Urālpūce

Vašingtonas konvencijas II pielikums

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Aves – putnu klase
Strigiformes – pūčveidīgo kārta
Strigidae – pūču dzimta
Strix uralensis – urālpūce

Izplatība savvaļā

Urālpūce izplatīta Eiropā un Āzijā. Eiropā koncentrēti 25% no sugas pasaules populācijas. Daļā Eiropas sugas areāls ir sadrumstalots – saliņu veidā, piemēram, Karpatos un Balkānos. Sugas pasaules populācija pašlaik ir stabila, bet Eiropā skaits pieaug. Urālpūci visvairāk apdraud mežizstrāde un līdz ar to piemērotu ligzdas vietu samazināšanās.

Urālpūces ligzdošanas areāla valstis ir Baltkrievija, Bosnija un Hercegovina, Bulgārija, Čehija, Horvātija, Igaunija, Japāna, Koreja, Krievija, Ķīna, Latvija, Lietuva, Melnkalne, Mongolija, Norvēģija, Polija, Rumānija, Serbija, Slovākija, Slovēnija, Somija, Ukraina, Vācija un Zviedrija.

Urālpūcei ir 9–10 pasugas; Eiropas ziemeļos, t.sk. Latvijā sastopama S u. liturata. Urālpūce ir samērā parasta ligzdotāja Latvijas austrumu daļā, un skaits palielinās. Vēl nesen urālpūces izplatības nosacītā robeža Latvijā bija Daugava – urālpūce neligzdoja Daugavas kreisā krasta pusē. Tomēr kopš 2010. gadā urālpūci reti novēro arī Kurzemē, reģistrēta arī ligzdošana.

Vai ir tiesa, ka

Urālpūce pārtiek no vardēm?
Urālpūces veido pāri uz mūžu?
Urālpūces perē vāveru ligzdās?

Aizsardzība

Iekļauta Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
Iekļauta Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga Eiropā, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
Iekļauta Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (jeb Putnu direktīvas) I pielikumā kā suga, kurai jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi (jāveido īpaši aizsargājamās teritorijas), lai nodrošinātu tās izdzīvošanu un vairošanos tās izplatības areālā.
Īpaši aizsargājama suga Latvijā (LR MK 2000. gada 14. novembra noteikumi Nr. 396).

Plāni:

EAZA Plēsīgo putnu ekspertu grupa (Raptor Taxon Advisory Group) 2020. gadā rekomendēja urālpūcei veidot Eiropas ex-situ programmu – EEP.

Dzīves vide

Urālpūce Latvijā ligzdo lielākos jauktu mežu masīvos, visbiežāk izcirtumu tuvumā. Dažādi klajumi (izcirtumi, sūnu purvi, nelieli lauki) nepieciešami kā medību teritorijas. Var medīt arī mežmalās.

Eiropas centrālās daļas kalnu rajonos (Karpatos, Balkānos) ligzdo galvenokārt lapkoku, visvairāk – dižskābaržu mežos.

Sastopama dažādā augstumā kalnos – Slovākijā ligzdo 450–850 m vjl., citur Karpatos arī augstāk, līdz par koku robežai 1100–1200 m vjl., Rumānijā līdz 1600 m vjl. Japānā urālpūces ligzdo gan kalnos līdz 1600 m vjl. (Honsju, Kjusju un Šikoku salās), gan zemienēs (Hokaido salā).

Ziemā, kad galvenais ir medības, urālpūce vairāk uzturas klajākās vietās – ganībās, parkos, gan pie pamestām, gan apdzīvotām cilvēku mītnēm, kur lielāka iespēja medīt grauzējus. Arī Latvijā urālpūci ziemā sastop apdzīvotu vietu tuvumā, vairākkārt novērota arī Rīgā.

Barība un barošanās

Urālpūce Latvijā pārtiek galvenokārt no grauzējiem – strupastēm, žurkām u.c.

Visur areālā svarīgākā medījumu daļa ir sīki zīdītāji līdz pat ūdens strupastes (jeb ūdensžurkas) un jaunu zaķu lielumam. Ēd arī putnus – no žubītes līdz baloža un pat rubeņa lielumam. Dažreiz ēd arī abiniekus, ķirzakas un kukaiņus, un novērota arī maitas ēšana.

Urālpūču barošanās pētījumā Somijā noskaidroja, ka raksturīgākais medījums – zīdītāji sastāda 86% no visiem medījumiem pēc skaita un 87% – pēc svara (galvenokārt strupastes; putni – 9% pēc skaita un 11% pēc svara (galvenokārt sīkie, zvirbuļveidīgie putni); vardes bija 5% no medījumiem pēc skaita.

Urālpūce ir nakts putns, bet nereti ir aktīva arī dienas gaismā. Vislielākā aktivitāte ir vakara krēslā un īsi pirms ausmas.

Medījumu visbiežāk noskata no posteņa, bet var arī doties barības meklēšanas lidojumā. Līdzīgi citām pūcēm, medījumu nosaka pēc skaņas. Var izsekot grauzējus zem 20–30 cm biezas sniega kārtas.

Lielākam medījumam atdala galvu, pirms dod to mazuļiem. Barības rezerves uzkrāj ligzdā vai tās tuvumā.

Vairošanās un dzīves cikls

Urālpūču ligzdošanas sezona var būt februārī–jūlijā. Latvijā urālpūcēm ligzdās var būt olas marta beigās–maija vidū, mazuļi – aprīļa vidū–jūnija beigās. Gadā viens perējums.

Urālpūces ir monogāmas un parasti veido pārus uz mūžu (pāra “šķiršanās” iespējamība ir zem 3%). Taču novērots vismaz viens gadījums, kad viens tēviņš pārojies ar divām mātītēm (poligīnija).

Urālpūces tēviņa riesta saucienu var dzirdēt 2 km attālumā.

Latvijā ligzdo lielos koku dobumos, pusdobumos, nolauztu stumbru galos, labprāt izmanto piemērotus cilvēka izliktus būrus. Citviet areālā reģistrēta ligzdošana iedobumos klintīs vai ēku fasādē, ļoti retos gadījumos pat uz zemes. Var izmantot tukšas lielas citu putnu ligzdas (vanagu, klijānu, ķīķu, vārnu), zināms, ka izmanto arī vāveru zaru ligzdas. Tāpat, kā citas pūces, arī urālpūce pati nebūvē nekādu ligzdu, nepapildina ligzdošanas vietu ar materiālu, bet vienkārši dēj un perē izvēlētajā vietā.

Apjomīgā urālpūču ligzdošanas paradumu pētījumā Somijā, apkopojot informāciju par 250 ligzdām 100 gadu laikā (1870–1969), 33% ligzdu bija būros, 28% citu putnu ligzdās, 28% nolauztu stumbru galos, 9% koku dobumos, 1% ēkās, 0,5% uz zemes un 0,5% uz klinšu sienas.

Urālpūcēm ir liela teritorija, ideālā biotopā ap 10 km².

Dējumā 1–4 olas (var būt 1–6). Olas dēj ar 1–3 dienu intervālu (un tās arī šķiļas asinhroni). Perēšana ilgst 28–35 dienas. Perē (un vēlāk silda mazuļus) tikai mātīte, tēviņš to apgādā ar barību.

Urālpūce perē ļoti cieši. Zināmi gadījumi, kad urālpūce nav atstājusi ligzdu pat, kamēr zāģē tās ligzdas koku, un no dobuma izlidojusi vienīgi, kad koks nozāģēts nogāzies. No ligzdas iztraucēta, urālpūce parasti lidinās tuvumā. Daļa urālpūču mātīšu var būt ļoti agresīvas un uzbrūk traucētājam, turklāt mērķē galvā un var nopietni ievainot. Dažu lielo sugu pūces, kad tās aizsargā savas ligzdas un mazuļus, ir vieni no bīstamākajiem putniem, kas var apdraudēt cilvēku (ja tas apdraud mazuļus).

Urālpūču mazuļiem ir balts dūnu tērps. Pirmās divas nedēļas māte tos pastāvīgi silda, tēvs tikmēr piegādā medījumus visai ģimenei. 35–40 dienu vecumā mazuļi atstāj ligzdu, bet tikai aptuveni 45 dienu vecumā sāk lidot. Jaunuļi kopā ar vecākiem paliek vēl 2–3 mēnešus.

Urālpūces dzimumgatavību parasti sasniedz 3–4 gadu vecumā. Tomēr zināms gadījums, kad ligzdā gredzenota urālpūču mātīte sākusi ligzdot un dējusi olas jau 11 mēnešu vecumā.

Dzīves ilgums 20 gadi (gredzenošanas dati savvaļā), bet iespējams, ka daļa dzīvo vēl ilgāk.

Migrācijas

Urālpūces ir nometnieces. Tomēr bargās ziemās, sevišķi, kad bijuši slikti peļu gadi, tātad maz barības, daļa pūču, jo sevišķi mātītes, var aizklejot tālāk uz dienvidiem labāku medību vietu meklējumos.

Dažādi fakti

Urālpūce ir paliela pūce: ķermeņa garums 50–62 cm, spārnu izpletums 124–134 cm. Mātītes caurmērā lielākas par tēviņiem, bet svars pārsedzas: tēviņi sver 500–950 g, mātītes 570–1300 g.

Urālpūcei ir gara aste; mēdz saukt arī par garastes pūci.

Informācijas avoti

BirdLife International 2016. Strix uralensis. The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T22689108A93218506. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-3.RLTS.T22689108A93218506.en. Accessed on 23 October 2021.

Latvijas Ornitoloģijas biedrība 1996. Latvijas meža putni. Rīga. 192 lpp. (Urālpūce – 60.–61. lpp.)

Latvijas putni 2020. Urālpūce Strix uralensis. http://www.putni.lv/strura.htm. Skatīts 23.10.2021.

Marks J.S., Cannings R.J., Mikkola H. 1999. Family Strigidae (Typical Owls). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 5: Barn-owls to Hummingbirds. Pp. 76–243.