Rīgas zoodārza būtiskākais ieguldījums bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā Latvijā ir sekmīgi veiktā austrumu kokvardes reintrodukcija. 1988.–1992. gadā Blažģa ezera dabas liegumā Embūtes pagastā izlaistas 4110 zoodārza Ekoloģijas laboratorijā savairotas jaunās kokvardes. Reintrodukcijas rezultātā Latvijas dienvidrietumos izveidojās stabila, dzīvotspējīga kokvaržu populācija. Par ieguldījumu dabas aizsardzībā un bioloģiskās daudzveidības aizsargāšanā zoodārza Ekoloģijas laboratorijas vadītājs Juris Zvirgzds 1997. gadā saņēma LR Ministru kabineta balvu.
Aizsardzība
■ Iekļauta Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
■ Iekļauta Eiropas Padomes direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (jeb Biotopu direktīvas) IV pielikumā kā suga, kam vajadzīga stingra aizsardzība.
■ Īpaši aizsargājama suga Latvijā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396).
Izplatība savvaļā
Austrumu kokvarde izplatīta Eiropas austrumu un centrālajā daļā, un areāls nedaudz iesniedzas arī Dienvidrietumāzijā. Sugas izplatības valstis ir Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Bulgārija, Grieķija (Egejas jūras salās – Lesbā, Rodā, Samā u.c., par sastopamību valsts kontinentālajā daļā nav skaidrības), Gruzija, Irāna, Krievija (valsts Eiropas daļas dienvidos), Latvija, Lietuva, Moldova, Polija, Rumānija, Serbija, Turcija un Ukraina.
Piemērotā dzīvesvidē izplatības areālā austrumu kokvarde ir parasta suga. Tā kā šie biotopi tiek izpostīti un samazinās, vērtē, ka samazinās arī kokvaržu populācija. Galvenais apdraudējuma faktors ir piesārņojums ar pesticīdiem.
Kokvarde Latvijā
Par to, vai kokvarde vēsturiski bijusi sastopama Latvijā, viedokļi dalās, jo muzejos nav saglabājies neviena kokvardes eksemplāra. Tomēr kokvardes sastopamība Latvijas teritorijā minēta vairākās vācu dabas pētnieku publikācijās jau kopš 1777. gada, kā izplatības vietas minēta Rīgas apkārtne un Latvijas ziemeļaustrumi. Jau vācu dabas pētnieki kokvardes sastopamību raksturoja kā ļoti retu. XX gadsimtā kokvardes Latvijā izzuda, dziesma pēdējoreiz dzirdēta 1968. gadā Papes ezerā (šis ziņojums tika vērtēts kā ticams, jo novērotājs – G. Ozols – bija tikko atgriezies no Centrāleiropas, kur bija dzirdējis kokvardes dziedam savvaļā, tātad sugas balsi pazina).
Kokvardes reintrodukcijas iniciators Juris Zvirgzds savulaik izteica domu, ka XX gadsimta laikā, intensificējoties lauksaimniecībai un līdz ar to izzūdot mitrājiem – kokvaržu nārsta vietām, notikusi populācijas fragmentācija un pakāpeniska izzušana. Ne velti Latvija ir viena no tālākajām vietām ziemeļos, kur spēj dzīvot kokvardes (un vistālākā vieta ziemeļos, kur sastopama austrumu kokvarde). Kā otrs faktors minēta bebru izzušana Latvijā XIX gs. beigās, jo bebru uzpludinājumi bija nozīmīgs nārsta biotops.
Kā jau minēts, 1988. gadā Rīgas zoodārzs sāka kokvardes reintrodukciju Latvijā. Reintrodukcijas rezultātā XX gs. 90. gados izveidojās un nostiprinājās dzīvotspējīga kokvardes populācija tagadējā Dienvidkurzemes novadā, un turpmāk sugas izplatība pakāpeniski paplašinājās.
Rīgas zoodārza darbiniekiem veicot kokvaržu uzskaites 2019. un 2021. gadā, noskaidrojās, ka austrumu kokvardes izplatības areāls Latvijā pašlaik aptver visu Dienvidkurzemes novadu un lielu daļu Kuldīgas novada, kā arī nedaudz iesniedzas Saldus un Ventspils novados. Apstiprināta arī neliela izolēta kokvaržu populācija pie Talsiem, kura, visticamāk, izveidojusies, kokvardes uz šo rajonu pārvietojot cilvēkiem.
Latvijā reintroducēja nebrīvē vairotas kokvardes, vaislas materiālu iegūstot Baltkrievijas dienvidos – Goriņas un Pripetes upju sateces rajonā. 2021. gadā veiktajos kokvaržu DNS pētījumos apstiprinājās, ka Latvijā dzīvojošās kokvardes pieder sugai Hyla orientalis (austrumu kokvardei).
Dzīves vide
Austrumu kokvarde sastopama skrajos, gaišos platlapju un jauktajos mežos, mežmalās, krūmājos, pļavās, dārzos netālu no ūdens. Izvairās no tumšiem, bieziem mežiem.
Suga parasti sastopama mitros apvidos. Izņēmums ir Armēnija, kur kokvarde reintroducēta XX gadsimtā un sastopama diezgan sausos biotopos Marmarikas ielejā (kalnu mežam robežojoties ar sausu kalnu stepi). Ir nepārbaudītas ziņas, ka kokvardes sastop kalnos līdz 2300 m vjl. (Bulgārijā).
Kokvardes Eiropā sastopamas arī cilvēka pārveidotā vidē, tostarp pilsētās (piemēram, Kijevā). Arī Latvijā kokvarde sastopama vairāku (gan mazāku) pilsētu teritorijās – Liepājā, Aizputē, Grobiņā, Skrundā, Pāvilostā un Durbē.
Nārsta vietas ir dažādas seklas ūdenstilpes, vislabāk – zivju neapdzīvotas, saules apspīdētas, ar aizaugušiem un krūmainiem krastiem. Var nārstot gan mitrājos, gan stāvošā ūdenī, gan upju līčos.
Latvijā visraksturīgākās kokvaržu nārsta vietas ir bebru uzpludinājumi mežā un nelieli privātie dīķi. Kopumā nārsts konstatēts ļoti daudzveidīgos biotopos, tostarp zivju dīķos ar mērenu zivju blīvumu (ja zivis tiek piebarotas, kokvardes nārsto sekmīgi), ūdenstilpēs gan ar bagātīgu krasta augāju, gan pilnīgi kailiem krastiem, grāvjos, peļķēs uz lauka (pagaidām nav informācijas par nārsta sekmēm sezonālās peļķēs, kuras vēlāk vasarā izžūst) un pat nelielos ūdens rezervuāros. Nārsta vieta var būt pavisam tuvu cilvēka mītnēm – pat māju pagalmā.
Dzīvesveids un pielāgojumi
Austrumu kokvardes ir aktīvas siltajā gada periodā. Ūdenī notiek tikai nārsts un kurkuļu attīstība, pārējā laikā kokvardes uzturas uz sauszemes.
Kokvardes lielākoties ir aktīvas krēslā un naktī, bet arī lietus laikā. Citur areālā kalnos novērota aktivitāte dienā, kad apstākļi ir silti un mitri. Citādi kokvardes parasti pa dienu slēpjas zemsedzē vai lapotnē un laiku pavada, nekustīgi sēžot. Eiropā sastopamās kokvardes novērotas līdz pat 10 m augstu kokos, bet parasti uzturas daudz zemāk.
Latvijā kokvardes septembra beigās–oktobrī dodas uz ziemošanas vietām mežā, kur ierokas zemē vai paslēpjas grauzēju alās, dobumos vai alās zem koku saknēm. No ziemošanas iznāk aprīlī.
Areāla dienviddaļā austrumu kokvardes dažviet ir aktīvas cauru gadu, vairošanās notiek ziemā, metamorfoze – vasaras sākumā.
Kokvaržu tēviņi ir skaļi dziedātāji – ne velti tiem ir labi attīstīti iekšējie rezonatori.
Austrumu kokvardēm pirkstu galos ir piesūcekņi, ar kuru palīdzību tās spēj veikli un droši pārvietoties pa zariem un lapām.
Kokvaržu zaļā krāsa tām ļauj saplūst ar sulīgi zaļo ūdens malas augu fonu. Kokvardes visbiežāk ir tipiskajā, košzaļajā krāsā, bet tās spēj arī mainīt ādas krāsu, piemērojoties apkārtējai videi. Latvijā nemaz ne tik reti sastop tumšzaļas un blāvi brūnas kokvardes.
Barība un barošanās
Austrumu kokvaržu pamatbarība ir lidojoši kukaiņi. Ēd arī kāpurus, skudras un vaboles.
Vairošanās un dzīves cikls
Kokvaržu nārsts Latvijā notiek apmēram 25. aprīlī–30. maijā. Visā nārsta periodā nārsta vietās dzirdama tēviņu dziedāšana, visvairāk – naktī plkst. 23.00–2.00, jo īpaši siltās bezvēja naktīs. Dziesma ir ļoti skaļa tarkšķēšana vai "zāģēšana". Tēviņi dzied seklā ūdenī, bet pa dienu ūdenstilpi atstāj un slēpjas lapotnē vai krastmalas augos.
Mātīte iznērš 800–1400 ikru vairākos nelielos gļotainos kamolos, kurus piestiprina augiem, vai arī tie atrodas ūdenstilpes dibenā. Parasti katrā sakopojumā ir ap 100 ikriem, un viena mātīte naktī iznērš līdz pat 50 "dējumiem".
Pēc 10 dienām no ikriem izšķiļas kurkuļi, to attīstība ūdenī turpinās 2–3 mēnešus, tad notiek metamorfoze. Latvijā kokvaržu mazuļi parasti ūdenstilpi atstāj jūlija beigās–augustā, šajā laikā to garums ir 0,9–1,8 cm.
Austrumu kokvardes dzimumgatavību sasniedz 1–3 gadu vecumā.
Dažādi fakti
Kokvardes senais nosaukums Latvijā ir parkšķis, bez šaubām – parkšķošās nārsta dziesmas dēļ.
Austrumu kokvardes ir sīkas vardītes, to garums ir 3,5–5,2 cm. Tēviņš ir nedaudz mazāks, bet visdrošākā atšķirības pazīme ir pazodes krāsa – tēviņiem tā ir melna (tas īpaši izceļas pavasarī), mātītēm – balta.
Armēnijas dienvidos austrumu kokvarde ir simpatriska ar radniecīgo sugu Hyla savignyi.
Informācijas avoti
Birbele E., Di Marzio A., Deksne G. 2022. Species identification of the reintroduced Hyla Treefrog: preliminary results. Abstract. – University of Latvia: 80th Scientific conference, Zoology and Animal Ecology sub-section. Abstract Book. 3 February 2022, Nature House, University of Latvia, Riga, Latvia. P. 16.
Gulbe E., Di Marzio A. 2020. Kokvaržu populācija Latvijā 30 gadus pēc reintrodukcijas (Tree Frog population in Latvia 30 years after reintroduction). – Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs 2019. 51.–55. lpp.
IUCN SSC Amphibian Specialist Group 2022. Hyla orientalis. – The IUCN Red List of Threatened Species 2022: e.T82494309A174180490. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2022-1.RLTS.T82494309A174180490.en. Accessed on 14 August 2022.
Latvijas Daba 2020. Kokvarde Hyla arborea (L.). – Latvijas daba: sugu enciklopēdija. https://www.latvijasdaba.lv/abinieki/hyla-arborea-l/. SIA Gandrs. Skatīts 4.11.2021.
Pupiņš M., Pupiņa A. 2011. Latvijas pieaugušo abinieku sugu lauku noteicējs. Daugavpils: Daugavpils universitāte, Ekoloģijas institūts. 81 lpp. (Parastā kokvarde 39. –41. lpp.)
Ugur K. et al. 2009. Hyla arborea. – The IUCN Red List of Threatened Species 2009: e.T10351A3197528. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2009.RLTS.T10351A3197528.en. Accessed on 4 November 2021.
Zvirgzds J., Stašuls M., Vilnītis V. 1995. Reintroduction of the European Tree Frog (Hyla arborea) in Latvia. – Memoranda Soc. Fauna Flora Fennica 71: 139–142.
