Zaļā šķeltspure

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Actinopterygii – starspurzivju klase
Cyprinodontiformes – karpzobveidīgo zivju kārta
Goodeidae – šķeltspuru dzimta
Goodea atripinnis – zaļā šķeltspure

Zaļajai šķeltspurei ir daudz dažādu formu, un taksonomijā arvien ir daudz neskaidrību.

Izplatība savvaļā

Zaļā šķeltspure ir Ziemeļamerikas suga – Meksikas endēms. Šī suga dabiski sastopama deviņos Meksikas štatos, un vēl divos tikusi introducēta.

Suga izplatīta Meksikas centrālajā daļā – Agvaskaljentesas, Gvanahvato, Halisko, Idalgo, Keretaro, Mičoakanas de Okampo, Najaritas, Sakatekasas un Sanluisas Potosi štatos.

Lai arī pakļauta daudziem apdraudējuma faktoriem, ieskaitot dzīves vides izpostīšanu un invazīvu zivju radīto konkurenci, zaļā šķeltspure arvien sastopama vairāk nekā 40 vietās areālā, kas Centrālajā Meksikā plešas 600 km no Idalgo austrumos līdz Najaritai rietumos un 350 km no Micoakanas de Okampo dienvidos līdz Sakatekasai ziemeļos.

Zaļā šķeltspure arvien ir šķeltspure ar visplašāko izplatību un visbiežāk sastopamā šķeltspuru sugu vispār, bet pēdējo 25 gadu laikā skaits neatlaidīgi samazinājies un tā izzudusi piektdaļā no tās kādreizējā areāla. Skaits samazinās arī pašlaik.

Zaļā šķeltspure introducēta Meksikas Durango štatā un Mehiko federālajā distriktā.

Vai ir tiesa, ka

Zaļajām šķeltspurēm ir neparasti garš zarnu trakts?
Zaļajai šķeltspurei kaitē upju ūdens izsūknēšana?
Zaļās šķeltspures ir dažādās krāsās?

Dzīves vide

Zaļā šķeltspure ir saldūdens suga, kas sastopama subtropu ūdeņos, kuros temperatūra ir 18–24⁰C. Apdzīvo ļoti dažādus ūdeņu biotopus. To var sastapt strautos, upēs, ezeros, dīķos, mākslīgajās ūdenskrātuvēs, apūdeņošanas kanālos, grāvjos un muklājos.

Labprāt dzīvo gan stāvošos ūdeņos, gan mērenā straumē. Ūdens var būt dzidrs, mēreni vai pat ļoti duļķains. Ūdenstilpes gultnē var būt dūņas, māls, smilts, grants vai akmeņi. Priekšroku dod ūdeņiem ar mērenu ūdensaugu daudzumu, reti bez tiem. Tipiski šajos ūdeņos ir zaļaļģes un mieturaļģes (hāras), ūdens hiacintes, glīvenes, ūdensziedi un ūdenskreses.

Zaļās šķeltspures savā areālā ir jebkuros ūdeņos gandrīz neiztrūkstošas un dzīvo pat vietās, kur citas šķeltspuru sugas neizdzīvotu. Lielā pielāgošanās spēja ir neapšaubāma priekšrocība.

Dzīvesveids un pielāgojumi

Zaļās šķeltspures dzīvo ūdenstilpē uz gultnes vai tās tuvumā – līdz pat 1,7 m dziļumā, bet visbiežāk ne dziļāk par 0,5 m. Dienu tās pavada, barojoties ar bentosu, bet novērojamas arī baros, nekustīgi uzturoties netālu virs ūdenstilpes gultnes.

Mute ir augšupvērsta, zobi ir trīs rindās. Zarnu trakts ir ievērojami pagarināts (tā garums ir 230% no parastā zarnu garuma šāda izmēra zivīm).

Barība un barošanās

Zaļās šķeltspures ir augēdājas – barojas galvenokārt ar pavedienveida zaļaļģēm un ūdensaugiem. Ēd arī detrītu, sīkus vēžveidīgos un gliemjus.

Vairošanās un dzīves cikls

Tāpat kā daudziem citiem dzimtas pārstāvjiem, zaļajām šķeltspurēm raksturīga iekšējā apaugļošana, un tās ir dzīvdzemdētājas.

Savvaļā ir atšķirīgi novērojumi par zaļo šķeltspuru vairošanās sezonu. Atbilstoši vienam autoram, mazuļus novēro janvāra beigās–jūlija vidū, tātad raksturīgs garš vairošanās periods. Cits autors min, ka Packuaro ezerā mazuļus novēro jūnijā–augustā, tātad vismaz šajā ezerā suga vairojas tikai vienreiz gadā. Savukārt Pānuko upē zaļu šķeltspuru mazuļi tikuši noķerti ziemas vidū–pavasara beigās (no februāra sākuma līdz maijam vai jūnijam), bet vairošanās sezona var stiepties līdz pat rudenim (23. novembrī ticis noķerts 17 mm garš mazulis).

Zaļās šķeltspures ir ļoti produktīvas zivtiņas – tikusi noķerta liela, 14,9 cm gara mātīte, kurā bijuši 167 embriji.

Sugas atklāšanas vēsture un izmantošana

Zaļo šķeltspuri atklāja XIX gadsimta beigās – 1880. gadā sugu zinātniski aprakstīja amerikāņu ihtiologs Deivids Stārs Džordans (1851–1931). Pretēji ierastajai praksei, viņš nesaglabāja sugas holotipu (aprakstītā taksona paraugu), bet sugu aprakstīja pēc vairākiem īpatņiem, kurus vairākās vietās Gvanahvato štatā bija ievācis Alfredo Dužē (1826–1910) – franču izcelsmes meksikāņu ārsts un dabas pētnieks.

Džordans jaunatklāto zivju ģinti nosauca Goodea par godu ihtiologam Džordžam Braunam Gūdem (1851–1896), un vēlāk šis pats vārds tika dots arī visai šķeltspuru dzimtai.

Sākotnēji zaļo šķeltspuri komerciāli zvejoja, kur vien tā bija sastopama. Mūsdienās zaļo šķeltspuru skaits lielākajos ezeros ir tik ļoti samazinājies, ka pārtikas tirgū tās vairs nenonāk.

Akvāriju entuziastu vidū ne pārāk izteiksmīgā zaļā šķeltspure nav radījusi lielu interesi, un tirdzniecībai tās neķer.

Kas visvairāk apdraud zaļo šķeltspuri?

Uz zaļās šķeltspures populācijām atsaucas vairāki apdraudējuma faktori.

Ūdens piesārņojums. Lai arī suga spēj pielāgoties dzīvei dažādas kvalitātes ūdenī, piesārņojuma dēļ samazinājušās tās populācijas daudzviet Lermas un Santjago upes augšteces baseinos.
Gruntsūdeņu ieguve un upju bloķēšana, novirzot ūdeni uz rezervuāriem, jo īpaši sausuma periodos. Pānuko upes baseinā tā izsusējusi liela daļa no sugas kādreizējo dzīvesvietu.
Invazīvas zivju sugas – rada konkurenci uz barību vai apēd vietējo sugu ikrus, mazuļus vai pat pieaugušās zivis. Invazīvo zivju ietekmē zaļās šķeltspures pilnībā izzudušas Sirauenas ezerā un ir tuvu izzušanai Packuaro, Čapalas un Kuiceo ezeros.

Dažādi fakti

Zaļās šķeltspures ir vidēja izmēra zivtiņas – tēviņi parasti garumā sasniedz 13 cm, bet mātītes – 12 cm. Vislielākais konstatētais garums ir 20 cm.

Zaļajām šķeltspurēm dzimumu dimorfisms nav izteikts. Drošākā pazīme tēviņu atšķiršanai ir pārošanās orgāns, ko veido pārveidoti anālās spuras pirmie septiņi stari (aiz tiem spurā redzams robs). Tēviņiem ir atī nedaudz lielāka muguras spura nekā mātītēm.

Zaļajām šķeltspurēm dabiski piemīt krāsojuma daudzveidība.

Informācijas avoti

Froese R., Pauly D., eds. 2022. Family Goodeidae – Splitfins. – FishBase. https://www.fishbase.se/summary/FamilySummary.php?ID=213. Accessed on 18 October 2022.

Froese R., Pauly D., eds. 2022. Goodea atripinnis Jordan, 1880. – FishBase. https://www.fishbase.se/summary/Goodea-atripinnis. Accessed on 18 October 2022.

Goodeid Working Group 2022. Goodea atripinnis (including gracilis and luitpoldii). http://www.goodeidworkinggroup.com/goodea-atripinnis. Accessed on 18 October 2022.

Koeck M., Maiz-Tome L. 2019. Goodea atripinnis. The IUCN Red List of Threatened Species 2019: e.T133768576A1276740. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2019-2.RLTS.T133768576A1276740.en. Accessed on 18 October 2022.