Zaļā varde

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Amphibia – abinieku klase
Anura – bezastaino abinieku kārta
Ranidae – varžu dzimta
Pelophylax esculentus – zaļā varde

Izplatība savvaļā

Zaļās vardes izplatība nav pilnībā skaidra, jo suga ir grūti atšķirama no divām radniecīgajām varžu sugām – ezera vardes un dīķa vardes, ar kurām turklāt sastopama kopā. Zināms, ka zaļās vardes areāls gandrīz pilnībā sakrīt ar dīķa vardes areālu.

Zaļās vardes izplatības valstis: Albānija, Austrija, Baltkrievija, Beļģija, Bosnija un Hercegovina, Bulgārija, Čehija, Dānija, Horvātija, Francija, Igaunija, Itālija, Krievija, Latvija, Lietuva, Lihtenšteina, Luksemburga, Melnkalne, Moldova, Nīderlande, Polija, Rumānija, Serbija, Slovākija, Slovēnija, Šveice, Ukraina, Ungārija, Vācija un Zviedrija. Suga introducēta Lielbritānijā un Spānijā.

Areāla dienvidaustrumu un austrumu daļā zaļā varde ir samērā reta.

Zaļā varde sastopama visā Latvijas teritorijā, bet nevienmērīgi un vienmēr kopā ar radniecīgajām sugām, visvairāk – ar ļoti bieži sastopamo dīķa vardi.

Vai ir tiesa, ka

Zaļā varde izveidojusies, krustojoties citām varžu sugām?
Lai atpazītu zaļo vardi, jāpārbauda tās kājas?
Zaļā varde ir ēdamā varde?

Aizsardzība

Iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā kā aizsargājama dzīvnieku suga, kura ir komerciāli izmantojama, bet kuras izmantošanas nosacījumi (medību termiņi, ieguves apjomi u.c.) jānosaka konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
Iekļauta Eiropas Padomes direktīvas 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (jeb Biotopu direktīvas) V pielikumā kā Eiropā nozīmīga suga, kuras īpatņu ieguvei savvaļā un izmantošanai var piemērot apsaimniekošanas pasākumus.

Zaļā varde – suga, kas veidojusies hibridizācijas rezultātā

Zaļā varde (P. esculentus) nav patstāvīga suga, bet radusies, dabiski krustojoties divām citām sugām – ezera vardei (P. ridibundus) un dīķa vardei (P. lessonae). Šīs trīs sugas ir grūti atšķiramas, tāpēc informācija par tām nereti ir neskaidra.

Zaļo vardi vienmēr sastop jauktās populācijās kopā ar vienu vai abām izejas sugām. Zaļo varžu īpatņi ir ne vien diploīdi, bet arī triploīdi, jo turpinās sugu savstarpēja krustošanās. Jauktās populācijas ir neviendabīgas, sugas to sastāvā pārstāvētas dažādās proporcijās.

Latvijā zaļā varde parasti sastopama kopā ar ļoti izplatīto dīķa vardi. Vēl interesantāka situācija ir Igaunijā, kur mūsdienās ezera vardi uzskata par izmirušu, bet zaļā varde visur sastopama kopā ar dīķa vardi.

Zaļā varde gan morfoloģiski, gan ekoloģiski ir “pa vidu” starp abām “vecāku” sugām.

Kādas ir raksturīgākās atšķirības?

	Ezera varde (P. ridibundus): patstāvīga suga	Zaļā varde (P. esculentus): ezera un dīķa vardes hibrīds	Dīķa varde (P. lessonae): patstāvīga suga
Kāju garums (visdrošākā pazīme)	Apakšstilbi garāki par augšstilbiem (ja pakaļkājas saliktas perpendikulāri ķermenim, tās pārklājas locītavās)	Starpstāvoklis – augšstilbi un apakšstilbi līdzīgā garumā (ja pakaļkājas saliktas perpendikulāri ķermenim, tās saskaras locītavās, bet nepārklājas)	Augšstilbi garāki par apakšstilbiem (ja pakaļkājas saliktas perpendikulāri ķermenim, tās nesaskaras locītavās)
Tēviņa ārējo rezonatoru krāsa	Melna	Pelēka	Balta
Vairošanās biotopi	Lielākoties lielākas ūdenstilpes (“ezeri”)	Lielākoties mazākas ūdenstilpes, bet kopumā var būt abējādi	Lielākoties mazākas ūdenstilpes (“dīķi”)
Ziemošanas vieta	Ūdenī	Var ziemot gan ūdenī, gan uz sauszemes	Uz sauszemes
Izmēri	Ezera varde var būt ļoti liela	Nav ļoti liela	Nav ļoti liela

Dzīves vide

Zaļās vardes dzīvo ūdenī un ūdenstilpes krastā tāpat kā radniecīgās sugas. Zaļā varde ir ekoloģiski ļoti plastiska – spēj izdzīvot abu izejas sugu izmantotajos biotopos. Tās pielāgošanās spējas ir labākas nekā abām pārējām sugām, un tā nereti ir izturīgāka par tām.

Visvairāk izmanto dīķa vardei raksturīgos biotopus, bet var nārstot arī lielākās ūdenstilpēs līdzīgi ezera vardei, kā arī nereti dzīvo biotopos, kas ir “vidēji” starp abu “vecāku” sugu izmantotajiem.

Zaļā varde visbiežāk sastopama mazos un lielos dīķos, karjeros un vecupēs. Var dzīvot arī upju līčos, palieņu ezeros, aizaugušos dīķos, kanālos, grāvjos. Tomēr izvairās no lielām ūdenstilpēm ar tekošu ūdeni un nesteidzas kolonizēt ūdeņus biezā mežā.

Zaļo vardi sastop ne vien dabiskos, bet arī cilvēka pārveidotos biotopos.

Dzīvesveids un pielāgojumi

Tāpat kā radniecīgās sugas, zaļās vardes dzīvo ūdenī un ūdenstilpes krastā. Ūdenī ne vien nārsto, bet daudz laika pavada arī pārējā laikā (var teikt, ka barošanās un vairošanās biotopi sakrīt).

Zaļā varde ir aktīva dienā un vakara krēslā, bet tēviņiem lielākā nārsta dziedāšana ir vakaros.

Var ziemot gan ūdenstilpes dibenā kā ezera varde, gan uz sauszemes alās kā dīķa varde. Parasti izvēle atkarīga no klimatiskajiem apstākļiem, ūdenstilpes lieluma un skābekļa satura ūdenī.

Plašajā areālā došanās ziemošanā notiek septembrī–oktobrī, ziemošanu beidz martā–maijā.

* * *

Vardes ir nelieli dzīvnieki ar druknu ķermeni un bez astes. Galva ir plata un plakana. Āda ir kaila, gluda un mitra.

Mugurkaula apakšdaļā skriemeļi saplūstot veido urostilu, kas kopā ar iegurņa kauliem nodrošina stingru un izturīgu ķermeņa pakaļgala skeletu, kam piestiprināti lēkšanai nepieciešamie muskuļi. Garās, spēcīgās kājas piemērotas gan lēkšanai, gan peldēšanai.

Barība un barošanās

Galvenā barība ir bezmugurkaulnieki – vaboles, kāpuri, lidojoši kukaiņi u.c. Ēd arī citus abiniekus un to kurkuļus, tāpat – zivju mazuļus.

Vairošanās un dzīves cikls

Visi ar vairošanos saistītie raksturlielumi ir vidēji starp dīķa vardi un ezera vardi. Arī tēviņu nārsta dziedāšana izklausās līdzīgi kā abām pārējām sugām. Sugām ir atšķirīga tēviņu ārējo rezonatoru krāsa – ezera vardei tā melna, dīķa vardei – balta, bet zaļajām vardēm – pa vidu – pelēka.

Zaļās vardes nārsta periods Latvijā ir maijā – aptuveni 5.–30.05.

Kurkuļi dzīvo ūdenī līdz metamorfozei, bet jaunās vardītes var dzīvot gan ūdenī, gan uz sauszemes tā tuvumā.

Zaļās vardes dzimumgatavību sasniedz trešajā dzīves gadā.

Dažādi fakti

Zaļā varde ir vidēji liela varde – parasti garums ir 6–8 cm, bet var sasniegt 10 cm.

Zaļajai vardei ir vairāki tautas nosaukumi. Kurzemē tā dēvēta par zaļo naģi. Saukta arī par ēdamo vardi (tāpat kā daudzās citās Eiropas valodās).

Informācijas avoti

AmphibiaWeb 1999. Pelophylax esculentus – Edible Frog. University of California, Berkeley, CA, USA. https://amphibiaweb.org/species/5029. Accessed on 23 May 2022.

Latvijas Daba 2022. Zaļā varde Rana esculenta L. SIA Gandrs. https://www.latvijasdaba.lv/abinieki/rana-esculenta-l/. Skatīts 23.05.2022.

Pupiņš M., Pupiņa A. 2011. Latvijas pieaugušo abinieku sugu lauku noteicējs. Daugavpils: Daugavpils universitāte, Ekoloģijas institūts. 81 lpp. (Zaļā varde 57.–59. lpp.)

Ramos M. 2001. Rana temporaria. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Rana_temporaria/. Accessed on 23 May 2022.