Zeltainā ampulārija

Dzīves vide

Zeltainā ampulārija ir saldūdens gliemezis, kas apdzīvo dažādus stāvošus vai lēni plūstošus ūdeņus – ezerus, upes un mitrājus. Ieviešas mitrās lauksaimniecības zemēs, piemēram, rīsa laukos. 

Dzīvesveids un pielāgojumi

Zeltainā ampulārija dzīvo ūdenī un uz sauszemes. Dienu tā pavada ūdenī, bieži slēpjoties augos netālu no ūdens virsmas. Naktī gliemezis iznāk no ūdenstilpes un dodas svaigu augu meklējumos.

Vispiemērotākā vides temperatūra ir 20–25⁰C. Kopumā labi izdzīvo 18–32⁰C temperatūrā (turklāt zemākā temperatūrā ir lielāks dzīves ilgums), bet apstākļos zem 18⁰C un virs 32⁰C ievērojami palielinās mirstība.

Skarbus vides apstākļos ampulārijas pārlaiž “ziemojot” – tās ierokas dūņās, ievērojami samazina vielmaiņas procesu, līdz sagaida apstākļu uzlabošanos.

Jebkuros ūdeņos un to krastos ampulārijas sastopas ar dabiskajiem ienaidniekiem. Tās ēd zīdītāji, putni, krokodili, bruņrupuči, citi rāpuļi, abinieki, zivis, vēži un kukaiņi. Tomēr tās nemaz netiek apēstas lielos daudzumos, jo ir aktīvas galvenokārt naktī. 

Baroties ar ampulāriju olām ir specializējušās dzēlējskudras Solenopsis geminata. Tomēr olu sarkanā krāsa lielākoties atbaida citus ēdājus, un kopumā jaunās paaudzes izdzīvotība ir diezgan augsta.

Barība un barošanās

Ampulārijas ir polifāgas – ēd visdažādāko barību. Būt vienmēr paēdušām ir svarīgi, jo tad pieaug to vairošanās aktivitāte.

Zeltainās ampulārijas pārtiek no aļģēm, peldošiem un iegrimušiem ūdensaugiem, detrīta un beigtiem kukaiņiem. Tās ēd arī citus saldūdens gliemežus.

Jaunākas ampulārijas vairāk barojas ar aļģēm un detrītu, bet pieaugušas – ar augiem.

Vairošanās un dzīves cikls

Atšķirībā no daudziem citiem gliemežiem, ampulārijas nav hermafrodīti. Tās ir šķirtdzimumu dzīvnieki, vairošanās notiek ar iekšēju apaugļošanos, un tās dēj olas.

Pārošanās var sākties, kad ir optimāli vides apstākļi un bagātīgi pieejama barība. Tēviņi vislabprātāk izvēlas lielākas mātītes, kas nodrošinās iespēju radīt vairāk un veselīgākus pēcnācējus. Vairošanās visvairāk notiek pavasarī–vasarā, un labos apstākļos dēšana notiek ik pēc dažām nedēļām. 

Pārošanās un dēšana prasa daudz laika. Pārošanās var aizņemt 10–20 stundas, turklāt tēviņi šajā laikā neko neēd. Savukārt dēšana var prasīt līdz 5 stundām.

Ampulārijas dēj uz dažādiem objektiem virs ūdens virsmas – tā olas ir pasargātas no zivīm un citiem plēsīgiem ūdens dzīvniekiem. Dēšana visbiežāk notiek naktī vai rīta agrumā. Dējumā ir 200–600 olas. Olu sakopojumu diametrs ir 2,2–3,5 mm, turklāt tie ir sarkani. Kad olas izdētas, tās tālāk attīstās bez vecāku aprūpes un pēc 1–2 nedēļām izšķiļas.

Ampulārijas dzimumgatavību sasniedz, kad sasniegušas 2,5 cm garumu.

Dzīves cikls atkarīgs no vides temperatūras – siltākos apstākļos ir straujāka attīstība, bet vēsākos – ilgāka dzīve.

• Dienvidamerikas areāla vēsākajā klimatā (Argentīnā, kur temperatūra gadā svārstās 7–28⁰C) ampulārijas sāk vairoties 2 gadu vecumā, turpina vairošanos 2 sezonas, un dzīves ilgums ir kopumā 4 gadi.
• Nebrīves apstākļos, kur pastāvīgi tiek uzturēta 25⁰C temperatūra, reģistrēts, ka ampulārijas dzimumgatavību sasniedz 7 mēnešu vecumā, vairojas vienu apmēram 4 mēnešus ilgu sezonu, tad mirst. Dzīves ilgums tātad ir nepilns gads. Līdzīga situācija varētu būt arī savvaļā tropu rajonos.

Sugas ļoti straujā izplatīšanās Dienvidaustrumāzijā izskaidrojama ar tropu klimata veicinātu ātro vairošanos.

Zeltainā ampulārija – invazīva suga

Ampulārija ir garšīgs ēdamais gliemezis, tāpēc tās daudz izveda uz valstīm ārpus sugas dabiskā areāla. Ampulārija ir īpaši iecienīta Dienvidaustrumāzijas virtuvē, turklāt Dienvidaustrumāzijā to introducēja, lai tirgotu gan patēriņam uz vietas, gan eksportam uz ārzemju restorāniem. 

Ampulārija ir arī iecienīts akvāriju dzīvnieks visā pasaulē. Tai turklāt ir reputācija kā “akvāriju tīrītājai”, kas akvārijā apēd zivju barības paliekas un aļģes. Ampulārijas turēšanai akvārijos daudz ieveda Ziemeļamerikā un Eiropā.

Kur vien tika ievestas, ampulārijas gan nejauši, gan, speciāli izlaižot, nonāca savvaļā. Tropu valstīs tās sāka strauji vairoties un izplatīties, īsā laikā kļūstot par invazīvu sugu.

Āzijā suga strauji izplatījās savvaļā:

• ap 1979.–1981. gadu – Taivānā;
• 1980. vai 1981. gadā – Filipīnās; 
• no 1981. gada – Japānā;
• no 1981. gada – Ķīnas dienvidos;
• ap 1986. gadu – Korejā;
• 1987. gadā – Malaizijā – gan valsts kontinentālajā daļā, gan Saravakā;
• 1988. vai 1989. gadā – Vjetnamā; 
• 1989. gadā – Indonēzijā – Javā un Sumatrā;
• 1989. gadā – Taizemē;
• 1992. gadā – Laosā;
• ampulārija ieviesās arī Honkongā, Kambodžā, Singapūrā, Šrilankā un pat Okeānijas valstīs – Guamā un Papua-Jaungvinejā.

Ampulārija ir izplatījusies arī ASV, kur savvaļā jau konstatēta 11 štatos:

• Alabamā – Trimailzkrīkā un municipālajā parkā Mobilas piepilsētā, un dīķī Boldvinas apgabalā;
• Arizonā – dīķī Jumas apkārtnē;
• Džordžijā; 
• Floridas dienvidaustrumos;
• Havajās – vispirms 1989. gadā atrasta Maui salā, pēc tam Lānai, kā arī pārējās galvenajās salās – Kauai, Oahu un Molokai;
• Kalifornijā – ezerā Sandjego apgabalā;
• Ohaio centrālajā daļā; 
• Teksasā;
• Virdžīnijā; 
• Ziemeļkarolīnā.

Ampulārija ieviesusies arī Dominikānā.

Dienvidaustrumāzijā ampulārijas ieviesās rīsu laukos, bet Havaju salās – kolokāziju (jeb taro) stādījumos. Filipīnās tās uzskata par rīsu kaitēkli numur viens, kas ik gadus sagādā milzīgus ekonomiskos zaudējumus.

Daudzviet ampulārijas konstatētas ļoti lielā blīvumā – kolokāziju lauciņos Havaju salās – 130 gab./m², rīsa laukos Filipīnās – parasti ap 1,5 gab./m², bet dažviet pat 150 gab./m², rīsa laukos Japānā – 3–7 gab./m² un 12–19 gab./m².

Ātri vairodamās, ampulārijas strauji izplatās uz jauniem biotopiem. Kolonizējot mitrājus un saldūdens ūdenstilpes, ampulārijas sāka radīt konkurenci vietējām gliemju sugām un nopostīt vietējos ūdensaugus.

Suga atzīta par vienu no šobrīd visinvazīvākajām sugām Dienvidaustrumāzijā. Vietām invazīvās izplatības areālā nepieciešami sugas ierobežošanas pasākumi. 

Dažādi fakti

Ampulārijas var izaugt diezgan lielas. Havaju salās tās parasti izmēros nepārsniedz 3 cm, bet Āzijā var sasniegt 6,5–9 cm. Augšana ir atkarīga no vides apstākļiem, turklāt čaula aug galvenokārt pavasarī un vasarā.

Ampulārijām ir dzimumu dimorfisms, bet ne vienmēr izdodas noteikt dzīvnieku dzimumu. Tēviņiem čaulas atvere ir lielāka un ovālāka, bet mātītēm – apaļākas formas. Mātītes ir arī kopumā lielākas pat tēviņiem. 

Ir daudz līdzīgu ampulāriju sugu. Tās atšķiras pēc olu krāsas, čaulas izmēriem, vītņu leņķa un čaulas atveres formas.

Informācijas avoti

Holswade E., Kondapalli A. 2013. Pomacea canaliculata. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Pomacea_canaliculata/. Accessed on 8 June 2022.

Pastorino G., Darrigan G. 2012. Pomacea canaliculata. – The IUCN Red List of Threatened Species 2012: e.T166261A1124485. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2012-1.RLTS.T166261A1124485.en. Accessed on 8 June 2022.