Zaļā vārna

Aizsardzība

Iekļauta Bonnas konvencijas I un II pielikumā kā migrējošā suga, kuras saglabāšanai jāveic konkrēti aizsardzības pasākumi (I pielikums), kā arī kurai ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss un kuras saglabāšanu varētu veicināt starptautiskā sadarbība, noslēdzot līgumus tās aizsardzībai (II pielikums).
Iekļauta Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
Iekļauta Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (jeb Putnu direktīvas) I pielikumā kā suga, kurai jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi (jāveido īpaši aizsargājamās teritorijas), lai nodrošinātu tās izdzīvošanu un vairošanos tās izplatības areālā.
Īpaši aizsargājama suga Latvijā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396).

Dzīves vide un pielāgojumi

Zaļajām vārnām patīk siltas, saulainas vietas – ozolu vai priežu meži ar klajumiem, augļu dārzi, ganības ar izkaisītiem kokiem, mežu puduriem vai dzīvžogiem, lielo upju ielejas. Āfrikā ziemošanas vietās zaļās vārnas uzturas sausā, mežainā savannā un krūmainos līdzenumos.

Latvijā zaļās vārnas sastopamas skrajos priežu mežos.

Koki zaļajām vārnām ir ļoti nozīmīgi – koku dobumi nepieciešami ligzdu vietām, un kokos tās sēž, gaidot parādāmies medījumu. Var teikt, ka zaļajām vārnām nepieciešamie apstākļi barības meklēšanai ir vesels apstākļu komplekss. Mežā jābūt gan klajām vietām (izcirtumiem, izdegām, stigām, meža ceļiem), gan piemērotām “sēdvietām” (izvirzītiem koku zariem, vadiem), no kurienes nolūkot medījumu. 

Zaļās vārnas medījumu nevis aktīvi meklē un vajā, bet nolūko no vakts. Tādēļ vakts vietām jābūt pietiekamā daudzumā un pareizajā augstumā (3–6 m), lai būtu netraucēts skats uz zemi vismaz 10 m rādiusā. Tā kā zaļās vārnas ir diezgan drukni putni, tievi, lokani zari tam neder. Vislabākās sēdvietas ir dažus centimetrus resni, stingri zari. Vislabprātāk sēž kokos, bet var izmantot arī elektrolīniju vadus.

Zaļajām vārnām ir liela galva, īss kakls un spēcīgs knābis ar āķveidīgu galu, kas tām labi noder medījuma – lielu, spēcīgu kukaiņu – saķeršanā un pievārēšanā. Toties kājas ir strupas un ne pārāk spēcīgas, tāpēc zaļās vārnas maz laika pavada uz zemes, tikai paķer medījumu. Ļoti reti staigā vai lēkā pa zemi, augstākais, dažus soļus, lai panāktu kukaini, kam izdevies izsprukt no pirmā tvēriena.

Zaļās vārnas ir izcilas lidotājas, kas veic neparastus, iespaidīgus riesta lidojumus. Tāpēc pārsteidzoši, cik maz tās lidojumu izmanto medībās. Zaļās vārnas dažreiz lidojumā izseko un noķer nelielus kukaiņus, bet kopumā nav pietiekami veiklas, lai gaisā medītu kukaiņus.

Barība un barošanās

Zaļo vārnu pamatbarība ir vidēji un lieli kukaiņi (10–30 mm), galvenokārt vaboles un sienāži.

Barības sugu saraksts ir garš. Tajā ir vismaz 14 dzimtu vaboles, kā arī circeņi (ieskaitot zemesvēžus), sienāži, dievlūdzēji, cikādes, tauriņi, skudras, bites, lapsenes, termīti, mušas, kā arī dažādu kukaiņu kāpuri. Tropos zaļās vārnas labprāt ēd zirnekļus, tūkstoškājus, simtkājus, skorpionus. Zaļās vārnas ir sevišķi izveicīgas skorpionu mednieces. Barībā var būt arī gliemji, gliemenes un sliekas, kā arī mugurkaulnieki – kurkuļi, sīkas vardītes, zivju mazuļi, ķirzakas, glodenes un līdz 35 cm garas čūskas, peles un ciršļi, putnu mazuļi, retos gadījumos arī migrācijas laikā novārguši pieaugušie putni.

Kukaiņēdāju putnu ir daudz, bet zaļās vārnas no konkurences izvairās, pateicoties divām priekšrocībām. Viens “trumpis” ir spēcīgais knābis, kas ļauj baroties ar lielām, cietām vabolēm, ar kurām tiek galā retais konkurents. Otrs “trumpis” ir spēcīgā gremošanas sistēma, kas zaļajām vārnām ļauj ēst daudzus negaršīgus vai indīgus un pat ļoti indīgus barības objektus, ko neēd citi putni. To vidū ir simtkāji, skorpioni, indīgie zirnekļi solpugas, ciršļi u.c. No Latvijā sastopamajām kukaiņu sugām “ekskluzīva” zaļo vārnu barība ir, piemēram, lielā skrejvabole (Carabus coriaceus), jāņtārpiņš (Lampyris noctiluca) un tauriņa – vītolu urbēja (Cossus cossus) iespaidīgā izmēra kāpuri.

Lai arī pamatbarība ir kukaiņi, Ukrainā zaļās vārnas nereti novēro ēdam arī vīnogas, Vidusjūras reģionā – vīģes.

Kā jau minējām, zaļās vārnas medī, nolūkojot medījumu no vakts. Pamanījusi uz zemes lielu vaboli, zaļā vārna to brīdi pavēro, tad lido lejā, satver knābī un, atgriezusies zarā, kukaini vairākkārt sit pret “laktu”, tad pamet gaisā un norij veselu. Medību process, no malas vērojot, izskatās nesteidzīgs, gandrīz garlaikots, bet izrādās precīzs un efektīvs.

Zaļās vārnas uz vakts sēž diezgan pacietīgi. Var nosēdēt stundu un tad pārvietoties uz citu vakts vietu, ja panākumi izpalikuši.

Vaktēšana zaļajai vārnai ir galvenais un vissvarīgākais medību veids. Tomēr dažreiz zaļās vārnas lieto arī citus paņēmienus – no vakts ķer kukaiņus lidojumā, tīrumā seko arklam, Āfrikā ķer spārnotos termītus un skudras to izlidojumos. Šie medījumi ir sīki un mīksti, tos pa vienam uzreiz norij veselus.

Tāpat kā vairāki citi kukaiņēdāji putni, zaļās vārnas atrij (“atvemj”) glītas, kompaktas, melnas atriju lodītes (formas ziņā drīzāk – granuliņas), kuras veido nesagremotās kukaiņu ārējā hitīna skeleta daļiņas. Zaļo vārnu atrijas ir 10–15 mm platas un divtik garas, un katra satur 15–24 kukaiņu paliekas. Zaļā vārna dienā atrij līdz ducim šādu atriju un pa nakti vēl divas trīs. Zaļo vārnu atriju pētījumi devuši daudz informācijas par pieaugušo un jauno zaļo vārnu barošanos.

Vairošanās un dzīves cikls

Zaļās vārnas ir monogāmas un teritoriālas. To ievērojamākā vairošanās īpatnība ir iespaidīgais riesta lidojums. Tēviņš strauji paceļas virs koku galotnēm un pikē lejup, nobremzējot tikai dažus metrus virs zemes, pie tam pikējumu pavada skaļa ķērkšana un putna ķermenis tikmēr “rullējas” (vai, drīzāk, valstās, veltnējas ap ķermeņa asi diezgan lielā – līdz 270 grādiem – amplitūdā šurpu turpu vairākas reizes sekundē). Nereti putns tūlīt atkal uzņem augstumu un šādu pikējumu atkārto vairākas reizes.

Iespaidīgos riesta lidojumus veic vienīgi zaļo vārnu tēviņi ligzdošanas teritorijā un tikai aptuveni nedēļas laikā, līdz sākas dēšana. Šo lidojumu nozīme nav vēl līdz galam izprasta, bet lielākoties uzskata, ka tie kalpo teritorijas pasludināšanai, jo lidojumi visbiežāk notiek, kad teritorijā parādījies svešs zaļās vārnas tēviņš. Pikēšanu vērš arī pret teritorijā ienākušiem cilvēkiem un plēsoņām.

Sastopoties diviem teritoriāliem zaļo vārnu tēviņiem, iespējams vēl izcilāks skats – divu zaļo vārnu tēviņu simultāni “rullējošie” lidojumi, ko laimīgie aculiecinieki parasti kļūdaini uzskata par pāra kopēju riesta lidojumu. Tagad ir zināms, ka zaļās vārnas pārus veido nevis ligzdošanas teritorijās, bet jau ilgi pirms ligzdošanas sezonas sākuma – ziemošanas vietās Āfrikā.

Labos ligzdošanas apstākļos zaļo vārnu pāri retumis ligzdo nelielā attālumā cits no cita – 70–200 m, atsevišķos gadījumos pat 5–10 m.

Zaļās vārnas ligzdo lielu koku dobumos – gan dabiskos, gan dzilnu izkaltos. Labprāt izmanto piemērotus cilvēka gatavotus būrus, kādus izliek daudzās Eiropas valstīs, ieskaitot Latviju. Areāla dienvidu daļā ligzdo arī ēkās, klintīs vai stāvos upju krastos (tad pašas izrok 60 cm dziļas aliņas, tas novērots, piemēram, Pakistānā). Dobumā (vai aliņā) nekādu ligzdu nebūvē, vai arī ienes tikai nedaudz augu materiāla.

Olu dēšana notiek maijā–jūlijā (Latvijā – maijā–jūnijā).

Līdzīgi citiem dobumperētājiem putniem, zaļajām vārnām ir baltas, gandrīz apaļas olas (garuma un platuma attiecība ir ap 1,20–1,25:1). Uzskata, ka dobumperētāji dēj baltas olas, lai vecais putns, tumšajā dobumā no āra ienākot, tās spētu labāk saskatīt, un apaļas, jo, ligzdojot dobumā, nav nepieciešamības, lai olām būtu cita forma. (Lielākajai daļai putnu olas ir garenākas un koniskākas, t.i., tādas, kas ripo lokos. Šāda forma mazina risku, ka ola varētu aizripot pār ligzdas malu. Dobumos šāda riska nav.) Apaļas olas savukārt labāk savietojas zem perējošā putna.

Dējumā 3–6 olas (visbiežāk 4–5, Latvijā – 3–4). Dēšana notiek ik pārdienas. Gadā ir viens dējums, tomēr, ja pirmo zaudē, dējumu atkārto. Perē abi vecāki, bet galvenokārt mātīte; naktī perē tikai mātīte. Perēšana ilgst 17–19 dienas.

Mazuļi šķiļas ar dienas intervālu, tāpēc cits no cita atšķiras lielumā. Tikko šķīlušies, tie ir kailas, aklas, sārtas un neglītas radībiņas ar milzu vēderiem, gaļīgām kājelēm un dzeltenbaltu rīkli (tātad – tipiski ligzdguļi). Mazuļiem augot, to āda kļūst krunkota, pelēka un spīdīga. 13. dienā cāļi sasniedz tā saucamo “eža stadiju” – ir klāti ar garām, pelēkām adatām, kas ir augošo spalvu vēl neatvērušās makstis. 17. dienā spalvu makstis atveras, veidojas apspalvojums. Jaunie putni atstāj ligzdu 25–30, visbiežāk 26–27 dienu vecumā, un šajā laikā tie ir īsastainas un bālākas savu košo vecāku versijas. Lai arī cāļi šķīlušies ar intervāliem, visbiežāk viss perējums ligzdu atstāj 1–2 dienu vai pat dažu stundu laikā. Turpmākajās dienas vecākiem jāturpina netālu izklīdušās jaunās zaļās vārnas apgādāt ar barību, līdz tās spēj sākt meklēt medījumu pašas.

Ir zināms, ka zaļo vārnu pārim var piesaistīties trešais putns, bet pagaidām nav pierādīts, vai tas arī reāli kalpo kā “helpers” – mazuļu apgādāšanas palīgs, kā raksturīgi dažām citām putnu sugām.

Zaļajām vārnām nav dzimuma dimorfisma – tēviņi un mātītes izskatās vienādi.

Migrācijas

Zaļās vārnas ir gājputni un veic tālas rudens un pavasara migrācijas, šķērsojot kontinentus. No ligzdošanas vietām Eiropā un Āzijā zaļās vārnas dodas ziemot Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras. Gredzenošanas dati rāda, ka daļa zaļo vārnu ceļā uz ziemošanas vietām veic vairāk nekā 10 000 km. Ap 2 miljoniem zaļo vārnu ziemu pavada Āfrikas austrumos – Kenijā, un vēl daži miljoni ziemo Āfrikas dienvidos rajonā no Tanzānijas līdz pat Namībijai un Transvālai.

Zaļās vārnas migrējot lido lielākoties pa dienu. Migrāciju process ir iespaidīgs, it sevišķi pavasarī. Piemēram, marta beigās zaļās vārnas sāk pulcēties Tanzānijas austrumos, un aprīļa sākumā sākas masveida migrācija pa Kenijas un Somālijas piekrastes līdzenumiem uz ziemeļiem. Tur dažu stundu laikā no viena punkta saskaitāmi tūkstoši migrējošo zaļo vārnu, kas lido 300–500 m augstumā vienādos attālumos cita no citas nebeidzamā, vairākus kilometrus platā kolonnā, pārvietojoties ar ātrumu 48 km/h. Plašā migrantu fronte ceļo pa Nīlas ieleju un šķērso Sarkano jūru, lai tālāk dotos uz ligzdošanas vietām Eiropā un Āzijā.

Dažādi fakti

Zaļās vārnas nav tuvas vārnu dzimtas putnu radinieces, bet pēc izskata neapšaubāmi atgādina nelielas vārnas. Daudzās valodās tās sauc par “zilajām vārnām”, un pieaugušās zaļās vārnas arī ir drīzāk zilas, ne zaļas.

Zaļo vārnu angliskais nosaukums “Roller” (“veltnītis”) tām dots, atsaucoties uz īpatnējo riesta lidojumu. Tomēr neviena zaļā vārna pa īstam nekūleņo, kā nereti stāsta. Riesta lidojums nereti tiek vērsts pret cilvēkiem, kam putns pikējot bezmaz “izšķir matus”, bet tas nekad nav īsts uzbrukums.

Zaļā vārna ir starp tiem putniem, kas sava krāšņuma dēļ izpelnījušies ievērību renesanses mākslā. Pazīstamākais darbs ir vācu renesanses gleznotāja Albrehta Dīrera 1512. gadā akvarelī gleznotais zaļās vārnas spārns.

Informācijas avoti

BirdLife International 2019. Coracias garrulus. The IUCN Red List of Threatened Species 2019. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2019-3.RLTS.T22682860A154424974.en. Accessed on 19 May 2020.

Fry C.H. 2001. Family Coraciidae (Rollers). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 6: Mousebirds to Hornbills. Pp. 342–376.

Latvijas Ornitoloģijas biedrība 1996. Latvijas meža putni. Rīga. 192 lpp. (Zaļā vārna – 68.–69. lpp.).

Latvijas putni 2020. Zaļā vārna Coracias garrulus. http://www.putni.lv/corgar.htm. Skatīts 19.05.2020.