Ziemeļu lūsis

Eiropas ex situ programma

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Mammalia – zīdītāju klase
Carnivora – plēsēju kārta
Felidae – kaķu dzimta
Lynx lynx – Eirāzijas lūsis
Lynx lynx lynx – ziemeļu lūsis

Izplatība savvaļā

Eirāzijas lūsis sastopams Eiropas un Sibīrijas mežos, kur vien ir bagātīgas lūšu barības avota – pārnadžu populācijas. Lūši savulaik bijuši plaši izplatīti un bieži sastopami daudzās Eiropas valstīs, bet 20. gs. vidū Eiropā gandrīz pilnībā izzuduši. Lūšu skaitu samazināja medības un ķeršana slazdos kažokādu ieguvei, un kaitēja arī mežu platību samazināšanās. 20. gs. 70. gados daudzās Eiropas valstīs tika uzsākti lūša reintrodukcijas projekti, Austrijas, Čehijas, Francijas, Itālijas, Slovēnijas, Šveices, Vācijas u.c. mežos izlaižot lūšus no citām populācijām. Arī pašlaik vairākās valstīs plāno reintrodukcijas projektus izzudušo lūša populāciju atjaunošanai (Lielbritānijā) vai esošo populāciju papildināšanai (Polijā).

Pašlaik vairāk nekā 90% Eirāzijas lūšu dzīvo Sibīrijā – ap 30 000–35 000. Izplatīti arī Mongolijā un Ķīnā. Eiropas mežos (neskaitot Krievijas Eiropas daļu) ir ap 8000 lūšu. Centrālajā un dienvidu Eiropā lūši ir reti, bet lielākās populācijas ir Skandināvijā, Somijā un Baltijas valstīs.

Latvijā sastopamā Eirāzijas lūša pasuga ir ziemeļu lūsis (Lynx lynx lynx), kas sastopams visā Eiropā, Kaukāzā un daļā Sibīrijas. Pēc 2005. gada datiem, Kurzemē un Vidzemē pašlaik mīt ap 700 ziemeļu lūšu.

Vai ir tiesa, ka

20. gs. vidū lūši Eiropā bija gandrīz pilnībā izmiruši?
Lūši spēj pārvietoties pa sniega virsmu kā ar sniega kurpēm?
Lūšiem patīk “jaukt” pēdas?

Aizsardzība

Sugai izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme). Pašlaik to koordinē Bernes zoodārzs Šveicē.
Eirāzijas lūsis iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
Iekļauts Bernes konvencijas III pielikumā kā aizsargājama dzīvnieku suga Eiropā.
Iekļauts Eiropas Savienības Sugu un biotopu direktīvas II un IV pielikumā kā suga, kuras aizsardzībai jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (II pielikums) un kam vajadzīga stingra aizsardzība (IV pielikums).
Īpaši aizsargājams Latvijā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396).

Dzīves vide un pielāgojumi

Lūsis dzīvo mežainos kalnu rajonos savrup no cilvēku biezi apdzīvotām vietām. Latvijā sastopams vecākos skujkoku un jauktajos mežus, retāk – tīros priežu vai lapkoku mežos. Labos barošanās apstākļos lūša medību teritorija aizņem 10–25 km².

Ziemā, kad lielākā daļa pārējo dzīvnieku ir vai nu aizceļojuši uz dienvidiem vai likušies ziemas guļā, lūši ir aktīvi. Šajā laikā to kažoks kļūst bālāks un vilna – biezāka. Tikai ļoti sliktos laika apstākļos lūši paslēpjas alās, dobumos, kokos.

Ziema Eirāzijas lūšu populācijām nes gan problēmas, gan priekšrocības. Ziemā uz sniega fona lūši ir labāk saskatāmi. Savukārt pārvietoties pa sniegu palīdz to lielās, vilnainās pēdas, kas kalpo kā sniega kurpes, neļaujot iebrukt sniegā. Lūsis daudz vieglāk un ātrāk pārvietojas pa dziļu sniegu nekā, piemēram, vilks un lapsa. Svara slodze uz 1 cm² pēdas atbalsta laukuma ir apmēram 36 g, bet lapsai – 40 g un vilkam – 100 g.

Barība un barošanās

Eirāzijas lūsis ir lielākā no lūšu sugām un vienīgā, kuras galvenā barība ir savvaļas pārnadži. Kur pārnadžu mazāk, lūši barojas ar sīkākiem dzīvniekiem. Latvijā lūšu pamatbarība ir zaķi (galvenokārt baltais zaķis), stirnas, lapsas un vistveidīgie putni. Ziemā, kad ir bieza sniega sega, uzbrūk arī staltbriežu un aļņu teļiem, un meža cūku sivēniem. Ja trūkst pamatbarības, medī arī sīkos plēsējus, vāveres un peļveidīgos grauzējus, pie izdevības uzbrūk pat bebram. Kad citas barības trūkst, ēd arī kritušus dzīvniekus.

Lūšu medījumi citās areāla daļās – ziemeļbrieži, kalnu kazas, truši, murkšķi. Ēd arī zivis. Lūša medījums var būt no 15 kg smagajam muskusbriedītim līdz 220 kg smagam pieaugušam staltbriedim, bet kopumā lūša galveno barību veido katra konkrētā rajona sīkākie pārnadži.

Tā kā lūsis ātri skrien tikai nelielus attālumus, medībās tas cenšas upuri pārsteigt, pielavoties un uzglūnot. Medījumu atrod mazāk ar ožas, vairāk – asās redzes un dzirdes palīdzību.

Sabiedriskā uzvedība

Lūši dzīvo kā vientuļnieki un satiekas tikai riesta laikā. Tēviņi ir poligāmi, tēviņa teritorija parasti pārklājas ar vairāku mātīšu teritorijām. Lūši savas teritorijas iezīmē ar urīnu, zīmes atstājot uz akmeņiem, kokiem, celmiem. Kad pienāk riesta laiks, šīs smakas palīdz tēviņam sameklēt potenciālās partneres. Dažreiz starp lūšu tēviņiem notiek riesta cīņas, tad dzirdamas arī to balsis.

Vairošanās un dzīves cikls

Riests notiek janvārī–martā. Grūsnība ilgst 63–74 dienas. Tuvojoties dzemdībām, māte ierīko midzeni zem izgāzta koka, celma, pamestā lapsu vai āpšu alā, vai arī koka dobumā. Midzeni izklāj ar sūnām. Metienā ir 1–5, visbiežāk 2–3 mazuļi, kas piedzimst maija beigās vai jūnija sākumā. Mazuļi dzimst ap 250 g smagi un vēl neredzīgi. Tēvs lūsēnu aprūpē nepiedalās. Māte pie lūsēniem pavada visu laiku, izņemot, kad bada dzīta spiesta doties medībās, bet arī tad viņa ir prom tikai uz īsu brīdi. Pēc 2 nedēļām mazuļiem atveras acis. Lūsēni ar mātes pienu barojas 3–5 mēnešus, bet jau mēneša vecumā sāk nomēģināt arī mātes piegādāto gaļu.

No 2–3 mēnešu vecuma lūsēni sāk sekot mātei nelielās pastaigās. Tie ir aktīvi, ziņkārīgi un veikli kāpj kokos. Māte medī kopā ar mazuļiem, palīdzot tiem apgūt medību iemaņas. Lūsēni paliek pie mātes līdz pat nākošās ziemas riesta sezonai. Viena metiena jaunie lūši reizēm vēl kādu laiku uzturas kopā. Kamēr jauni, lūši vairāk uzturas kokos. Dzimumgatavību sasniedz 2–3 gadu vecumā (mātītes nobriest ātrāk).

Lūšu mātītei ir četri zīdekļi.

Dzīves ilgums 10–12 gadi, lai gan savvaļā mūžs parasti ir īsāks. Nebrīvē reģistrēta arī 26 gadu nodzīvošana.

Dažādi fakti

Pretēji izplatītajam uzskatam, Eirāzijas lūši nekāpj kokos tāpēc, lai uzglūnētu medījumam, kam tad lektu virsū. Lūši patveras kokos, lai izvairītos no briesmām. Cilvēkam lūši uzbrūk reti (izņēmuma gadījumos – ja lūsis ir ievainots un nevar noslēpties, vai arī māte, aizsargājot savus mazuļus). Tiesa, lūši var sekot cilvēkam pa mežu, vienkārši vērojot pa gabalu, visticamāk, ziņkārības dēļ.

Rajonos, kur maz savvaļas medījumu, Eirāzijas lūši dažreiz medī arī mājdzīvniekus. Mednieki sūdzas arī, ka lūši nogalinot briežus.

Lūša dabiskie ienaidnieki ir vilks un lācis.

Atgriežoties no medībām, lai slēptu savas pēdas, lūsis bieži izmanto meža ceļus un iestaigātas takas, kuras pamet, veicot vairākus 4–6 m garus sānlēcienus.