Mūsdienās Eiropas kokvardi nereti sadala vairākās sugās. Atbilstoši šim dalījumam, Austrumeiropā, t.sk. Latvijā sastopamā un zoodārza kolekcijā esošā kokvarde atbilst austrumu kokvardei (Hyla orientalis).
Rīgas zoodārza būtiskākais ieguldījums bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā Latvijā ir sekmīgi veiktā Eiropas kokvardes reintrodukcija. 1988.–1992. gadā Blažģa ezera dabas liegumā Embūtes pagastā izlaistas 4110 zoodārza Ekoloģijas laboratorijā savairotas jaunās kokvardes. Reintrodukcijas rezultātā Latvijas dienvidrietumos izveidojās stabila, dzīvotspējīga kokvaržu populācija. Par ieguldījumu dabas aizsardzībā un bioloģiskās daudzveidības aizsargāšanā zoodārza Ekoloģijas laboratorijas vadītājs Juris Zvirgzds 1997. gadā saņēma LR Ministru kabineta balvu.
Izplatība savvaļā
Eiropas kokvarde plaši izplatīta gandrīz visā Eiropā, izņemot Lielbritāniju, Vidusjūras piekrasti Pireneju un Apenīnu pussalās un Eiropas ziemeļus. Sugas dabiskās populācijas izplatības ziemeļu robeža iet caur Zviedrijas dienvidiem, Lietuvas dienvidiem un Baltkrievijas dienvidiem.
Eiropas kokvardes populācija kopumā samazinās, jo būtiski samazinās tās skaits un izplatība Rietumeiropā.
Suga ir diezgan jutīga pret pārmaiņām dzīves vidē, sevišķi mitrāju nosusināšanu un piesārņojumu, un kaitē arī plēsīgu zivju savairošanās kokvaržu apdzīvotās ūdenskrātuvēs. Dažviet Rietumeiropā kokvardes vāc tirdzniecībai.
Uzskata, ka kokvarde vēsturiski bijusi sastopama Latvijā, bet izzudusi XX gs. sākumā. XX gs. 80.–90. gados Rīgas zoodārzs veica sekmīgu kokvardes reintrodukciju.
Kokvardes reintrodukcijas projekti veikti arī citās valstīs. Sugas atjaunošanas programma Zviedrijā ļāvusi 1980.–2008. gadā palielināt populāciju no 2000 līdz 50 000 dzīvniekiem aptuveni 900 vairošanās vietās (dīķos). Citviet, piemēram, Lielbritānijā, reintrodukcija nav bijusi sekmīga, jo suga atkal izzudusi.
Aizsardzība
■ Iekļauta Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
■ Iekļauta Eiropas Padomes direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (jeb Biotopu direktīvas) IV pielikumā kā suga, kam vajadzīga stingra aizsardzība.
■ Īpaši aizsargājama suga Latvijā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396).
Dzīves vide
Eiropā kokvarde sastopama skrajos, gaišos platlapju un jauktajos mežos, krūmājos, pļavās, dārzos, vīna dārzos, augļu dārzos, parkos, ezeru piekrastēs un upmalās. Izvairās no tumšiem, bieziem mežiem.
Kokvaržu populācijas spēj izdzīvot sausuma periodos.
Kokvardes Eiropā sastopamas arī cilvēka pārveidotā vidē, tostarp pilsētās (piemēram, Kijevā).
Ir nepārbaudītas ziņas, ka kokvarde sastopama kalnos līdz 2300 m vjl. (Bulgārijā), bet kopumā sugas areālā Eiropas kalnu rajonos ir tukšas "saliņas".
Pielāgojumi
Kokvardēm pirkstu galos ir piesūcekņi, ar kuru palīdzību tās spēj veikli un droši pārvietoties pa zariem un lapām.
Kokvaržu zaļā krāsa tām ļauj saplūst ar sulīgi zaļo ūdens malas augu fonu. Kokvardes visbiežāk ir tipiskajā, košzaļajā krāsā, bet tās spēj arī mainīt ādas krāsu, piemērojoties apkārtējai videi. Nemaz ne tik reti sastop tumšzaļas un blāvi brūnas kokvardes.
Barība un barošanās
Eiropas kokvaržu pamatbarība ir lidojoši kukaiņi, bet var ēst arī kāpurus, skudras un vaboles.
Vairošanās un dzīves cikls
Kokvaržu nārsts Latvijā notiek apmēram 25. aprīlī–30. maijā. Nārsta vietas ir seklas ūdenskrātuves ar aizaugušiem un krūmainiem krastiem, Latvijā visbiežāk – bebru uzpludinājumi mežā, nelieli privātie dīķi, zivju dīķi ar mazāku plēsīgo zivju blīvumu, pat grāvji un peļķes uz lauka. Visā nārsta periodā nārsta vietās dzirdama tēviņu dziedāšana, visvairāk – naktī plkst. 23.00–2.00. Dziesma ir ļoti skaļa tarkšķēšana vai "zāģēšana". Tēviņi dzied seklā ūdenī, bet dienā ūdenskrātuvi atstāj un slēpjas lapotnē vai krastmalas augos.
Mātīte iznērš 800–1000 ikru gļotainos kamolos, kas izvietoti ūdenskrātuves dibenā. Pēc 10 dienām izšķiļas kurkuļi, pēc 2–3 mēnešiem notiek metamorfoze. Latvijā kokvaržu mazuļi parasti ūdenskrātuvi atstāj jūlija beigās–augustā, šajā laikā to garums ir 0,9–1,8 cm.
Septembra beigās–oktobrī kokvardes dodas uz ziemošanas vietām mežā, kur ierokas zemē vai paslēpjas alās vai dobumos.
Eiropas kokvardes dzimumgatavību sasniedz 1–2 gadu vecumā.
Dažādi fakti
Eiropas kokvardes ir sīkas vardītes, to garums ir 3,5–5 cm. Tēviņš ir nedaudz mazāks, bet visdrošākā atšķirības pazīme ir pazodes krāsa – tēviņiem tā ir melna, mātītēm balta.
Rajonos Dienvideiropā, kur pārsedzas Eiropas kokvardes un Vidusjūras kokvardes (Hyla meridionalis) areāli, abas sugas var krustoties un radīt neauglīgus pēcnācējus.
Informācijas avoti
latvijasdaba.lv 2020. Kokvarde Hyla arborea (L.) – Latvijas daba: sugu enciklopēdija. https://www.latvijasdaba.lv/abinieki/hyla-arborea-l/. SIA Gandrs. Skatīts 4.11.2021.
Ugur K. et al. 2009. Hyla arborea. The IUCN Red List of Threatened Species 2009: e.T10351A3197528. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2009.RLTS.T10351A3197528.en. Downloaded on 4 November 2021.
