Zaļganais tritons

Dzīves vide

Zaļganie tritoni izplatīti mežainos rajonos – gan lapkoku, gan skujkoku mežos – kur pieejamas kurkuļu attīstībai un pieaugušo tritonu dzīvei piemērotas saldūdens ūdenstilpes – vēlams, ar dūņainu dibenu, daudz iegrimušu ūdensaugu un ne pārāk strauju ūdeni. Apdzīvo dīķus, nelielus ezerus, lēnu upju līčus, arī muklājus. 

Der arī izžūstošas ūdenstilpes – sauso periodu tad pārlaiž, ierokoties dūņās. Pieaugušie tritoni var arī uz laiku pārcelties dzīvot uz sauszemes. 

Dzīvesveids un pielāgojumi

Zaļganajam tritonam dzīves cikls ir sarežģītāks nekā Latvijā dzīvojošajiem tritoniem. Sugas dzīves ciklā ir nevis trīs, bet četras stadijas: ikrs–kurkulis–jaunais tritons–pieaudzis tritons (sīkāk – nodaļā par vairošanos). Ikri un kurkuļi attīstās ūdenī, jaunie tritoni dzīvo uz sauszemes, bet pieaugušie tritoni pastāvīgi dzīvo ūdenī.

Dzīve uz sauszemes

Jaunie zaļganie tritoni nemaz nav zaļgani, bet oranžsarkani. Tā kā tie dzīvo uz sauszemes, tiem ir labi attīstītas plaušas un ekstremitātes, un acīm ir plakstiņi. Āda ir sausa, mazliet raupja. Aste ir no sāniem saplacināta, bet bez peldspuras. 

Uz sauszemes var dzīvot arī pieaugušie zaļganie tritoni, turklāt dažādās situācijās – kad izžūst ūdenstilpe, lai atbrīvotos no dēlēm u.c. ASV ziemeļaustrumos pieaugušie zaļganie tritoni lielākoties dzīvo ūdenī, bet dažos rajonos – piemēram, Virdžīnijas štatā kalnu apvidos – nereti vasarā un rudenī no dīķiem pārceļas dzīvot uz sauszemes.

Uz sauszemes dzīvojošie tritoni uzturas galvenokārt meža substrātā – zem lapu slāņa, kritušiem koku stumbriem un zariem. Tie ir aktīvi naktī. Visvairāk tos mežā redz naktīs, kad iepriekš lijis un augsne ir mitra, turklāt tad tie bieži arī uzrāpjas uz kritušiem stumbriem un augu ceriem – jādomā, lai medītu. Savukārt sausā un saulainā laikā jaunie tritoni atrod vēsu, mitru paslēptuvi, no kuras barības meklējumos atkal iznāk tikai, kad ārā kļūst mitrāks un tumšāks.

Tritoni var veikt pārceļojumus gan pa klajiem biotopiem, gan mežu. Pētījumos noskaidrots, ka jaunie tritoni uz sauszemes daudz klaiņo un līkumo, turpretī pieaugušie biežāk mērķtiecīgi dodas noteiktā virzienā. Piemēram, pieaugušie tritoni pēc vairošanās sezonas var veikt 50 m diennaktī. Konstatēts, ka tie spēj nemaldīgi atrast ceļu uz savu dīķi, vadoties gan pēc ožas, gan orientējoties pēc debess pusēm.

Dzīve ūdenī

Pieaugušie tritoni lielākoties dzīvo ūdenī un bieži ir aktīvi gan dienā, gan naktī. Lielā, spēcīgā, no sāniem saplacinātā aste ar peldspuru ļauj veikli pārvietoties ūdenī. Ūdens dzīvei pielāgotais tritons savukārt ir neveiklāks uz sauszemes.

Ziemošana

Ja ūdenstilpe izžūst, pieaugušie zaļganie tritoni ziemo uz sauszemes, bet pavasarī uz nārstu atgriežas atjaunojušajās ūdenstilpēs. Ziemo, ierakušies zemē.

Ja ūdenstilpē ūdens līmenis nekrītas, pieaugušie tritoni ziemu var pavadīt ūdenī un aktīvi baroties. 

* * *

Šķiet, ka būtisks pieaugušo zaļgano tritonu mirstības cēlonis ir dēles. Tritoni, kas cieš no dēlēm, iznāk no ūdens un cenšas kožot un skrāpējot no tām atbrīvoties, bet diemžēl ne vienmēr sekmīgi.

Zaļganos tritonus apdraud arī dažādi citi plēsoņas – putni, zīdītāji, zivis un citu sugu abinieki. Tomēr daudzus no tiem atbaida indīgais sekrēts, ko izdala gan pieaugušo, gan jauno tritonu āda. Indīgā viela ir alkaloīds – tetrodotoksīns (TTX) un tā analogi – 6-epiTTX un 11-oxoTTX.

Jauno tritonu sarkanā krāsa vēsta, ka dzīvnieks ir indīgs, bet pieaugušie tritoni ir maskējošā zaļganā krāsā. Pētot šo īpatnību, dažādos pētījumos iegūti atšķirīgi rezultāti. Viena pētījuma dati rāda, ka jaunie, košie tritoni ir indīgāki nekā neuzkrītošie pieaugušie tritoni, bet citā pētījuma rezultāti liek domāt, ka jaunie un pieaugušie tritoni ir vienlīdz indīgi.

Zaļganajiem tritoniem ir līdzinieki – vairākas neindīgas salamandru sugas izskatā atdarina jauno, sarkani krāsoto zaļgano tritonu, kas ir indīgs. Šādu pielāgojumu sauc par mīmikriju, tas raksturīgs, piemēram, ASV izplatītajai sarkanajai salamandrai (Pseudotriton ruber), kura nav indīga.

Barība un barošanās

Pieaugušie zaļganie tritoni ir plēsīgi un pārtiek no dažādiem ūdens bezmugurkaulniekiem – kukaiņiem un to kāpuriem (piemēram, odu kāpuriem), tārpiem un sīkiem vēžveidīgajiem. Ēd arī abinieku ikrus un kurkuļus.

Var pat teikt, ka zaļganajiem tritoniem nav noteiktas barības – tie ēd jebkurus sīkos bezmugurkaulniekus, ko vien izdodas atrast. Medījumu tie atrod pēc redzes un ožas. Pieaugušie tritoni medījot vadās galvenokārt pēc redzes. Barošanās temps atkarīgs no temperatūras, ūdens dzidruma un medījumu blīvuma ūdenstilpē.

Dzīvojot ūdenī, zaļganie tritoni barojas cauru gadu. Pastāvīgajās ūdenstilpēs tos ziemā nereti var redzēt šaudoties ūdenī zem ledus.

Zaļganie tritoni ir nozīmīgi sīko bezmugurkaulnieku patērētāji Ziemeļamerikas ūdenstilpēs, un tos ir pamats uzskatīt par derīgiem moskītu skaita samazinātājiem. Pieaudzis zaļganais tritons var apēst vidēji 316 moskītu kāpuru dienā. 

Uz sauszemes dzīvojošie jaunie tritoni arī barojas ar sīkiem mugurkaulniekiem, kurus savukārt atrod meža substrātā un lapu slānī. Medījumu vidū ir kailgliemeži, kolembolas un zirnekļveidīgie.

Vairošanās un dzīves cikls

Zaļganie tritoni vairojas reizi gadā. Nārsta sezona sākas ziemas beigās un turpinās līdz agram pavasarim. Sugas plašajā areālā dažādos ģeogrāfiskā platuma grādos vairošanās laiks atšķiras.

Tuvojoties nārstam, mātīte aktīvi meklē tēviņu. Mātīti piesaista tēviņa plankumi, un tēviņš mātīti pievilina, kustinot asti un izplatot smaržu (feromonus). Nārsts notiek, tēviņam novietojoties virs mātītes un ar pakaļkājām turot to zem “padusēm”, turklāt tēviņš ar vaigiem berzē mātītes purniņu. Apaugļošana ir ārēja – tēviņš uz dīķa gultnes novieto spermatoforu, savukārt mātīte to uztver ar kloāku. Ampleksu bieži cenšas izjaukt sāncenši – citi tēviņi, bet tas izdodas reti. Dažreiz konkurējošais tēviņš vienalga izdala spermatoforu, un mātīte nereti vēlāk savāc arī to. (Atsevišķos gadījumos novēroti arī divu tēviņu ampleksi. Ja tiek izdalīti spermatofori, tēviņi tos apēd.)

Mātīte vienā sezonā iznērš 200–400 ikrus. Ikrus piestiprina ūdens augiem. To attīstības periods atkarīgs no ūdens temperatūras, bet lielākoties aizņem 3–8 nedēļas.

Zaļgano tritonu kurkuļi izšķiļoties ir 7–9 mm gari, olīvzaļi, aste ir saplacināta no sāniem, un ir sazarotas žaunas. Kurkuļi ir diezgan mazkustīgi un uzturas pie ūdenstilpes gultnes, lai varētu ātri paslēpties. Tie barojas ar sīkiem ūdens bezmugurkaulniekiem – ūdensblusām, gliemjiem un vaboļu kāpuriem. Šķiet, ka kurkuļi pulcējas viena vecuma grupās, iespējams –  lai cits citu neapēstu.

Pēc 2–5 mēnešiem (parasti rudens sākumā) notiek metamorfoze – kurkulim pakāpeniski reducējas žaunas un izveidojas plaušas (turklāt divkambaru sirds pārveidojas par trīskambaru sirdi, kāda spēj nodrošināt atbalstu plaušām). 

Kad notikuši šie pārveidojumi, no ūdens uz sauszemes iznāk 3,4–4,5 mm garš, oranžsarkans jaunais tritons. Tas šādā veidolā uz sauszemes pavada 2–7 (visbiežāk 3) gadus, līdz sasniedz dzimumgatavību. Tad notiek otrā transformācija, organismam pārveidojoties dzīvei ūdenī. Šī pārveidošanās prasa no dažām dienām līdz nedēļām. 

Pēc vairošanās sezonas beigām pieaugušie tritoni lielākoties turpina dzīvi ūdenī. Ja tie tomēr atgriežas dzīvot uz sauszemes, atkal pārmainās to ādas virsma (no gludas un gļotainas uz sausu, grubuļainu) un krāsa, un sarūk astes spura. 

Zaļganie tritoni dzīvo 12–15 gadus.

* * *

Sugai raksturīgais četru stadiju dzīves cikls (ikrs–kurkulis–jaunais tritons–pieaudzis tritons) jau ir gana sarežģīts. Tomēr zaļganajiem tritoniem var būt vēl netradicionālāki attīstības scenāriji. Cikla sākums – ikrs, no kura izšķiļas kurkulis – ir nemainīgs. Kurkuļa tālākajā attīstībā iespējami vairāki varianti:

• metamorfoze, pārveidojoties par uz sauszemes dzīvojošu jauno tritonu un vēl pēc tam – par ūdenī dzīvojošu pieaugušo tritonu, kas elpo ar plaušām (sugai tipiskais attīstības ceļš);
• metamorfoze, uzreiz pārveidojoties par ūdenī dzīvojošu pieaugušo tritonu, kas elpo ar plaušām (novērots dažās sugas populācijās);
• t.s. pedomorfoze – dzimumgatavības sasniegšana kurkuļa stadijā, kurš arvien elpo ar žaunām (t.s. neotēnija, novērota dažās sugas piekrastes populācijās, visbiežāk ekstrēmu vides apstākļu ietekmē);
• vēl viens variants – jaunais tritons neiziet pilnīgu otro metamorfozi, bet turpina dzīvi uz sauszemes un ūdenī dodas tikai, lai nārstotu (arī šis attīstības variants parasti novērots gadījumos, kad vides apstākļos ir jūtama atkāpe no normas). 

Kas visvairāk apdraud zaļganos tritonus?

Apdraudējuma faktori:

• dzīves vides izpostīšana;
• piesārņojums;
• ceļu tīkla attīstība;
• zivju introdukcija;
• mājas mīluļu tirdzniecība;
• slimības.

Dzīves vides izpostīšana

Vietās, kur cilvēks ievērojami izmanījis dabisko dzīves vidi, novērota zaļganu tritonu skaita samazināšanās. Visvairāk kaitē mežu izciršana. Tomēr daudzviet areālā suga arvien ir parasta un bieži sastopama. Ja vien vide nav būtiski izpostīta, zaļganie tritoni parasti spēj piemēroties dzīvei arī cilvēka radītās ūdenskrātuvēs. 

Piesārņojums

Nezāļu iznīcināšanā plaši lietotā lauksaimniecības ķimikālija raundaps (“Roundup”, satur aktīvo vielu glifosātu) ir mēreni indīgs zaļgano tritonu un citu abinieku kurkuļiem. (Tas nav nekāds brīnums – zināms, ka raundaps var negatīvi atsaukties arī uz cilvēka aknu, embriju un placentas šūnām.)

Pētījumos konstatēts, ka asfalta nogulšņu ietekmē zaļganajiem tritoniem samazinās kustību orientācija un peldēšanas ātrums. Bojāeju tas tieši neizsauc, bet samazina tritonu spēju medīt un izbēgt no plēsoņām, tātad var atsaukties netieši.

Savukārt insekticīds endosulfāns negatīvi atsaucas uz zaļgano tritonu vairošanos, jo samazina mātītēm feromonu izdalīšanu un efektivitāti.

Uz abinieku populācijām negatīvi atsaucas arī skābais lietus – gaisa piesārņojuma sekas.

Ceļu tīkla attīstība

Ceļi veido barjeras, kuras apgrūtina zaļgano tritonu izplatīšanos un pārvietošanos. Ceļmalu biotopos konstatēta astaino abinieku skaita samazināšanās.

Zivju introdukcija

Ūdenstilpēs, kurās ielaista vai ieviešas zilžaunu sauleszivs (Lepomis macrochirus), tā izēd zaļgano tritonu kurkuļus. Pieaugušie tritoni ūdenstilpēs, kur dzīvo arī zivis, parasti pilnībā neizzūd, jo tos no plēsoņām daļēji pasargā ādas indīgais sekrēts.

Mājas mīluļu tirdzniecība

Zaļganie tritoni ir interesanta suga, ko tur akvārijos, un zināms, ka notiek to ķeršana tirdzniecībai. Tomēr trūkst informācijas, kādos apjomos tas notiek.

Nav ziņu, ka cilvēks zaļganos tritonus izmantotu kādām citām vajadzībām.

Slimības

Konstatēts, ka zaļganie tritoni uz vīrusu, baktēriju un sēnīšu infekcijām ir uzņēmīgāki nekā daudzas citas abinieku sugas. Domā, ka to vēl pastiprina vides apstākļi un piesārņojums.

Cita starpā ASV atklāta jauna parazītu suga – Amphibiocystidium viridescens, kas ir plaši izplatīta un izsauc zaļgano tritonu mirstību Pensilvānijas, Rietumvirdžīnijas un Masačūsetsas štatos. 

Pensilvānijas, Džordžijas, Ziemeļkarolīnas un Virdžīnijas štatos zaļganajiem tritoniem konstatēta plaša hitrīdiju Batrachochytrium dendrobatidis infekcijas izplatība. Šī sēnīšu infekcija var izsaukt abinieku masveida mirstību un pat populāciju pilnīgu izzušanu. Konstatēta dažu zaļgano tritonu bojāeja no hitrīdiju infekcijas, bet šķiet, ka tie biežāk ir infekcijas nēsātāji un izplatītāji, jo daudziem tritoniem, kam infekciju konstatēja, nenovēroja nekādas saslimšanas pazīmes.

Zaļganie tritoni var būt arī ranavīrusu nēsātāji. Kanādas Ontario provincē zaļganajiem tritoniem konstatēts FV3 – vīruss, kas izraisa mirstību vardēm, bet acīmredzot nerada saslimšanu tritoniem. 

Dažādi fakti

Pieaugušu zaļgano tritonu garums ir 6,5–14 cm.

Pieaugušajiem zaļganajiem tritoniem var būt daudzveidīgs krāsojums – no dzeltenbrūna līdz zaļganbrūnam. Krāsa atkarīga gan no dzīvnieka vecuma, gan dzimuma.

Vairošanās sezonā tēviņus var viegli atšķirt no mātītēm pēc platās, ķīļveidīgās astes “sekstes”, garākām un masīvākām pakaļkājām, melnajām dzimumtulznām pakaļkāju iekšpusē un pirkstu galos (tās izmanto, lai pārojoties cieši satvertu mātīti) un uzbiezinātas astes pamatnes. Tēviņi ir arī košāki par mātītēm.

Informācijas avoti

AmphibiaWeb 2011. Notophthalmus viridescens – Eastern Newt. University of California, Berkeley, CA, USA. https://amphibiaweb.org/species/4265. Accessed on 10 October 2022.

IUCN SSC Amphibian Specialist Group. 2022. Notophthalmus viridescens. – The IUCN Red List of Threatened Species 2022: e.T59453A193389835. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2022-1.RLTS.T59453A193389835.en. Accessed on 10 October 2022.

Riemland S. 2000. Notophthalmus viridescens. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Notophthalmus_viridescens/. Accessed on 10 October 2022.