Zaļais krupis

Aizsardzība

Iekļauts Bernes konvencijas III pielikumā kā aizsargājama dzīvnieku suga, kura ir komerciāli izmantojama, bet kuras izmantošanas nosacījumi (medību termiņi, ieguves apjomi u.c.) jānosaka konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
Iekļauts Eiropas Padomes direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (jeb Biotopu direktīvas) IV pielikumā kā suga, kam vajadzīga stingra aizsardzība.
Īpaši aizsargājama suga Latvijā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396).

Dzīves vide

Zaļais krupis apdzīvo dažādus biotopus mežu, krūmāju, stepju, tuksnešu un kalnu zonās. Sausiem apstākļiem tas pielāgojas labāk nekā daudzas citas abinieku sugas. Zaļos krupjus sastop gan purvainās vietās, gan tuksnesī. Mežu zonā zaļie krupji vislabprātāk dzīvo klajās un krūmainās vietās, nereti diezgan tālu no ūdens. Savukārt areāla sausajos dienvidu rajonos izplatīti nevienmērīgāk un vairāk apdzīvo mitrākās vietas – oāzes, apūdeņošanas grāvju un ezeru malas. Apūdeņošanas grāvji sausajos biotopos arī kalpo kā izplatīšanās “koridori”.

Zaļie krupji labprāt apdzīvo cilvēka pārveidotus biotopus – laukus, parkus, dārzus, vīna dārzus un pat pilsētu centrus. Daudzviet tieši antropogēnajos biotopos zaļā krupja populācijas blīvums ir lielāks nekā daudz dabiskākos biotopos turpat līdzās. Dažkārt suga sastopama pat ļoti piesārņotās vietās, piemēram, lielu rūpniecības uzņēmumu un atkritumu izgāztuvju apkārtnē. 

Stabilas zaļā krupja populācijas izveidojušās daudzās lielās Eiropas pilsētās, īpaši areāla dienvidos – piemēram, Vīnē un Bukarestē. Zaļie krupji nevairās no cilvēka klātbūtnes, kamēr vien pieejamas arī nārstošanai piemērotas ūdenstilpes. Tie lielā blīvumā sastopami arī vairākos blokmāju rajonos Rīgā. Novēroti arī dažās citās Latvijas pilsētās, kā arī ciemos, iecienījuši vecus parkus, bieži novērojami siltumnīcās. Vasaras vakaros zaļos krupjus var novērot pilsētā lēkājam pa trotuāru un medījot kukaiņus, kurus pievilina ielas lampu gaisma.

Suga nārsto dažādās pastāvīgās un sezonālās ūdenstilpēs, parasti ne dziļākās par 50 cm – lāmās, dīķos, ezeros, grāvjos, mākslīgajās ūdenskrātuvēs, karjeros. Sugai reģistrēta nārstošana pat sāļūdenī.

Dzīvesveids un pielāgojumi

Zaļais krupis gandrīz visu gada silto laiku pavada uz sauszemes. Ar ūdeni saistīta tikai vairošanās – nārsts, kas Latvijā notiek maija pirmajā pusē, un ikru un kurkuļu attīstība. Ārpus nārsta sezonas pieaugušie krupji visbiežāk uzturas līdz 2–5 km attālumā no nārsta ūdenstilpēm. Gada auksto periodu pārlaiž ziemojot, ziemot dodas septembra beigās. (Areāla dienvidos ziemā var neziemot nemaz, toties tuksnešos var “ziemot” viskarstākajā un sausākajā gada periodā.)

Zaļie krupji ir aktīvi krēslā un naktī. Arī dienā novērojami, kad apmācies un pēc pērkona lietus. Lielākoties dienu pavada, ierakušies zemē vai paslēpušies zem akmeņiem, alās, zem koku zariem, mēdz slēpties arī pagrabos un tamlīdzīgās būvēs. Areāla dienvidos zaļie krupji karstās dienās mēdz uzturēties seklā ūdenī. Nārsta laikā aktivitāte aizņem visu diennakti. 

Ziemošanas vietas visbiežāk ir grauzēju alas, bedres vai akmeņu kaudzes, vai arī krupji ziemo, ierakušies zemē. Areāla dienvidos dažreiz ziemo arī ūdenī – upēs, grāvjos vai akās. Ziemo pa vienam vai grupās. 

Tā kā zaļie krupji labprāt izmanto grauzēju izraktās alas, grauzēju kolonijās to blīvums var būt īpaši augsts. Areāla dienvidos piemērotos biotopos zaļu krupju blīvums var sasniegt pat 100 dzīvnieku uz 100 m².

Zaļie krupji gan sausumam, gan karstumam pielāgojas labāk nekā daudzi citi abinieki. Tie spēj dzīvot pat vietās, kur gaisa temperatūra tuvojas +40⁰C. Ir diezgan izturīgi arī pret izžūšanu (spēj izdzīvot, kamēr vien ķermenis nav zaudējis ap 50% ūdens). Dienvidu sausajos rajonos dzīvojošie zaļie krupji naktī regulāri dodas uz ūdenstilpēm, lai atjaunotu organisma zaudēto ūdeni.

Uz sauszemes pārvietojas īsiem lēcieniem līdzīgo, kā to dara daudzi citi krupji.

Krāsojums ir krupjiem neparasti spilgts, bet raibums darbojas līdzīgi klasiskajam taktiskās maskēšanās tērpam un ļauj saplūst ar augāja fonu. Mugura ir pelēka līdz olīvzaļa ar izteiktiem tumšzaļiem plankumiem – līdzīgi maskēšanās tērpa rakstam.

Zaļajiem krupjiem galvas malās ir masīvi pieauss indes dziedzeri – parotīdi.

Barība un barošanās

Barojas ar dažādiem sauszemes bezmugurkaulniekiem – vabolēm, skudrām, kukaiņu kāpuriem, zirnekļiem, sliekām u.c. Zaļais krupis ir vērtīgs dzīvnieks, kurš dārzos samazina kaitēkļu daudzumu.

Vairošanās un dzīves cikls

Zaļā krupja vairošanās bioloģija ir līdzīga kā smilšu krupim, bet nārsta periods ir īsāks. Nārsts dažādos platuma grādos notiek februārī–jūlijā (Latvijā – aptuveni 1.–15. maijā). Areāla dienvidos vairošanās periods ir visgarākais (ap 170 dienām), bet attīstība līdz metamorfozei ir visīsākā (ap 21–25 dienām, Latvijā salīdzinoši 48–60 dienas).

Zaļo krupju tēviņiem ir labi attīstīts iekšējais rezonators, un tie diezgan intensīvi dzied visā nārsta periodā. Dziesma ir īpatnēja, melodiska un tālu dzirdama.

Zaļajiem krupjiem aprakstītas divas pārošanās stratēģijas – tēviņi sacenšas savā starpā un aktīvi izvēlas mātītes, un arī – mātītes aktīvi izvēlas tēviņus.

Mātīte iznērš 2–30 tūkstošus ikru, visbiežāk – ap 5000. Ikri sakopoti 1–2 rindās, tās veido 2–7 metrus garus, recekļainus pavedienus, kas aptinas ap ūdens augiem vai nogrimst ūdenstilpes dibenā.

Ikru attīstība ilgst 3–6 dienas, izšķiļas sīki (ap 3 cm gari), melni kurkuļi, kuri ārēji ir līdzīgi citu Latvijas krupju sugu kurkuļiem. Kurkuļi dzīvo ūdenī un pārtiek no detrīta un aļģēm, ēd arī nedaudz vienšūņu, virpotāju un sīku vēžveidīgo. Dienā kurkuļi ūdenstilpē uzturas krasta tuvumā, bet vakarā pārvietojas uz dziļākiem ūdeņiem.

Pēc 45–55 dienām notiek metamorfoze, un mazie krupīši atstāj ūdenstilpi. Tas notiek pavasarī vai vasarā atkarībā no platuma grādiem, Latvijā – jūlijā. Sugai raksturīga tikko metamorfozi izgājušo mazuļu masveida iznākšana uz sauszemes. Dažviet areālā ūdenstilpju krastos iznāk tūkstošiem sīko krupēnu – dučiem uz kvadrātmetru, un dažreiz novērojama to pārvietošanās blīvās joslās. Tikko metamorfozi izgājušie zaļie krupīši barojas ar kolembolām, vabolēm, divspārņiem (mušiņām) un sīkiem zirnekļveidīgajiem (ērcēm).

Zaļie krupji dzimumgatavību sasniedz ceturtajā dzīves gadā. Dzīves ilgums ir 7–10 gadi.

Dažādi fakti

Zaļie krupji ir vidēja lieluma krupji, to garums ir 7 cm (4,8–12 cm). 

Tēviņi ir nedaudz mazāki par mātītēm. Tie atšķirami arī pēc tumši brūnām dzimumtulznām priekškāju pirmā pirksta apakšpusē (nārsta sezonā – 1., 2. un 3. pirksta apakšpusē). Dažreiz tēviņiem nārsta sezonā ir arī košāk zaļa muguras pamatkrāsa (mātītēm – pelēcīga).

Zaļajam krupim ir diploīds hromosomu skaits – 2n=22.

Ir viedoklis, ka zaļais krupis var krustoties ar smilšu krupi, radot dzīvotspējīgus pēcnācējus. Latvija ir viena no nedaudzajām valstīm, kur vienlaikus sastopamas šīs abas sugas (tās turklāt apdzīvo līdzīgos biotopos), tomēr Latvijā hibridizācija līdz šim nav konstatēta.

Latvijā zaļā krupja sens, tautā lietots nosaukums ir raibais krupis.

Informācijas avoti

Aghasyan A., Avci A., Tuniyev B., Crnobrnja-Isailovic J., Lymberakis P., Andrén C., Cogalniceanu D., Wilkinson J., Ananjeva N.B., Üzüm N., Orlov N.L., Podloucky R., Tuniyev S., Kaya U., Stöck M., Khan M.S., Kuzmin S., Tarkhnishvili D., Ishchenko V., Papenfuss T., Degani G., Ugurtas I.H., Rastegar-Pouyani N., Disi A.M., Anderson S., Beebee T., Andreone, F. 2015. Bufotes viridis. – The IUCN Red List of Threatened Species 2015: e.T155333A86444583. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2015-1.RLTS.T155333A74514442.en. Accessed on 4 August 2022.

AmphibiaWeb 2022. Bufotes viridis – Green Toad. University of California, Berkeley, CA, USA. https://amphibiaweb.org/species/312. Accessed on 4 August 2022.

Latvijas Daba 2022. Zaļais krupis Bufo viridis Laur. SIA Gandrs. https://www.latvijasdaba.lv/abinieki/bufo-viridis-laur/. Skatīts 4.08.2022.

Pupiņš M., Pupiņa A. 2011. Latvijas pieaugušo abinieku sugu lauku noteicējs. Daugavpils: Daugavpils universitāte, Ekoloģijas institūts. 81 lpp. (Zaļais krupis 48.–50. lpp.)