Ziemeļbrazīlijas kalitrikss

Sugas apraksts

Ziemeļbrazīlijas kalitriksi ir neliela auguma primāti: ķermeņa garums ir 12–15 cm, astes garums 29,5–35 cm. Masa ir 350–400 g. Galva ir tumši brūna, savukārt mugura ir pelēcīgi brūna ar gaišāka krāsojuma šķērssvītrām. Pieaugušiem īpatņiem raksturīgi balti ausu pušķi un balts pieres apmatojums.

Apdzīvo tropu meža augšējos stāvus un reti nokāpj uz zemes. Pārvietojas veikli un bez liela trokšņa – skraida un kāpelē, bet atšķirībā no citiem kokos dzīvojošajiem primātiem retāk lec. Būdami mazi un veikli, veiksmīgi ķer lielus, kustīgus kukaiņus, kas barībā nodrošina olbaltumvielas.

Spīļveida nagi, kādi ir uz visiem pirkstiem, izņemot pēdu īkšķus, ir pielāgojums, kas ļauj veikli kāpelēt.

Ar garajiem kaltveida zobiem koku mizā izgrauž dažādu izmēru caurumiņus, lai sūktu un laizītu koku sulu un sveķus. Sulu un sveķu ieguvei kalitriksi dienā patērē līdz pat 70% laika. Koku sula un sveķi veido pat 70% Ziemeļbrazīlijas kalitriksu barības. Barojas arī ar augļiem, kukaiņu kāpuriem, gliemežiem, zirnekļiem, mazām ķirzakām, putnu olām un mazuļiem, vardēm un ķērpjiem.

Ziemeļbrazīlijas kalitriksi dzīvo ģimeņu grupās. Grupā var būt pat 15 dzīvnieki – vecāku pāris un viņu pēcnācēji. Vadošā loma grupā ir mātītei. Parasti dzimst divi mazuļi (dvīņi), retāk viens vai trīs. Parasti mazuļi dzimst divas reizes gadā. Mazuļu aprūpē piedalās visi grupas locekļi. Dzīve barā sniedz drošību – pastāvīga savstarpējā kontaktēšanās un saziņa ar skaņām brīdina par briesmām.

Kā kļuva par invazīvu sugu?

Ziemeļbrazīlijas kalitriksu dabiskais izplatības areāls ir tropu meži Brazīlijas ziemeļaustrumos (Alagoasas, Maraņāunas, Paraības, Pernambūku, Pjauī, Riugrandi du Norti un Searas štatos), bet intensīvas mežu izciršanas un lauksaimniecības zemju paplašināšanas rezultātā tie mūsdienās sastopami valsts dienvidaustrumu piekrastē (Baijas, Espīritu Santu, Paranas, Riodežaneiro, Sanpaulu, Santakatarinas un Seržipi štatos).

Brazīlijā plaši piekoptā nelikumīgā savvaļas dzīvnieku pārvadāšana un tirdzniecība veicinājusi Ziemeļbrazīlijas kalitriksu izplatīšanos jaunās teritorijās. Īpašnieku izlaisti vai tiem izbēguši, kalitriksi siltajā klimatā var ātri vairoties un pielāgoties dzīvei dažādu tipu mežos un zālājos.

Ekoloģiskā ietekme

Ziemeļbrazīlijas kalitriksi kā invazīva suga ietekmē bioloģisko daudzveidību rajonos, kur introducēti un savairojas.

• Konkurē ar vietējām kalitriksu sugām (sk. zemāk). 
• Konkurē ar citām vietējām primātu sugām, kurām ir līdzīgas barības un dzīves vides prasības. Tas kaitē, piemēram, zeltainajiem un zeltgalvas lauvtamarīniem (Leontopithecus rosalia, L. chrysomelas), dienvidu brūnajiem bļauriem (Alouatta guariba clamitans), dienvidu zirnekļpērtiķiem (Brachyteles arachnoides), melnpieres titi (Callicebus nigrifrons), cekulainajiem, lielajiem un bārtajiem kapucīniem (Cebus nigritus, C. robustus un C. libidinosus).
• Barojas ar vietējo putnu sugu olām un mazuļiem. Tas kaitē, piemēram, bālkrūšu un rudvēdera mežastrazdiem (Turdus leucomelas, T. rufiventris), mainīgajām vālodzēm (Icterus pyrrhopterus), baltaču žagastēm (Mimus saturninus), mājas baložiem (Columba livia domestica), ausainajām ūbelēm (Zenaida auriculata) un skudrpaceplīšiem (Formicivora littoralis).
• Apdraud vietējo floru, jo barojoties dod priekšroku noteiktiem augļiem, kuri atražojas lielākā daudzumā.
• Ienes un izplata jaunas infekcijas. Būdami uzņēmīgi pret daudzām vīrusu slimībām, Ziemeļbrazīlijas kalitriksi tās izplata rajonos, kur ieviešas savvaļā. Konstatēts, ka kalitriksi izplata trakumsērgu, hepatītu, herpesvīrusu un flavivīrusu. Salmoneloze ir visizplatītākā infekciju slimība, kas ietekmē 10–15% nebrīvē turētu primātu. 1991.–1998. gadā Searas štatā (Brazīlijā) tika reģistrēti astoņi jauni trakumsērgas gadījumi.

Invazīvo kalitriksu ietekme uz apdraudētajām kalitriksu sugām

Normālos apstākļos sugu izplatības areālus norobežo dabiskās ģeogrāfiskās barjeras (kalni, upes utt.). Katrā teritorijā ir savs sugu sastāvs un pastāv smalks ekosistēmas līdzsvars. Invazīvo sugu ievešana ekoloģiskās nišas līdzsvaru izjauc. Introducētie kalitriksi konkurē ar vietējām kalitriksu sugām par dzīves vidi, barību un dzimumpartneriem. Savstarpēji krustojoties dažādām kalitriksu sugām, veidojas hibrīdu populācijas, un tas samazina bioloģisko un ģenētisko daudzveidību, jo samazinās ģenētiski tīro īpatņu daudzums.

XX gs. beigās nelegālās dzīvnieku pārvadāšanas un tirdzniecības rezultātā Brazīlijas dienvidaustrumos tika introducētas divas kalitriksu sugas – Ziemeļbrazīlijas kalitrikss, kā arī melnausu kalitrikss (Callithrix penicillata).

Tas atstāj ietekmi uz četrām kalitriksu sugām, kas ir Brazīlijas austrumu piekrastes tropu mežu endēmi. Trīs no šīm kalitriksu sugām ir apdraudētas un iekļautas Pasaules Sarkanajā grāmatā.

• Zeltgalvas kalitrikss (Callithrix flaviceps) ir pasaules mērogā bīstami apdraudēts (CR). To visvairāk apdraud

– mežu izciršana, lai atbrīvotu platības lauksaimniecības vajadzībām (līdz ar to samazinās dzīves vide; kaitē arī mežu biotopu fragmentēšanās);
– ķeršana tirdzniecībai;
– introducēto kalitriksu radītā konkurence (introducētie Ziemeļbrazīlijas, melnausu un Žofruā kalitriksi izspiež zeltgalvas kalitriksus no dzīves vides;  tas konstatēts, piemēram, Minasžeraisas štatā);
– slimības.

• Zeltaino auspušķu kalitrikss (Callithrix aurita) ir pasaules mērogā nopietni apdraudēts (EN). To visvairāk apdraud

– introducēto kalitriksu radītā konkurence (introducētie Ziemeļbrazīlijas un melnausu kalitriksi izspieduši sugu Riodežaneiro un Sanpaulu štatos);
– hibridizācija ar introducētajiem kalitriksiem (īpaši Riodežaneiro štatā; šeit apdraudētajai sugai tagad konkurenci  sagādā ne vien introducētie kalitriksi, bet arī hibrīdi);
– ķeršana tirdzniecībai;
– mežu izciršana;
– urbanizācija.

• Vīda melno auspušķu kalitrikss (Callithrix kuhlii) ir pasaules mērogā jutīga suga (VU). To visvairāk apdraud

– mežu izciršana, lai atbrīvotu platības lauksaimniecības vajadzībām (līdz ar to samazinās dzīves vide; kaitē arī mežu biotopu fragmentēšanās);
– hibridizācija ar introducētajiem Ziemeļbrazīlijas un melnausu kalitriksiem;
– ķeršana tirdzniecībai.

Informācijas avoti

Alexandrino E.R., da Luz D.T.A. , Maggiorini E.V., Ferraz K.M.P.M.B. 2012. Nest stolen: the first observation of nest predation by an invasive exotic marmoset (Callithrix penicillata) in an agricultural mosaic. Biota Neotropica 12(2): 211–215.

Begotti R.A.,  Landesmann L.F. 2008. Predação de Ninhos por um Grupo Híbrido de Sagüis (Callithrix Jacchus/Penicillata) Introduzidos em Área Urbana: Implicações para a Estrutura da Comunidade. Neotropical Primates 15(1): 28-29.

Bezerra B. et al. 2018. Callithrix jacchus. The IUCN Red List of Threatened Species 2018: e.T41518A17936001. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2018-2.RLTS.T41518A17936001.en. Downloaded on 5 March 2021.

Cawthon Lang K.A. 2005. Primate Factsheets: Common marmoset (Callithrix jacchus). Taxonomy, Morphology, & Ecology. . Accessed on 14 May 2021.

Detogne N. et al. 2017. Spatial distribution of buffy-tufted-ear (Callithrix aurita) and invasive marmosets (Callithrix spp.) in a tropical rainforest reserve in southeastern Brazil. – American Journal of Primatology 79(3): e22718. https://doi.org/10.1002/ajp.22718. Downloaded on 3 June 2021.

European Association of Zoos and Aquaria 2021. Ex‐situ Programme overview January 2021. https://www.eaza.net/assets/Uploads/CCC/Other/January-2021-overview.pdf. Downloaded on 14 May 2021.

German Primate Center 2021. https://www.dpz.eu/en/unit/animal-husbandry/primates-at-the-dpz/common-marmoset.html. Downloaded on 30 April 2021. 

Knöbl T. et al. 2011. Salmonella Yoruba infection in white-tufted-ear marmoset (Callithrix jacchus). Brazilian Journal of Veterinary Research 31(8): 707–710.

Latvijas Nacionālais dabas muzejs 2020. Svešie mūsu dabā – dzīvnieki. https://www.dabasmuzejs.gov.lv/lv/aktualitates/svesie-musu-daba-dzivnieki. Skatīts 5.03.2021.

Mätz-Rensing K., Bleyer M. 2019. Viral Diseases of Common Marmosets. – The Common Marmoset in Captivity and Biomedical Research. American College of Laboratory Animal Medicine. Pp. 251–264.

Melo F.R. de, Hilário R.R., Ferraz D.S., Pereira D.G., Bicca-Marques J.C., Jerusalinsky L., Mittermeier R.A., Ruiz-Miranda C.R., Oliveira L., Valença-Montenegro M.M. 2021. Callithrix flaviceps. The IUCN Red List of Threatened Species 2021: e.T3571A191700879. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2021-1.RLTS.T3571A191700879.en. Downloaded on 3 June 2021.

Melo F.R. de, Port-Carvalho M., Pereira D.G., Ruiz-Miranda C.R., Ferraz D.S., Bicca-Marques J.C., Jerusalinsky L., Oliveira L.C., Valença-Montenegro M.M., Valle R.R., da Cunha R.G.T., Mittermeier R.A. 2021. Callithrix aurita. The IUCN Red List of Threatened Species 2021: e.T3570A191700629. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2021-1.RLTS.T3570A191700629.en. Downloaded on 3 June 2021.

Moraes A.M. et al. 2019. Predicting the potential hybridization zones between native and invasive marmosets within Neotropical biodiversity hotspots. – Global Ecology and Conservation, 20: 1–13.

National Academy of Sciences 2019. Care, Use, and Welfare of Marmosets as Animal Models for Gene Editing-Based Biomedical Research: Proceedings of a Workshop. – Washington, National Academies Press. 123 pp.

Neves L.G., Jerusalinsky L., Pereira D.G., Bicca-Marques J.C., Rylands A.B.. Mittermeier R.A. 2021. Callithrix kuhlii. The IUCN Red List of Threatened Species 2021: e.T3575A191701453. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2021-1.RLTS.T3575A191701453.en. Downloaded on 3 June 2021.

Oliveira L., Grelle C. 2012. Introduced primate species of an Atlantic Forest region in Brazil: present and future implications for the native fauna. Tropical Conservation Science 5(1): 112–120.

Silva M.A.F., Verona C.E., Conde M., Pires, A.S. 2018. Frugivory and 329 potential seed dispersal by the exotic-invasive marmoset Callithrix jacchus (Primates, Callitrichidae) in an urban Atlantic Forest, Rio de Janeiro, Brazil. Mammalia 82: 343–349.

Zanon S. 2020. Marmosets trafficked as pets now threaten native species in Atlantic forest. – Mongabay: News & Inspirations From Nature’s Frontline. https://news.mongabay.com/2020/10/marmosets-trafficked-as-pets-now-threaten-native-species-in-atlantic-forest/. Downloaded on 3 June 2021.