte, bet tēviņš to apgādā ar barību un baro. Pūcēni izšķiļas, klāti ar pelēcīgi baltu dūnu. Mazuļus silda un baro tikai māte, un tēvs turpina uz ligzdu piegādāt barību arvien lielākos daudzumos.14 dienu vecumā pūcēni sāk atstāt ligzdu un uzturēties tās apkārtnē, pilnībā ligzdu pamet 20–28 dienu vecumā, vēl pirms ieguvuši lidspēju. Ap 35 dienu vecumā sāk pirmos lidošanas mēģinājumus, un ap 50 dienu vecumu spēj pieņemami lidot. Vecāki turpina rūpēties par jaunajām pūcītēm vēl vismaz 10 nedēļas.
Mazuļu skaits un ligzdošanas sekmes ļoti atkarīgi no lemingu un citas barības daudzuma. Ja barības maz, dēj mazāk olu, var ligzdošanu pārtraukt, un pastāv lielāka iespēja, ka ne visi izšķīlušies mazuļi izdzīvos. Toties labos apstākļos produktivitāte var būt ļoti augsta.
Jaunās baltās pūces dzimumgatavību sasniedz, iespējams, 2 gadu vecumā.
Dzīves ilgums savvaļā 10 gadu un vairāk. Nebrīvē reģistrēta 28 gadu nodzīvošana.
Migrācijas
Baltā pūce ir lielākoties gājputns un nometniece. Ja apstākļi to ļauj (barības pietiek), daļa savās ligzdošanas teritorijās paliek visu gadu. Daļa ceļo uz dienvidiem, un ziemā baltās pūces parādās ASV, Eiropas un Āzijas ziemeļdaļā rajonos uz dienvidiem no sugas ligzdošanas areāla. Ir gadi, kuros novēro balto pūču invāzijas, un tās salīdzinoši lielā skaitā parādās vietās, kur parasti ieklejo reti. Piemēram, 1975.–2021. gadā vairāk nekā 45 gadu laikā baltā pūce Latvijā konstatēta tikai astoņas reizes, bet trīs no tām – 1999./2000. gada ziemā, kad bija šīs sugas invāzija Eiropas ziemeļos.
Šī balto pūču pārvietošanās ir saistīta ar barības daudzumu, taču ir atšķirīga pa gadiem, neregulāra un neparedzama. Līdz šim nav izdevies pilnībā izprast tās likumsakarības. Piemēram, Skandināvijas ziemeļos vienā lemingu populācijas pīķa gadā reģistrēts balto pūču ligzdošanas blīvums 40–55 pāri uz 100 km², bet nākošajā lemingu pīķa gadā – tikai 15 pāri uz 100 km².
Neparedzamās pārvietošanās dēļ konkrētās vietās pa gadiem izteikti mainās balto pūču skaits, tādēļ ir apgrūtināta arī balto pūču skaita un tā izmaiņu tendenču novērtēšana.
Dažādi fakti
Baltā pūce ir liela pūce, turklāt mātītes ir caurmērā lielākas par tēviņiem. Ķermeņa garums tēviņiem 55–64 cm, mātītēm – 60–70 cm. Tēviņi sver 700–2500 g, mātītes – 780–2950 g.
Tēviņi un mātītes arī atšķiras pēc apspalvojuma krāsas. Tēviņi ir gandrīz pilnībā balti, bet mātītes baltas ar melniem raibumiem. (Tātad baltā pūce Hedviga, kādu to redzam Harija Potera filmās, ir ļoti skaista, tomēr nav mātīte.)
Informācijas avoti
BirdLife International 2020. Bubo scandiacus. The IUCN Red List of Threatened Species 2020: e.T22689055A181375387. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2020-3.RLTS.T22689055A181375387.en. Accessed on 31 October 2021.
Latvijas Ornitoloģijas biedrība 1998. Latvijas lauku putni. Rīga. 208 lpp. (Baltā pūce – 70.–71. lpp.).
Latvijas putni 2020. Baltā pūce Bubo scandiacus. http://www.putni.lv/bubsca.htm. Skatīts 31.10.2021.
Marks J.S., Cannings R.J., Mikkola H. 1999. Family Strigidae (Typical Owls). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 5: Barn-owls to Hummingbirds. Pp. 76–243.
